Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
12. augusts, 2015
Drukāt

Dāvana latviešu strēlnieku simtgadē – 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka vēstures grāmata

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Vecpiebalgas kultūras namā šodien notiks militārā vēsturnieka Jāņa Hartmaņa grāmatas “4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks 1915 – 1917” atvēršana. Darbs tapis par godu latviešu strēlnieku simtgadei un reizē kā dāvana, jo grāmata netiks pārdota, bet gan izdalīta NBS un Jaunsardzes struktūrām, kā arī nonāks Izglītības un zinātnes ministrijas rīcībā.

Grāmatu īpašu dara tas, ka izdošanu apgādā “Mantojums” finansējis 4. Vidzemes pulka komandiera Anša Zeltiņa (1863 – 1942) dēls, enerģētikas speciālists profesors Namejs Zeltiņš. Savukārt atvēršana notiks Vecpiebalgā, jo tā ir pulkveža Zeltiņa dzimtā puse. Jāuzsver, ka 4. Vidzemes pulkā Pirmā pasaules kara gados dienēja poručiks Aleksandrs Grīns, nākamais romāna “Dvēseļu putenis” autors, un tāpat nākamais leģendārais latviešu leģionāru komandieris pulkvedis Vilis Janums. Savukārt atvaļinātā NBS pulkveža Jāņa Hartmaņa vārdu strēlnieku vēstures interesentiem jau vajadzētu pazīt, jo šī nav pirmā viņa grāmata par attiecīgo tematu. Hartmanis sarunā uzsver, ka līdz šim grāmatu par kāda atsevišķa latviešu strēlnieku pulka gaitām nav bijis. Bet strēlniekiem bija astoņi pulki. “Laiks ir nežēlīgs un rit diezgan ātri, bet ceru, ka savā mūžā arī par pārējiem septiņiem pulkiem uzrakstīšu,” spriež vēsturnieks. Materiālus par strēlnieku gaitām viņš vācis 25 gadus un šobrīd jau sācis strādāt pie nākamās grāmatas par 1. Daugavgrīvas pulku. Princips un formāts visām grāmatām būšot vienāds. Tas ir fotogrāfijām bagāts stāsts par bataljona, vēlāk pulka formēšanu, kaujasdarbību un lielākajām kaujām, kā arī bijušo pulka karavīru devumu Latvijas Neatkarības cīņās. Konkrētajai grāmatai ir 144 lappuses un publicistes Annas Žīgures priekšvārds. Atsevišķa nodaļa veltīta pulkvedim Ansim Zeltiņam. “Grāmata nav zinātnisks pētījums, ne arī klasisks literārs darbs. Esmu centies pēc iespējas populārāk ar atmiņu un dokumentu iestarpinājumu izskaidrot 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka gaitas,” raksta autors.Strelnieki_8

Latvijas vēsturniekiem, kas sadūšojušies pētīt strēlnieku gaitas, jārēķinās, ka Latvijā atrodas vien niecīga daļa vajadzīgo dokumentu. Pēc Hartmaņa aplēsēm, 98% glabājas Krievijas arhīvos, jo strēlnieki taču bija Krievijas impērijas karaspēka daļa. Konkrēti ir runa par Krievijas Valsts kara vēstures arhīvu Maskavā. Tur uzkrāti dokumenti par Krievijas armiju līdz 1918. gada aprīlim. Iespēja tikt tiem klāt šābrīža politiskajā situācijā ir samazinājusies vēl vairāk. “Ja es kā atvaļināts Latvijas armijas virsnieks tagad turp aizbrauktu, mani pasludinātu par NATO spiegu,” novīpsnā vēsturnieks. Pirkt kopijas par naudu būtu pārāk dārgi. Hartmaņa ieskatā, to varētu darīt tikai ar Latvijas arhīvu sistēmas starpniecību, par valsts budžeta naudu. Tieši tā esot rīkojušies Latvijā 20. gadu beigās. Tomēr arī tas negarantētu simtprocentīgi visas ainas iegūšanu, jo izrādās, ka starpkaru posmā no minētā Maskavas arhīva liela dokumentu masa atdota makulatūrā, lai iegūtu izejvielas avīžu papīra ražošanai… Autora pārliecība ir tāda, ka ar strēlnieku vēsturi tomēr jānodarbojas cilvēkiem, kam ir militārā dienesta pieredze. Tikai ar politiskā konteksta atainošanu vien nepietiek.

