Latvijā cer ieaudzēt dārgās supersēnes – trifeles 0
Vai Latvija ir piemērota trifeļu audzēšanai? Kādas ir šo sēņu augšanas prasības? Vai izdosies sagaidīt arī ražu? Jautājumu pagaidām ir vairāk nekā atbilžu. Ja pietiek dūšas riskēt, var uzsākt trifeļu dārzu ierīkošanu, ņemot vērā citās valstīs uzkrāto pieredzi.
Galvenās sugas
Trifeles pieder pie pazemes sēņu grupas. To augļķermeņi ir tumši vai gaiši bumbuļi, kas veidojas augsnes virskārtā 5 – 30 cm dziļumā. Sēņotne veido mikorizu ar dzīvu koku (saimniekaugu) saknēm. Dabā sastopamas daudzas trifeļu sugas, bet par delikatesi atzīst tikai dažas. Šie pazemes dārgumi atšķiras gan pēc garšas, gan pēc audzēšanas īpatnībām, gan arī cenas ziņā. Visizsmalcinātākās, aromātiskākās un arī dārgākās no visām ir Itālijas baltās trifeles. Šīs sēnes aug ļoti ierobežotās platībās, Latvijā, visticamāk, tās neaudzēs nekad. Kas zina – varbūt, mainoties klimatam, kādreiz pie mums augs melnās trifeles – arī izcili garšīgas sēnes. Eiropā to cena sasniedz pat 1000 latu kilogramā.
Lai gan ēdamo trifeļu sugu izplatības pamatareāls ir Eiropas dienvidi (Francija, Itālija), tās aug arī daudz tālāk uz ziemeļiem, piemēram, Gotlandē, kur jau pirms pārdesmit gadiem uzietas dabiski augošu vasaras trifeļu (Tuber uncinatum) atradnes. Tagad šajā Zviedrijai piederošajā salā, tāpat Somijā, kur klimata apstākļi skarbāki, iestādīti trifeļu dārzi. Stāsta, ka Somijā pērn jau atrasta pirmā trifele.
Arī Latvijā vislabākie priekšnosacījumi ir tieši vasaras (jeb Burgundijas) trifeļu audzēšanai. To cena svārstās no 200 līdz 300 latiem par kilogramu. Tieši šīs sēnes dažādos Latvijas novados iestādījuši vietējie trifeļu audzētāji. Viņu ir jau gandrīz divdesmit.
Vietējie trifeļkociņi
Lai izpētītu trifeļu un to stādu audzēšanas iespējas Latvijā un Lietuvā, LLU kopā ar partneriem īsteno projektu “Trifeļu sēņu izpēte un zemnieku un universitāšu sadarbības tīkla veidošana”. – Latvijā ir vairāk nekā 300 tūkstošu hektāru nekoptas, aizaugušas lauksaimniecības zemes. Šādus zemes gabalus varētu apmežot ar augstvērtīgiem stādiem, nevis atstāt to mātes dabas ziņā. Alternatīva iespēja zemes izmantošanai varētu būt trifeļu dārzu ierīkošana, – rosina trifeļu audzēšanas entuziasts Āris Krūmiņš no Kroņauces.
– Šīs ekskluzīvās sēnes aug uz dažādu sugu lapu koku saknēm, tātad trifeles iestāda kopā ar koku. Lai pūles un ieguldījumi atmaksātos ātrāk, būtu lietderīgi trifeļu micēliju ieaudzēt kokos, kuri nes augļus, – prāto trifeļu audzētājs. Piemēram, hektārs liepu sezonā var dot 400 – 500 kg vērtīga medus, kā arī liepziedus tējām. Savukārt, stādot trifeļu dārzā neliela auguma kokus, varētu cerēt uz lielāku sēņu ražu. Piemēram, veidojot ozolu birzis, vienā hektārā stāda aptuveni 400 kociņu, turpretī lazdas var likt daudz ciešāk: 800 – 1200 stādu uz hektāru. Tiesa gan – iegūt dubultu labumu no sēņu dārza ne vienmēr būtu iespējams, jo stādu kopšana trifeļu audzēšanai un cita veida ražas ieguvei varētu atšķirties.
Ā. Krūmiņš mēģina ieaudzēt micēliju uz bērzu, apšu, pīlādžu, smiltsērkšķu, ceriņu un citu koku (ap 20 sugu) saknēm. Turklāt viņš eksperimentē ne vien ar vasaras, bet arī dārgajām baltajām un melnajām trifelēm. Pētījuma mērķis – atkodēt trifeļu micēlija ieaudzēšanas noslēpumus, lai nākotnē varētu izmantot vietējos stādus. Tad šo sēņu audzētājiem Latvijā būtu mazāk riska, ka ievestie stādi bargākās ziemās varētu izsalt. Inokulējot stādiņos vēlamās trifeles micēliju, nepieciešams izzināt, kāda barotne un temperatūra nepieciešama sporu dīgšanai, lai veiksmīgi veidotos mikoriza. Ārvalstu uzņēmumi, kas nodarbojas ar sēņu pavairošanu, sava darba nianses, protams, neatklāj…
Pagaidām no Francijas
Līdz šim mūsu trifeļu dārzos pārsvarā stādīti no Francijas ievestie stādi (pavisam nedaudz – no Austrijas, Lielbritānijas un Somijas). Tomēr Latvijā aug arī no Latvijas ozolzīlem iegūti trifeļu stādi – pēc īpaša asociācijas “Latvijas Trifeļu dārzi” pasūtījuma tos izaudzējusi licencēta trifeļu stādu audzētava Francijā. Daži simti šādu ar Francijas un Gotlandes vasaras trifeli inokulētu stādu šopavasar iestādīti vairākās Latvijas vietās.
