Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
2. marts, 2012
Drukāt

Latvijā arī šogad nav piešķirti līdzekļi diabēta pacientu apmācībai

pirags2_db_14

Lai gan diagnoze “cukura diabēts” attiecas apmēram uz pieciem procentiem Latvijas iedzīvotāju un slimnieku skaits arvien vairojas, diabēta pacientu apmācībai nav atradusies vieta valsts apmaksāto pakalpojumu grozā.

 

Kādas sekas var būt nevērīgai attieksmei pret šīs slimības ārstēšanu, jautāju P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājam profesoram Valdim Pīrāgam.

– Kādēļ diabēta pacientu apmācība ir tik svarīga?

– Sabiedrībai trūkst izpratnes par slimību rašanās un attīstības komplekso dabu. Piemēram, cilvēkam, kas darbspējīgā vecumā saslimis ar 2. tipa cukura diabētu, prognozējamais dzīves ilgums caurmērā ir par 10 gadiem mazāks. Šī cilvēka veselību, konkrētāk – asinsvadus, bojā ne tikai paaugstinātais cukura līmenis asinīs. Sava nozīme ir arī paaugstinātam asinsspiedienam un holesterīna līmenim, pastiprinātai trombu veidošanās tendencei. Visu šo vielmaiņas izmaiņu pamatā lielākoties ir mazkustīgs dzīvesveids un aptaukošanās. Lai ietekmētu pašu pamatu, diezgan radikāli jāmaina pacienta dzīvesveids un jārada izpratne par to, kā tālāk dzīvot pareizi.

Viens no modernās veselības aprūpes principiem, kas bija ieviests arī Latvijā, balstījās uz pacientu apmācību, kā visefektīvāko hronisku slimību komplikāciju jeb seku novēršanas stratēģiju. Diemžēl, sākoties krīzei, ierēdņi izlēma noņemt tai finansējumu, neskatoties uz to, ka Eiropas valstu kontekstā Latvija diabēta pacientu ārstēšanas ziņā vēl joprojām izskatās slikti.

– Pēc kādiem kritērijiem šie rezultāti tiek salīdzināti?

– Ir dažādas metodes, bet par visobjektīvāko novērtēšanas kritēriju tomēr tiek uzskatīts vidējais cukura līmenis jeb tā saucamais glikohemoglobīns jeb glikozētais hemoglobīns (HbA1c). Princips ir vienkāršs – jo augstāks cukura līmenis, jo vairāk hemoglobīna ar to saistās – asinis sacukurojas. Šo sacukurošanās pakāpi jeb to, cik salds ir hemoglobīns, var izmērīt. Salīdzinot šos vidējos rādītājus reģionos vai valstīs, var diezgan precīzi spriest par diabēta pacientu ārstēšanas kvalitāti. Cits jautājums, cik precīzi šie statistiskie dati atspoguļo patieso stāvokli. Paradoksāli – jo mazāk diabēta pacientu kādā valstī diagnosticē, jo šis stāvoklis izskatās labāks.

Otra metode – noteikt pacientu skaitu ar vēlīnām diabēta komplikācijām – aklumu, kāju amputāciju, nieru mazspēju uz 1000 diabēta pacientiem. Tas tomēr neliecina par ārstēšanas kvalitāti šobrīd, bet gan apmēram divdesmit gadu laikā. Kā redzat, tāda zelta standarta vēl aizvien nav.

– Cik ilgam laikam jāpaiet un kādiem apstākļiem jāsakrīt, lai pacientam rastos šādas komplikācijas?

– Mūsdienās gandrīz pilnīgi izzuduši pacienti, kuriem diabēta dēļ iestājies aklums, toties arvien straujāk pieaug pacientu skaits ar diabēta izraisītu hronisku nieru mazspēju, kas noved līdz dialīzei vai mākslīgajai nierei. Protams, to veicina arī nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana, vīrusu infekcijas, ar kurām slimo biežāk nekā agrāk u. c.

Lai diabēta pacientam rastos smagas komplikācijas, vajadzīgi vismaz 5 – 10 gadi. To attīstība atkarīga gan no asinsspiediena, gan cukura līmeņa asinīs un tā svārstībām, kas ievērojami veicina trombu veidošanos. Cukura līmeņa svārstības iekustina visus asinsrites sistēmas nestabilos elementus. No sīko asinsvadu sieniņām sāk atrauties un ceļot dažāda lieluma trombi.