Jautāts, vai pētījumu gaitā saskāries ar kādiem dokumentāriem pierādījumiem izplatītajam priekšstatam, ka Krievijas armijas pavēlniecība apzināti veicinājusi strēlnieku pulku izkaušanu, raidot tos bezjēdzīgos uzbrukumos, atvaļinātais pulkvedis atbild noliedzoši: “Tas ir nepareizs pieņēmums. Tikai tāpēc, ka tās bija latviešu daļas, neviens viņus zem ložmetēju uguns nedzina. Neesmu atradis nevienu tādu faktu. Ziemeļu frontē pie Rīgas bija krievu daļas, kas cieta daudz smagāk un cieta daudz lielākus zaudējumus. Bija krievu pulki, kuros kopš kara sākuma sastāvs bija nomainījies pa divi trīs lāgi.” Otrs aplamais stereotips, kas iedzīts cilvēku galvās vēl padomju laikos un joprojām sastopams publikācijās, ir priekšstats, ka vairāk nekā puse pie Rīgas karojušo strēlnieku pēc tam pārgājuši pie lieliniekiem. Arī tas nav tiesa, jo ļoti daudzi strēlnieki piedalījās 1919. – 1920. gada Latvijas Neatkarības cīņās. Papētot to ap 6000 strēlnieku anketas, kuri 1921. gadā repatriējās no Padomju Krievijas uz Latviju, atklājies, ka aptuveni 85% sarkanajā armijā tikuši mobilizēti, bet brīvprātīgi dažādu iemeslu dēļ pieteikušies tikai 10%. Atlikušie procenti ir vīri, kas no sākuma karojuši balto rindās, tad saņemti gūstā un ieskaitīti sarkanajos. Krietna daļa strēlnieku pēc Rīgas krišanas 1917. gada beigās un 1918. gada sākumā dezertēja, jo negribēja pamest Latviju. Savukārt tos, kuri devās uz Krieviju, 1918. gada pavasarī demobilizēja; viņi izklīda, lai pēc tam, Krievijas pilsoņu karam sākoties, atkal tiktu mobilizēti vai pieteiktos brīvprātīgi kā algotņi. 1919. gadā daudzi no viņiem pameta Stučkas lielinieku armiju un pārgāja Latvijas armijas pusē.

Hartmaņa ieskatā veco latviešu strēlnieku un to, kuri cīnījās Krievijas pilsoņu karā, sastāvs bijis krietni atšķirīgs, jo pilsoņu karā latviešu strēlnieku daļu pamatmasu veidoja latvieši, kuri līdz tam bija karojuši krievu daļās. Pēc Francijas militāro vēsturnieku ziņām, Krievijas armijā Pirmā pasaules kara gados kopumā cīnījušies 182 tūkstoši latviešu. Tikai ap 50 tūkstošiem no viņu skaita bija strēlniekos. Krievijas pilsoņu karā kritušo strēlnieku saraksti liecina, ka tolaik par latviešu vienībām sauktajās bijuši ieskaitīti gan mobilizētie krievi, gan ungāri, igauņi un citas nacionalitātes. Lieliniekiem galvenais bija izmantot nosaukumu. “Dažā pulkā puse nebija latvieši. Tā īstenībā jau bija sarkanā armija,” tā Hartmanis. Izredzes uzrakstīt aptverošu, izsvērtu sarkano latviešu strēlnieku divīzijas vēsturi viņš vērtē kā minimālas, jo to varētu izdarīt tikai tad, ja izdotos tikt klāt Krievijas arhīvu materiāliem: “Ar atmiņām vien būs par maz. Ir jāredz viss Krievijas pilsoņu karš, konkrētās operācijas kopumā. Bet dokumenti par to visu ir tur, un tas ir politisks jautājums.”

Kā jau minēts “4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks 1915 – 1917” pārdošanā nenonāks. Interesentiem vēl kāds mēnesis jāpagaida, līdz grāmata tiks elektroniskā formātā ievietota Jāņa Hartmaņa uzturētajā vietnē “latviesustrelniekusaraksts.lv”, kur apkopotas ziņas par strēlnieku biogrāfijām un pieejami arī autora agrāk izdotie darbi.

Pievienot komentāru

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+