Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
9. februāris, 2014
Drukāt

Latvija bez Roņu salas jeb kā strīdīgais zemes pleķis tika igauņiem (4)

Roņu salas iemītnieku tautastērpi bija slaveni ar saviem rakstiem. Tautastērpā dominēja melns, brūns un balts. Foto no pirmskara laika tūrisma bukletaRoņu salas iemītnieku tautastērpi bija slaveni ar saviem rakstiem. Tautastērpā dominēja melns, brūns un balts. Foto no pirmskara laika tūrisma bukleta

Savādie amatnieki ar senām dūmistabām bez skursteņa

Roņu sala – latviešu sentiments pret šo zemes pleķīti Rīgas līča vārtos ir fenomens, kam grūti atrast skaidrojumu, jo neviens latvietis tur taču nav dzīvojis. Droši vien ilgas un sajūtas sakņojas 90 gadu senos notikumos, kad Roņu sala tā arī nekļuva par vienīgo Latvijas jūras salu.

Pirmās rakstītās ziņas par ļaudīm Latvijas krastiem vistuvākajā salā starp Kolkas ragu un Vidzemes krastu nāk no 1341. gada. Tad Roņu sala pieminēta vēstulē Kurzemes bīskapam Johannesam, kur apliecinātas salinieku tiesības dzīvot saskaņā ar Zviedrijas likumiem. Runa ir par tā saucamajiem salu zviedriem, kas Roņu salā, iespējams, ieradās ap 13. gadsimtu un līdz 1944. gadam visai kuplā skaitā dzīvojuši arī Sāmsalā, Vormsi un citviet Igaunijas salās. Līdz 1434. gadam sala kopā ar Dundagu bija Rīgas domkapitula īpašums, pēc tam pārgāja Kurzemes – Piltenes bīskapijas rīcībā (salas soģis dzīvojis Ģipkā), bet no 1621. līdz 1660. gadam piederēja Kurzemes un Zemgales hercogistei. Roņu salas draudzes mācītājs rezidējis Ārlavā. Leģenda vēsta, ka salā no nedraugiem esot slēpies pirmā hercoga Gotharda Ketlera dēls Vilhelms Ketlers ar sievu. Pēc poļu–zviedru kara Roņu sala pārgāja zviedru īpašumā un tika pievienota zviedru Vidzemei, lai pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā nonāktu Krievijas impērijā kā Vidzemes guberņas Ārensburgas (Kuresāres) apriņķa sastāvdaļa.

Pavasara un rudens vētras septiņus mēnešus gadā Roņu salu teju izolēja no ārpasaules, kamdēļ salinieku sabiedrība veidojās kā autonoma kopiena. Apģērbs, apavi, viss sadzīvei nepieciešamais tapa pašu rokām. Roņsaliešus slavēja kā labus amatniekus, īpaši laivu meistarus. Par spīti smilšainumam zeme ļāva izaudzēt nepieciešamo labības un kartupeļu daudzumu; kūtīs bija govis, cūkas, aitas vilnai. Gadsimtiem ilgi roņsaliešu galvenā nodarbošanās bija zveja vasarās un roņu medības ziemā. Pirms Pirmā pasaules kara ziemas sezonā nomedīja līdz tūkstotim roņu. Gaļu žāvēja un patērēja paši, taukus un ādas veda uz Ārensburgu un Rīgu. Žurnālā “Jūrnieks” 1908. gadā atzīmēts, ka zivis roņsalieši “pa lielākai daļai pārdod uz Sloku”, bet 1913. gada 13. maija avīzē “Latvija” var lasīt, ka roņsalieši Rīgā pārdevuši roņu ādas par 500 rubļiem, bet Ārensburgā 700 pudu roņu tauku par 3000 rubļiem.

Nošķirtības dēļ par Roņu salas kopienu allaž pastiprināti interesējušies etnogrāfi, lielākoties, protams, zviedru. Visi roņsalieši līdz Otrajam pasaules karam šā vai tā bija asinsradinieki, taču etnogrāfiem par brīnumu nekādas deģeneratīvās sekas saliniekos netika novērotas, jo sievas viņi bieži apņēma no citām salām, Zviedrijas un Igaunijas. Bildinātas arī kurzemnieces, taču, šķiet, bez rezultātiem. Viena otra roņsaliešu meita strādājusi par kalponi pie Vidzemes muižniekiem.

