Latvijā
"Latvijas Avīze" atmasko

Latvijā darbojas specifiski ietekmes aģenti – pirms EP vēlēšanām brīdina dezinformācijas pētniece Nika Aleksejeva0


Nika Aleksejeva: “Tagad viss notiek daudz rafinētāk. Tie vairs nav klasiski meli, drīzāk spēle ar cilvēku aizspriedumiem un bailēm.”
Nika Aleksejeva: “Tagad viss notiek daudz rafinētāk. Tie vairs nav klasiski meli, drīzāk spēle ar cilvēku aizspriedumiem un bailēm.”
Foto: Karīna Miezāja

Krievija reizē uzdodas gan par “vecās, labās, tradicionālās, baltās un kristīgās” Eiropas glābēju, gan “Oktobra revolūcijas” mantinieci, kuras mērķis ir šķelt un vājināt.

Šīs nedēļas nogalē (iepriekšējā balsošana Latvijā sākas šodien, 22.maijā – red.) mūs sagaida gada nozīmīgākais politiskais notikums Eiropas Savienībā – Eiropas Parlamenta vēlēšanas. No 28 bloka dalībvalstīm kopā tiks ievēlēts 751 deputāts, tajā skaitā astoņi no Latvijas. Vai mums būtu jāpatur prātā, ka ieinteresēti, bet pie ES nepiederoši spēki mēģinās ietekmēt šo vēlēšanu rezultātu, izmantojot hibrīdkara metodes? Noteikti.

Tiesa, neseno Saeimas vēlēšanu laikā pagājušā gada oktobrī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs jeb “StratCom”, kura sēdeklis atrodas Rīgā, netika novērojis mērķtiecīgu, no ārvalstīm nākošu masveidīgu dezinformāciju, kas varētu iespaidot vēlēšanu iznākumu Latvijā. Tomēr vairākas pazīmes liecina, ka interese par Eiroparlamenta vēlēšanām ir lielāka. Spēles lauks tagad ir daudz plašāks – visa Eiropa, un arī likmes ir augstākas. Konkrēti tiek runāts par iespējamām Krievijas darbībām.

Jārēķinās, ka attiecībās ar Rietumiem Krievija vienlaikus dzīvo it kā divās paralēlās realitātēs, no kurām izriet tās mērķi Eiroparlamenta vēlēšanās. Pirmā ir materiālais izdevīgums – panākt starptautisko sankciju atcelšanu, palielināt savstarpējo tirdzniecību, piepildīt cauruļvadus ar naftu un gāzi. No šāda viedokļa raugoties, Krievijai vajadzīga stipra, vienota, bagāta un lemt spējīga Eiropa. Šim nolūkam Krievijai vajadzīga tai labvēlīgi noskaņotu deputātu ievēlēšana Eiropas Parlamentā.

Nelaime tāda, ka paralēli tam Krievija domā “civilizāciju sadursmes” kategorijās, iracionālās, pat mistiskās vērtībās. Jo vājāka un sašķeltāka Eiropa, jo labāk.

Šeit lieti noder uzticības graušana demokrātiskām institūcijām, politiskajam procesam un Eiropas valstu līderiem. Vēl viens paradokss – tas netraucē Krievijai reizē uzdoties gan par “vecās, labās, tradicionālās, baltās un kristīgās” Eiropas glābēju, gan “Oktobra revolūcijas” mantinieci. Un ne tikai uzdoties, bet sameklēt dzirdīgas ausis Eiropas labējo un kreiso partiju atbalstītāju rindās. Vācijā tiek atbalstīta gan labējā partija “Alternatīva Vācijai”, gan tās pretinieki, bijušās Austrumvācijas kompartijas mantiniece “Kreisā partija”, gan pavisam radikālas, pat marginālas kreiso grupas. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka mērķis nav pat kāda noteikta ideoloģija, vienalga, labēja vai kreisa, bet gan politisks haoss, Eiropas politisko institūciju paralīze.

Nesen nācis gaismā skandalozs video – nu jau bijušais Austrijas Brīvības partijas līderis un arī bijušais Austrijas vicekanclers Heincs Kristiāns Štrāhe neformālos apstākļos (viesnīcas numurā Ibizā) tiekas ar sievieti, kas uzdodas par tuvu Krievijas oligarha radinieci. Apmaiņā pret Austrijas valdības pasūtījumiem tiek solīts finansiāls atbalsts Brīvības partijai. Cik dzirdēts stāsts un pazīstamas sarunas! Jautājums tikai, kā Eiropas vēlētājs reaģēs uz šo divus gadus slepenībā glabāto atmaskojumu, kas neapšaubāmi ticis gatavots kā “saldais ēdiens” Eiroparlamenta vēlēšanām. Drīzāk šķiet, ka vilšanās politiķos un demokrātiskajā procesā sabiedrībā kopumā uz brīdi tikai pieaugs.