 

Grūti paredzams, kur tie nosēdīsies un kādus orgānus bojās. Ja tie nosēžas acīs, pacients var kļūt akls, ja smadzenēs vai sirdī, notiek insults vai infarkts, bet, ja trombi aizsprosto plaušu kapilārus, samazinās plaušu funkcijas. Cukura līmeņa svārstības vienmēr ir signāls, kas liecina, ka pacients atrodas augsta riska zonā.

 

– Ko pacients dara nepareizi?

– Pacients izliekas, ka ārstējas, bet ģimenes ārsts – ka viņu ārstē. Diemžēl Latvijā tā vēl ir diezgan izplatīta prakse. Ārsts, rēķinoties arī valsts piešķirto budžetu, izraksta pacientam lētāko medikamentu vismazākajā devā. Problēmas sākas tajā brīdī, kad pacients lieto, iespējams, nepiemērotu medikamentu, turklāt neatbilstoši mazā devā – preparāts asinīs nesasniedz terapeitisko koncentrāciju. Pacients katru rītu iemet mutē zāļu ripiņu, arī ārsts ir laimīgs, jo vajag tikai izrakstīt receptes, un nepārbauda, kāds ir ārstēšanās rezultāts. Tā gluži nemanot rodas komplikācijas. Noteikti jābūt kontrolei – ārstam ir jānosaka ārstēšanas mērķis, kas arī jāsasniedz.

– Kāds ir šis mērķis?

– Labs vidējā glikozētā hemoglobīna rādītājs. Par ārstēšanas efektivitāti liecina regulāra cukura līmeņa kontrole asinīs, bet kopsavilcējs ir vidējais glikozētais hemoglobīns, ko reizi trijos mēnešos nosaka laboratorijā. Cukura līmeņa mērījums no rīta tukšā dūšā vēl neliecina par to, kas notiek ar cukura līmeni pēc ēšanas vai naktī. Tas, ka vienu reizi dienā iegūts labs rezultāts, rāda mānīgu iespaidu, ka viss kārtībā. Otra problēma – pacients neko nedara pat tad, ja mērījuma rezultāti nav labi.

Otrā tipa diabēta pacientiem ir raksturīgs vesels metabolo jeb vielmaiņas slimību komplekss. Visvieglāk ir normalizēt holesterīna (lipīdu)līmeni asinīs. Nav efektīvāku preparātu par statīniem, kas jālieto nepārtraukti, nevis kursu veidā, turklāt pārbaudot, vai holesterīna līmenis samazinās vai ne. Daudz grūtāk normalizēt asinsspiedienu, it īpaši cilvēkiem ar palielinātu ķermeņa masu jeb aptaukošanos. Lai to panāktu, nereti jālieto četri medikamenti.

– Vai aptaukošanās Latvijā ir liela problēma?

– Saskaņā ar “Eurostat” ziņojumu Latvija ar 20,9% ieņem trešo vietu Eiropā sieviešu aptaukošanās ziņā. Vīriešu vidū gan šis skaitlis ir ievērojami zemāks – 12%.

 

Diemžēl dominē vidukļa aptaukošanās, kas vielmaiņas traucējumu ziņā ir viskaitīgākā. Šiem cilvēkiem parasti ir gan paaugstināts asinsspiediens, gan augsts holesterīna un cukura līmenis asinīs jeb tā saucamais metobolais sindroms. Pēc maniem aprēķiniem, apmēram trešdaļai Latvijas iedzīvotāju, kam ir aptaukošanās, būs arī 2. tipa cukura diabēts.

 

Nesen pabiju Eiropas Komisijas rīkotajā starptautiskajā apspriedē, kas bija veltīta cīņai ar cukura diabēta pandēmiju Eiropā. Kāds dāņu profesors izteica interesantu viedokli, ka aptaukošanās un 2. tipa diabēts lielā mērā rodas no psihosociālajām problēmām. Tie, kas ir pārliecināti par savu nākotni, neaptaukojas, jo viņu sāta sajūta un apetīte ir līdzsvarota. Bet tie, kas bažījas, ka šodien vēl ir ko ēst, bet rīt varbūt nebūs, regulāri apēd mazliet vairāk, nekā būtu nepieciešams.

 

Uzziņa

* Latvijā šobrīd ir aptuveni 80 000 diabēta slimnieku, no tiem 90% ir 2. tipa diabēts.

* Lielākai daļai 2. tipa diabēta pacientu slimība attīstās neveselīga dzīvesveida – aptaukošanās un mazkustības – dēļ, taču tās iemesls var būt arī regulāra alkohola, it īpaši stiprā, lietošana, autoimūnas slimības u. c.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+