Mobilā versija
+17.1°C
Jānis
Sestdiena, 24. jūnijs, 2017
15. marts, 2017
Drukāt

Latvija lepojas ar 350 stabuļu ērģelēm. Ar ko tās pārākas par digitālajām? (16)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Liepājas Trīsvienības katedrāles ērģeles.

Februāra beigās ir parakstīts līgums par vērienīgu – ne vien mācībām, bet arī koncertiem piemērotu – stabuļu ērģeļu būvi Ventspils mūzikas skolā. Marta sākumā Stradiņa universitātē tika atklātas Baltijā lielākās digitālās ērģeles. Vai Latviju varam saukt par ērģeļu lielvalsti?

Tas bija kā lidot sapnī. Vai pirmo reizi ieraudzīt jūru. Man bija pieci gadi, un vecāki bija aizveduši mani uz Rīgas Domu. Šķiet, tovakar skanēja Baha Tokāta un fūga re minorā, jo kopš tā laika arvien, kad to dzirdu, mani pārņem neparasts saviļņojums – kā tiekoties ar senu draugu. Skolas gados, kad man jau tika atļauts pašai atvērt “Rigonda-stereo” vāku un likt adatu uz vinila, es bieži vien klausījos Baha ērģeļmūziku Pētera Sīpolnieka, vēlāk arī Karla Rihtera ieskaņojumos.

Svētajos Rakstos, īpaši psalmos, ir minētas “debesu bazūnes” un “eņģeļu taures”. Lai gan ērģeles tika būvētas jau senajā Grieķijā, par nozīmīgu mūzikas instrumentu tās kļuva viduslaikos kristīgajā baznīcā. Iespējams, ka Latvijā pirmo reizi ērģeles tiek pieminētas Indriķa “Livonijas hronikā”, kad viņš apraksta kauju pie Beverīnas pils: priesteris lūdzis Dievu un spēlējis instrumentu, ko igauņi nav pazinuši un kura skanējums viņus esot satriecis. Beverīna bija kristiešu pils, tādēļ tajā tiešām varēja atrasties ērģeles, turklāt diezin vai kokle, ko igauņi pazina ne sliktāk par latviešiem, būtu spējusi izraisīt viņos tik spēcīgu pārdzīvojumu. Ir arī citas liecības par ērģelēm Latvijā, kas datētas ar 13. gs. Tomēr senākais saglabājies instruments atrodas Ugālē, tā būve pabeigta 1701. gadā. Grāmatas “Tūkstoš mēlēs ērģeles spēlē” autore nelaiķe muzikoloģe Ilma Grauzdiņa Ugāles ērģeles ir nosaukusi par “mūsu lepnumu”, piebilstot, ka “tā ir Eiropā atzīta vērtība, jo īstu un nepārbūvētu baroka ērģeļu pasaulē ir ļoti maz”.

Ugāles ērģeles ir restaurējis un par tām rūpējas draudzes mācītājs, Ugāles ērģeļbūves darbnīcas vadītājs un īpašnieks Jānis Kalniņš. Vaicāts, kuras ērģeles viņš nosauktu par “Latvijas lepnumu”, Jānis Kalniņš smaidot teic: “Kā no latviešu filmām es varu nosaukt nevis vienu, bet trīs, kas visas man vienlīdz mīļas: “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Tās dullās Paulīnes dēļ” un “Emīla nedarbi”, tāpat ir arī ar ērģelēm. Ugāles, Liepājas Trīsvienības katedrāles un Rīgas Doma ērģeles – šīs trejas ir Latvijas lepnums. Ugāles ērģeles ir visvecākās Latvijā. Liepājas Trīsvienības katedrāles ērģeles līdz 1912. gadam bija pasaulē lielākās ērģeles, tām ir simt trīsdesmit viens reģistrs, četri manuāļi un vairāk nekā septiņi tūkstoši stabuļu. Valkera būvētās Rīgas Doma ērģeles atklāšanas brīdī bija tehnikas brīnums, vislielākās un vismodernākās ērģeles pasaulē. Tās joprojām ir unikāls Eiropas mēroga instruments.”