Divas reālas problēmas, kas pastāv ES un ar kurām iespējams viegli manipulēt – bēgļi un sociālie jautājumi.

Bēgļi joprojām turpina klauvēt pie ES robežām, tāpat nekur nav pazudusi nevienlīdzība un relatīva nabadzība, tā pat pieaug. Un tomēr atšķirībā no Eiropas rietumiem Latvijā šī problemātika “nestrādā”. Kāpēc? Atbilde ir visai vienkārša. Pirmkārt, ar bēgļiem Latvija vēl tikpat kā nav saskārusies. Iemesls ir gan ģeogrāfiskais attālums no bēgļu izcelsmes valstīm, gan Latvijas relatīvā nabadzība. Otrkārt, liela daļa sabiedrības, kas varētu sarīkot kaut ko līdzīgu 2009. gada 13. janvāra notikumiem (“Vecrīgas grautiņš”) vai vismaz “dzelteno vestu” demonstrācijas mūsu pilsētu ielās, savu attieksmi ir izteikusi, aizbraucot no Latvijas.

 

Latvijā darbojas specifiski ietekmes aģenti

Eiropas Parlamenta vēlēšanu priekšvakarā “vecais kontinents” atgādina hibrīdkara mācību poligonu, kur iespējams izmēģināt jaunākos informatīvā kara ieročus, turklāt reālos un daudzveidīgos apstākļos. Vienlaikus Eiropa ir poligons arī tiem, kuri pēta un apkaro šī hibrīdkara izpausmes. Vai novēroti mēģinājumi iespaidot Eiroparlamenta vēlēšanu gaitu Latvijā – par to es iztaujāju starptautiskās digitālās pētniecības laboratorijas “DFRLab” Baltijas nodaļas vadošo pētnieci NIKU ALEKSEJEVU.

Šī institūcija, ko izveidojusi ASV bāzētā Eiroatlantiskā domnīca “Atlantic Council”, strādā ciešā sadarbībā ar “StratCom”. Viens no “DFRLab” uzdevumiem ir sekot iespējamajām informatīvā hibrīdkara izpausmēm. Tātad arī viltus ziņām, ar kuru palīdzību NATO aliansei nedraudzīgi spēki spēj ietekmēt politiskos procesu NATO valstīs, to skaitā arī Latvijā.

 

Jūs esot melu novērotāja?

N. Aleksejeva: Ne tikai novērotāja, bet arī to pētniece. Mēs meklējam un atrodam aktivitātes digitālajā vidē, kuru mērķis ir traucēt, kavēt vai citādi nevēlami ietekmēt demokrātiskos procesus Baltijas valstīs. Projektā es sāku strādāt 2016. gadā. Jāsaka, ka toreiz politiski motivētu viltus ziņu īpatsvars bija lielāks nekā šoreiz.

 

Kā tas iespējams? Internets un sociālie tīkli taču attīstās milzu tempā!

Taisnība, bet tolaik mēs sastapāmies ar visai primitīvām viltus ziņām, klajiem, acīm redzamiem meliem. Izdomājumiem, kurus viegli varēja pārbaudīt un atmaskot. Tagad viss notiek daudz rafinētāk. Mēs novērojam nepilnīgi pasniegtu vai sagrozītu informāciju. Tie vairs nav klasiski meli, drīzāk spēle ar cilvēku aizspriedumiem un bailēm. Ziņas par reāliem notikumiem, kas, izņemti no to izcelsmes konteksta, pastiprina aizspriedumus, aizdomas, neuzticēšanos, pat naidu.

Viens no spilgtākajiem piemēriem Latvijā – stāsts par to, ka mūsu valstī izvietotie NATO spēki patiesībā ir “okupanti” vai “uzvedas kā okupanti”.

Tiek apspēlēta jebkura situācija – satiksmes negadījums, zemē nomests papīrs, sadzīvisks konflikts. Karavīri veikalā pērk alu, tātad aizraujas ar alkoholu, bet no tā līdz nepiedienīgai uzvedībai ir viens solis – izfantazēt var jebko. Kaut gan statistika rāda pavisam pretēju ainu – gan mūsu militārpersonas, gan šeit izvietotie NATO karavīri ir daudzkārt paklausīgāki likumam nekā vidējais Latvijas iedzīvotājs.

Savukārt viltus ziņu “lielais rāmis” vēsta – Latvijā viss ir slikti, politiķi zog, padomju laikos bija labāk, te nekā nav un nebūs, jābrauc prom. Šo uzstādījumu atmaskot ir grūtāk, jo pētnieciskā žurnālistika, kas Latvijā izpilda sargsuņa lomu, arī bieži runā par sabiedrības negācijām. Ja vien ir vēlēšanās, žurnālistu atklātos faktus var pasniegt atbilstošā informatīvajā “mērcē” un izmantot pret sabiedrības interesēm.

