Gunda Reire: Cik lielas cerības likt uz dalību ANO Cilvēktiesību padomē? 2
Autore: Gunda Reire, Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore
Latvija pirmo reizi ievēlēta Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Cilvēktiesību padomē, kas pilntiesīgi var tikt dēvēta par svarīgāko ANO institūciju cilvēktiesību jomā. Ievēlēšana padomē, kā to ir norādījusi Latvijas Ārlietu ministrija, patiešām ir apliecinājums Latvijas sasniegtajam cilvēktiesību jomā nacionālā un starptautiskā līmenī un kopumā ir vērtējams kā pozitīvs signāls par mūsu valsts pārstāvniecības spēcināšanu starptautiskajās organizācijās. Taču, kad jūsmas putas ir nosmeltas, vietā ir jautājums – cik lielas cerības ir vērts likt uz Latvijas dalību padomē 2015. – 2017. gadā? Vai ir pamats uzskatīt, ka mūsu valsts aktīvā rīcība šajā institūcijā spēs uzlabot cilvēktiesību situāciju pasaulē? Drīzāk nē. Un problēma slēpjas nevis Latvijas spējās, bet gan pašas ANO Cilvēktiesību padomes duālajā dabā un efektivitātes trūkumā.
Viens no bijušā ANO ģenerālsekretāra Kofi Anana uzsāktā 2005. gada reformu procesa rezultātiem bija sevi diskreditējušās ANO Cilvēktiesību komisijas pārveide par Cilvēktiesību padomi. Tomēr ar to netika atrisināta galvenā problēma. Līdzīgi kā citās ANO institūcijās, arī padomē sastāvs tiek veidots, balstoties uz reģionālo bloku principa, nevis uz konkrētu valstu sasniegumiem un iniciatīvām. Tādējādi par cilvēktiesībām pasaulē spriež, piemēram, tādas valstis kā Saūda Arābija, Ēģipte, Ķīna, Kongo, Krievija, Pakistāna un Kuba, kas pašas ir atbildīgas par liela mēroga cilvēktiesību pārkāpumiem. Tas ir iemesls, kāpēc ANO Cilvēktiesību padome nav spējusi ne pieņemt kritiskas rezolūcijas Ķīnas un Krievijas gadījumos, ne arī ir uzskatījusi Sudānas genocīdu Darfūrā un Roberta Mugabes noziegumus Zimbabvē par trauksmes zvanu cilvēktiesību jomā pasaulē kopumā.
ANO Cilvēktiesību padome sastāv no 47 dalībvalstīm, un to lielā mērā ir okupējušas nedemokrātiskas valstis. Tās padomi izmanto, lai ar politiskiem, ekonomiskiem un pat militāriem līdzekļiem bloķētu lēmumu pieņemšanu pret sevi un saviem sabiedrotajiem.
Tūlīt pēc Latvijas ievēlēšanas ANO Cilvēktiesību padomē ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sociālajā vietnē “Twitter” paziņoja mūsu valsts prioritārās darbības jomas šajā institūcijā – dzimumu līdztiesība, vārda brīvība digitālajā vidē un tatāru un ukraiņu tiesības okupētajā Krimā. Izvēlētās prioritātes ir cienījamas, tomēr, ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes disfunkcionalitāti, netiesāsim bargi, ja Latvijas sasniegumi trīs gadu laikā nebūs lieli. Tāpat nemānīsim sevi, ka pārstāvība padomē mūsu valstij ļaus sniegt būtisku ieguldījumu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanā visā pasaulē.
Tomēr tas, ko Latvija šo gadu laikā var darīt, ir – iestāties par stingru atbalstu ANO cilvēktiesību mehānismu neatkarībai un efektivitātei. Tāpat tā ir iespēja mazināt pret mums vērsto Krievijas nomelnojošo kampaņu, uz ko vēl pavisam nesen norādīja tiesībsargs Juris Jansons, sakot, ka “atsevišķas NVO, kas uzdodas par mazākumtautību interešu un tiesību aizstāvjiem, publiskajā telpā izplata klaji nepatiesu un melīgu informāciju (..), uzsverot gan mazākumtautību izglītības problēmas, gan arī nepilsoņu jautājumu”.
Tādēļ scenārijs Latvijas darbībai ANO Cilvēktiesību padomē varētu būt šāds – pirmkārt, turēties pie izvirzītajām prioritātēm, otrkārt, turpināt skaidrojošo darbu par mūsu valsts vēsturi un valodas un minoritāšu politiku, treškārt, spēcināt Latvijas reputāciju kā tiesisku, demokrātisku un cilvēktiesības ievērojošu valsti.