Kad gribu zināt, kāpēc nav divu vienādu ērģeļu, meistars atbild: “Katrs instruments tiek būvēts konkrētai telpai, ņemot vērā tās akustiku, pēc tam arī atbilstoši intonēts. Turklāt jebkuras ērģeles būvē pēc individuāla pasūtinājuma, un katrs pasūtinātājs allaž jautā: ar ko mūsu ērģeles būs īpašas, ar ko tās atšķirsies no citām? Tas viss nosaka ērģeļu balss dažādo skanējumu.”

Kopumā patlaban Latvijā ir ap trīssimt piecdesmit stabuļu ērģeļu. Pasaules kontekstā Latvija ir unikāla arī ar to, ka mums ir ap divsimt piecdesmit nepārbūvētu 19. gs. romantisma ērģeļu, kurpretim Rietumeiropā pēc kara vairums 19. gs. ērģeļu tika nojauktas vai pārbūvētas par neobaroka ērģelēm. Jānis Kalniņš skaidro, ka neobaroka ērģeles ir “mākslīgi radīts ērģeļu tips, kas kļuvis par simbolu instrumentam ar neizteiksmīgu tembru un nedabisku skaņu”. Piemēram, Dānijā ir saglabājies mazāk nekā desmit nepārbūvētu 19. gs. instrumentu.

Tādēļ tūrisma firma “Impro” ik gadu ārzemniekiem un pašmāju ļaudīm rīko “ērģeļu ceļojumus”. Stāsta ērģelniece Ilona Birģele: “Interese par Latvijas ērģelēm ir ļoti liela. Rādu, cik dažādi ir mūsu instrumenti, demonstrēju to iespēju daudzveidību. Divās dienās notiek vismaz astoņi nelieli koncerti, katrā no tiem nospēlēju trīs četrus skaņdarbus, kas piemēroti konkrētam instrumentam. Piemēram, ja esam Ugāles baznīcā, spēlēju Bahu, Bukstehūdi, Mufatu, ja esam Zlēkās, tad vācu vai latviešu romantiķus. Katru reizi kopā ar kolēģi vēsturnieku Robertu Ķipuru izvēlamies nedaudz citu maršrutu. Man patīk doties turp, kur cilvēki ikdienā nenokļūst, teiksim, parādīt, kādas ir ērģeles Iģenē vai Valtaiķos. Arī pašai ir prieks reizēm izmēģināt kādu agrāk neredzētu instrumentu, piemēram, Kurzemes jūrmalā, kur ir daudz mazu, senu baznīciņu ar brīnišķīgiem, skanīgiem instrumentiem.”

Vaicāta par mīļākajām ērģelēm, Ilona Birģele smaida: “Ugāle, protams, ir pērle. Man patīk muzicēt arī Kuldīgā Katrīnas baznīcā. Smiltenē ir ļoti jauks romantiskais instruments. Bauskā ir latviešu meistara Mārtiņa Krēsliņa būvētās ērģeles, kas joprojām ir lielākais latviešu ērģeļbūvētāja darbs, trīsmanuāļu instruments. Jānis Kalniņš nesen to ir restaurējis. Interesants skanējums ir ērģelēm Zaļeniekos. Īstenībā tā varētu turpināt vēl un vēl. Vislielākā bauda ir spēlēt uz vēsturiskiem instrumentiem, kas tiek uzturēti labā tehniskā stāvoklī.”

Taču ērģeles ir ne vien baznīcās, bet arī skolās. Patlaban stabuļu ērģeles ir Jūrmalas, Cēsu, Liepājas un Daugavpils mūzikas vidusskolā, kā arī Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pēdējās būvējusi Ugāles ērģeļbūves darbnīca. Ugāles darbnīca piedalīsies arī Ventspils mūzikas vidusskolas ērģeļu būvē, kas atvērs jaunu lappusi Latvijas ērģeļbūves vēsturē. Ventspilī taps mūsdienu koncertzāles prasībām atbilstošs četru manuāļu instruments ar diviem spēlesgaldiem, vienu iebūvētu, otru pārvietojamu, un trim tūkstošiem stabuļu.