 

Starp citu, ar šo problēmu sastopas arī pati Krievija. Neskaitāmi tā saucamie patriotiskie Krievijas interneta resursi atkārto vienu tēmu – valsti sagrābuši oligarhi, migranti atņem darbu krieviem, kaukāzieši izvaro mūsu meitenes, ķīnieši tūlīt pārņems Sibīriju, visa pārtika saindēta ar pesticīdiem, Baikāla ūdeni salies pudelēs un iztirgos Ķīnā…

Tā ir viena no žurnālistikas pusēm, tā, kas vadās pēc lozunga “slikta ziņa ir laba ziņa”.

 

Bet ir viens cits teiciens – “diena bez ziņām ir laba diena”. Tas nozīmē – ja nekas nav noticis, ja dzīve rit savu ierasto gaitu, tad daudzmaz viss ir kārtībā. Bet kā atšķirt melu ziņu no cilvēka viedokļa, no brīvas uzskatu paušanas?

Viedoklis parasti ir dzīvāks, krāsaināks. Bez notikuma pieminēšanas tas pauž arī cilvēka emocijas, personīgo piedzīvojumu. Kā to pamanīt, kā uztvert, kā atšķirt no sausu faktu uzskaitījuma – te jau jārunā par medijpratību, precīzāk, par tās trūkumu mūsu sabiedrībā. Man gribētos medijpratību salīdzināt ar braukšanas kultūru uz Latvijas ceļiem – arī tā veidojas pamazām. Mērķis ir sabiedrība, kas pati ir spējīga pretoties destruktīvām ārējo spēku manipulācijām.

 

Vai pirms gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām Latvijā ir novērotas aizdomīgas aktivitātes, kas var iespaidot vēlēšanu gaitu un iznākumu?

Vispirms jāmin specifiskie ietekmes aģenti, kas darbojas Latvijas mediju telpā, bet atrodas ārpus mūsu valsts. Piemēram, “Sputņik”, “Baltnews”, kurus kontrolē Krievija. Internetā vērojami aicinājumi boikotēt Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Īsos vārdos to autoru uzskati ir šādi – pie varas esošie nerūpējas par tautu, tāpēc viena no iespējām, kā paust savu attieksmi, viņus neievēlēt.

Jāsaprot, ka parlaments gan tiks ievēlēts pie jebkuras aktivitātes, boi­kots spēj mainīt vien vēlētāju balsu sadalījumu. Ne vienmēr šādu uzskatu paudēji atrodas ārzemēs.

Latvijā pastāv domubiedru grupa, kas apvienojusies zem nosaukuma “Tautas varas fronte”. Tā sevi pozicionē kā politiska kustība, kas atrodas opozīcijā “valdošajai elitei”. “Tautas varas fronte” nav mākslīgi veidota, aiz tās stāv reāli Latvijā dzīvojoši cilvēki, kuri spējuši iegūt Latvijas mērogiem diezgan ievērojamu auditoriju – sekotāju un komentētāju skaitu, daudzi dalās ar viņu internetā ievietoto informāciju.

 

Bet kur sākas un kur beidzas izteikšanās brīvība? Priekšvēlēšanu kampaņas laikā daži pašreizējās valdības koalīcijas politiķi apgalvoja, ka “visi zog”. Savukārt vienkāršais cilvēks, ierakstot tieši tādas pašas frāzes tviterī, kļūst par savas valsts nomelnotāju, par ārvalsts inspirēta hibrīdkara aģentu.

Diemžēl pieņēmumi, ka “viss ir slikti” un “politiķi zog”, ir visai izplatīti. Varētu likties, ka pētnieciskā žurnālistika tos dažkārt pat paspilgtina. Patiesībā šie atmaskojumi ir pierādījums, ka melnie darbi pie mums “neiet cauri”, ka par tiem runā, tos atklāj un vainīgos sauc pie atbildības.

 

Kāpēc cilvēkam patīk atrasties tā saucamajā informācijas burbulī?

Pirmkārt, mums ir emocionāli patīkami saņemt ziņas, kuras mēs uzskatām par ērtām, patīkamām un pareizām. Otrkārt, tā ir neapzināta aizsardzība pret informācijas pārbagātību, kas gāžas mums pāri. Diemžēl šādu informatīvo burbuļu iemītniekiem ir īpaši viegli kļūt par viltus ziņu upuriem.

 

Kādas varētu būt Krievijai intereses Eiroparlamenta vēlēšanās?

Sēt apjukumu, haosu un savstarpēju neuzticēšanos. Mazināt uzticību varai. Mēs redzam, ka Krievija tieši un netieši cenšas atbalstīt Eiropas populistiskus politiskos spēkus.