SIA “Truffland” valdes priekšsēdētājs Atis Drullis piekrīt, ka trifeļu audzēšanai varētu būt piemēroti dažādu vietējo koku sugu sēklaudži. Tomēr audzētāji, kuri nolēmuši veikt ieguldījumu nākamajām paaudzēm, savos trifeļu dārzos pārsvarā stāda ozolus vai lazdas. Visi no Francijas ievestie stādi ir licencēti un sertificēti: kociņus no viena līdz divu gadu vecumam pārdod patentētos 430 ml – 1,5 l tilpuma podos, bet divgadīgos un trīsgadīgos – 3 litru konteineros. Šos stādus piedāvā tikai pavasarī un rudenī, pasūtījums jāizdara vismaz mēnesi iepriekš. Rudenī tos var stādīt līdz septembra beigām, bet jāpasūta augustā.
Vasaras trifele, ko uzskata par vispiemērotāko Latvijas apstākļiem, ir visizplatītākā pasaulē. Tā nav īpaši prasīga, arī trifeļu stādi nav dārgi. Stādu cenas nosaka ražotājs (franču trifeļu stādaudzētava), tās mainās atkarībā no inokulētās trifeles sugas, kociņu sakņu sistēmas apjoma un pasūtāmā stādu daudzuma. Lielākoties audzētaji izvēlas stādus 600 cm3 tilpuma konteineros, jo tādos augušie ir jau vairāk attīstīti un vieglāk pielāgojas mūsu klimata apstākļiem.
Pie mums trifeļu kultivēšana vēl ir jauns virziens, taču kaimiņvalstīs, (piemēram, Zviedrijā), kur arī iepērk no Francijas piegādātos stādus, trifeļu dārzi jau dod ražu. Tomēr Gotlandē lielākā peļņa joprojam nāk no savvaļas trifeļu atradnēm.
Kapu smiltiņa nederēs…
Lai gan trifeļu audzēšanā joprojām daudz neskaidrību, pamatprincipi ir zināmi. Tiem, kuri apsver iespēju veidot trifeļu dārzu, ļoti rūpīgi jāizvēlas vieta un augsne. Šo sēņu audzēšanai nepieciešama meliorēta, no nezālēm attīrīta zeme (pH 6,5 – 7,5). Smags, necaurlaidīgs māls, tāpat viegla kapu smiltiņa noteikti nederēs. Pirms trifeļu kociņu stādīšanas noteikti nepieciešama augsnes analīze, atbilstoši tai skābās augsnes jākaļķo. Jāņem gan vērā, ka sārmainā augsnē (pH 8) augiem ir bloķēta barības elementu uzņemšana.
Nav ieteicams trifeļu dārzu veidot pārāk tuvu mežam, lai pie stādiem lielā daudzumā nenokļūtu konkurējošo sēņu (piemēram, beku) sporas. Jau laikus jādomā par atbilstoša iežogojuma izveidi, lai pasargātu stādījumu no meža dzīvniekiem (stirnām, mežacūkām). Vienlaikus jānodrošinās arī pret trifeļu zagļiem, kādi jau parādījušies, piemēram, Ungārijā.
Vēlams, lai trifeļu dārza tuvumā būtu ūdenstilpe, no kuras varētu ņemt ūdeni kociņu laistīšanai, kas pirmajos gados ir īpaši svarīgi. Stādījums jātur tīrs no nezālēm, to regulāri aprušinot.
– Trifelēm ir garš attīstības cikls: no kociņa iestādīšanas zemē līdz pirmajai sēnei paiet seši gadi. Latvijā vecākajam stādījumam pašlaik ir pieci gadi. Lielas cerības liekam uz Latvijas ozolzīļu trifeļu stādiem, bet tie iestādīti tikai šajā pavasarī, – stāsta Latvijas Mikologu biedrības un asociācijas “Latvijas Trifeļu dārzi” vadītāja Diāna Meiere (attēlā).
Virs zemes augošām sēnēm sporas veidojas cepurītes apakšpusē, turpretī trifeļu sporas – bumbuļa iekšpusē. Nobriedušās sēnes pazemē iespējams atrast pēc smaržas. Spēcīgo aromātu cauri augsnes virskārtai spēj saost cūkas, suņi un citi dzīvnieki ar attīstītu ožu. Trifeļu audzētāji dod priekšroku suņiem – labradoriem, retrīveriem, spanieliem. Arī Diāna Meiere iegādājusies springerspanielu un apmācījusi to trifeļu meklēšanai.
Trifeļu sezona ir tuvāk rudenim, tātad Latvijā tās būtu ievācamas oktobrī (vāc katru nedēļu). Lēš, ka ražojošs trifeļu dārzs sezonā vidēji varētu dot 20 – 30 kg, bet ražas apjoms pa gadiem var atšķirties. Nav izslēgts, ka dažā izcilas ražas gadā varētu iegūt pat 100 kg sēņu no hektāra!