Patiesībā latvieši roņsaliešus uzskatīja par drusku ērmotiem, savādniekiem. Līdz Pirmajam pasaules karam pavasaros un vasaras beigās tie lielākās buru laivu grupās brauca uz Rīgu pārdot savus produktus, iepirkt medībām nepieciešamo pulveri un alvu lodēm, tāpat sērkociņus, sāli. Viesi pievērsa sev pilsētnieku uzmanību ar roņādas zābakiem un pašdarinātajiem tautiskajiem apģērbiem, taču par rīdzinieku ziņkārību nelikās traucēties. “Roņu salas ļaudis lepni staigā pa Rīgas ielām, apzinīgi aplūko tirgotavās dažādas preces un pret vakaru visi atgriežas uz saviem kuģiem. Dienas 10 viņi pavada Rīgā,” 1914. gada 19. februārī vēstīja žurnāls “Jaunības Draugs”.

Roņsalieši līdz pat Otrajam pasaules karam turpināja dzīvot senās dūmistabās bez skursteņa, ar vairākstāvu guļamlāviņām; alkoholu lietoja ļoti reti, jo uzskatīja, ka degvīns tikai naidojot ļaudis; līdz 1926. gadam saliniekiem nebija uzvārdu. Salas kopienā noteicējs bija autokrātisks eltermanis. Zādzības vai slepkavības Roņu salā nepazina. Latvieši kā joku stāstīja leģendu, ka reiz kāds roņsalietis kaimiņam nozadzis vistu, bet jau nākamajā dienā, sirdsapziņas mocīts, pakāries. Anekdotisks bija nostāsts, ka aizlūgums par atentātā nogalināto caru Aleksandru III (1845 – 1894) baznīcā noturēts trīs mēnešus pēc notikuma, kad ziņa beidzot sasniegusi salu. Ironizēts tika arī par roņsaliešu attiecībām ar zaķiem. Garauši salā ieklīda 1890. gada ziemā pa ledu no kontinenta. Tā kā tiem trūka jebkādu dabisko ienaidnieku, zaķi savairojās un sāka nodarīt postu. Salinieki zaķus šāva, ādas veda uz Rīgu, bet gaļu meta ārā, jo tā ēšanai šķitusi pārāk sīksta, salīdzinot ar mīksto roņu miesu, pie kuras gadsimtos bija pierasts.

1911.gadā Roņu salā ierīkoja telegrāfa staciju, kas uzturēja sakarus ar Rīgu. Salā bija bāka un degvielas noliktava kuģiem, taču visu šo civilizāciju Pirmā pasaules kara laikā iznīcināja vācieši.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. reņģu kari jau bija kad to jūras pleķi piešķīra igauņiem, iepriekš tais labajās reņģu vietās zvejoja latvieši

  2. Nikns aborigēns Sprūdem Atbildēt

    “Anekdotisks bija nostāsts, ka aizlūgums par atentātā nogalināto caru Aleksandru III (1845 – 1894) baznīcā noturēts trīs mēnešus pēc notikuma, kad ziņa beidzot sasniegusi salu.”

    Vajadzētu šim “vēsturniekam” tomēr zināt, ka patiesībā tas cars nomira tomēr dabīgā nāvē…

  3. interesants pastāsts Atbildēt

    Bez Roņu salas mūsdienās ir atdots arī pamatīgs gabals no Latvijas iekšējiem ūdeņiem – Rīgas jūras līča. Kad pacelsies jūras līmenis, to noskalos, bet ap to laiku nevienam tas vairs nesatrauks.

  4. Latvieši ar igauņiem gan nestrīdēsies par šo “zemes pleķi”; drīzāk jau viņi visi kopā iznīdēs jūs skribentus kā provocējošu un kašķīgu sugu…!

Draugiem Facebook Twitter Google+