 

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs izteicies, ka “vienu otru pieredzi Latvija būs gatava nodot citām valstīm, kurās tuvākajā laikā gaidāmas vēlēšanas”. Kāda ir mūsu specifiskā, unikālā pieredze?

Vērtīgu piemēru, ar ko Latvija var izcelties, ir daudz, bet es vēlētos pieminēt vienu no pēdējām aktivitātēm. Sagaidot Eiroparlamenta vēlēšanas, sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām tika rīkotas īpašas apmācības žurnālistiem ar moto “kā rīkoties, ja…”. Tā bija situāciju izspēle, kā rīkoties negaidītās nestandarta situācijās.

Piemēram, kandidāts, kas sevi pozicionē kā opozicionāru valdošajai elitei, paziņo, ka viņam pārdurtas automašīnas riepas un tāpēc viņš nevar ­ierasties uz televīzijas debatēm.

Jautājums – kā rīkoties, ziņot par to vai ne? Ko darīt, ja tiek saņemta anonīma informācija par balsu pirkšanas gadījumiem? Vecajās Rietumu demokrātijās izplatīts uzskats, ka valdībai jāturas tālu no demokrātiskiem procesiem, ka tiem jāļauj plūst savu gaitu, ka jebkura ietekmēšana jau pati par sevi ir nedemokrātiska. Latvijas piemērs rāda, ka iespējams atrast savu īpatno ceļu. Nevis kontroli, bet sarunu, dialogu starp medijiem un nevalstiskajām organizācijām.

 

Internets, sociālie tīkli attīstās milzu soļiem, tālāk mūs sagaida mākslīgais intelekts. Interneta boti, kas automātiski un mērķtiecīgi izsūta politiska rakstura ziņas, jau tagad ir viena no daudzajām robotizācijas izpausmēm. Vai jūsu darbs nav cīņa ar vējdzirnavām?

Es to nesauktu par cīņu, bet par izaicinājumu. Sociālie tīkli radās jau 2005. gadā. Sākumā tos uztvēra kā demokrātijas izpausmi. Katrs var izteikt savu viedokli, cilvēks var atrasties Latvijā un tiešraidē sekot līdzi “arābu pavasara” notikumiem – nu kas var būt vēl labāks! Ar laiku sociālie tīkli kļuva par mārketinga sastāvdaļu, kas palīdzēja pārdot preces un pakalpojumus.

Un tad uzradās cilvēki, kuri aptvēra – paklau, politiskā ideja taču arī tā pati prece vien ir!

Lūzuma punkts bija 2014. gads, Krimas aneksijas laiks, kad sociālos tīklus masveidā sāka izmantot politiskās kampaņās, tajā skaitā ar mērķi dezinformēt sabiedrību, manipulēt ar to. Tajā brīdī kļuva skaidrs – arī sociālajiem medijiem nepieciešami ētikas standarti un zināma regulācija. Te var vilkt paralēles ar senākiem medijiem, ar radio un televīziju, kas arī savulaik darbojās bez jebkādas regulācijas.

Kas attiecas uz mākslīgo intelektu, tā visvarenība dažkārt tiek pārspīlēta. Jāsaprot, ka mākslīgais intelekts nav nekas cits kā tā saucamā mašīnmācīšanās. Dators mācās no vēsturiskiem datiem, no tā, kā cilvēki ir uzvedušies internetā, ko meklējuši vai rakstījuši. Tomēr tehnoloģijas attīstās, un mēs stāvam milzīgu izaicinājumu priekšā, kas ietekmēs arī politiskos procesus. Piemēram, “deepfake” tehnoloģija, kas spēj konstruēt mākslīgu cilvēka attēlu, safabricēt kompromitējušus video un balss ierakstus.

Saistītie raksti

Pagaidām eksperti vēl var pamanīt viltojumu, taču tas ir tikai laika jautājums, kad to izdarīt vairs nebūs iespējams. Starp citu, tas nozīmēs, ka foto, skaņas vai video ieraksts nevarēs kalpot par pierādījumu tiesiskās darbībās, jo vienmēr kāds apgalvos, ka informācija ir viltota.

 

Ko jūs ieteiktu Latvijas vēlētājiem?

Veikt savu individuālo politisko pētījumu – uzklausīt daudzus viedokļus, rūpīgi izpētīt partiju piedāvājumus, ja iespējams, izlasīt programmas. Pašam pieņemt lēmumu. Apzināties – ES patiesībā ir tuvāk, nekā dažkārt šķiet, tās varas koridoros pieņemtie lēmumi ietekmē katru no mums. Tāpēc piedalīsimies vēlēšanās un balsosim! Tā būtu labākā atbilde dezinformatoriem un viltus ziņu izplatītājiem.

LA.lv