Jautāts, ar ko stabuļu ērģeles atšķiras no digitālajām, Jānis Kalniņš skaidro:

“Digitālās ērģeles skaņu nevis rada, bet atskaņo, proti, tās operē ar čipā saglabātu īstu ērģeļu skaņas ierakstu jeb tā saukto semplu, proti, to, ko kāds cits jau ir iespēlējis. Pat elektriskās ērģeles “Hammond” vai Rīgas mūzikas instrumentu fabrikā ražotā “Prelūdija” skaņu veido pati (tur ir skaņas ģenerators, kas ērģelnieka pirkstu impulsu pārveido skaņā). Ja kādam šķiet, ka da Vinči “Monas Lizas” reprodukcija var tikt klasificēta kā mākslas darbs, tad māksla varētu būt arī Baha atskaņošana ar digitālām ērģelēm.”

Ērģelnieks un komponists Aivars Kalējs, lūgts komentēt šo pašu jautājumu, ir lakonisks: “Stabuļu ērģeles maksā miljonu, bet tikpat lielas digitālās – pārdesmit tūkstošus. Ir gadījumi, kad digitālās ērģeles noder, piemēram, brīvdabas koncertos, kur stabuļu ērģeles nav pieejamas.”

Jautāts par iemīļotākajām ērģelēm, Kalējs, ne mirkli nevilcinoties, iesaucas: “Doms, protams! Instruments, kas iedvesmo, tur mūzika pati plūst un raisās, tur sākušās un beigušās ir daudzas manas kompozīcijas. Un vēl mīļas man ir ērģeles Rīgas Jaunajā Ģertrūdes baznīcā. Ja pa rokai nav Doms, esmu tur.”

Rīgā līdzās Doma ērģelēm, kuru prospekts patlaban tiek restaurēts, varam minēt arī Vecās Ģertrūdes, Jēzus, Pāvila, Jēkaba, Trīsvienības, Alberta u. c. baznīcu ērģeles. Patlaban tikai daži no šiem izcilajiem instrumentiem tiek izmantoti koncertiem, taču tie skan dievkalpojumos. Un, tā kā ik gadu Latvijas Mūzikas akadēmiju un Latvijas Lutera akadēmiju absolvē jaunie ērģelnieki, mums ir gan “tūkstoš mēļu”, gan tie, kas spēlē.

Ugāles ērģeļbūves darbnīca

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Ugāles baznīcas ērģeles - senākās Latvijā.

Latvijā vienīgā darbnīca, kur būvē ērģeles. Šeit arī restaurē ērģeles un klavieres. Ierīkota bijušajā Mācītājmuižas stallī.

Tās vadītājs un īpašnieks Jānis Kalniņš audzis mūziķu ģimenē, absolvējis Jūrmalas mūzikas skolu, par ērģelēm interesējas kopš sešpadsmit gadu vecuma. Pirmās ērģeles – vienkāršs pozitīvs ar četriem reģistriem – Ugāles darbnīcā uzbūvētas 1996. gadā. Kopš tā laika uzbūvētas vēl četrdesmit ērģeles, no kurām lielākā daļa atrodas ārzemēs: Zviedrijā, Vācijā, Norvēģijā, Somijā, Beļģijā, Šveicē, Itālijā.

Uzziņa
Ērģeles (grieķu val. – “organon”) ir taustiņu pūšamais instruments, kurā skaņu veido dažāda izmēra stabules. Spēlē ar rokām uz klaviatūrām, ko sauc par manuāļiem, un ar kājām uz pedāļu klaviatūras. Manuāļu skaits mēdz būt no viena līdz septiņiem. Vienāda tembra, bet dažāda augstuma stabuļu rinda veido ērģeļu reģistru. Reģistrus kombinējot, tiek radīts orķestrim līdzīgs skanējums.

Stradiņa universitātes aulā uzstādītās digitālās ērģeles “Ecclesia D450RSU” ir aprīkotas ar 54 reģistriem, paplašinātu dubulto akustisko sistēmu un aktīviem zemfrekvences skaļruņiem. Instrumenta cena 86 tūkstoši eiro.

Ventspils Mūzikas skolā tiks uzbūvētas četru manuāļu stabuļu ērģeles ar diviem spēlesgaldiem, vienu iebūvētu, otru pārvietojamu, trim tūkstošiem stabuļu un 94 reģistiem. Noslēgtā būves līguma summa ir 1,3 miljoni eiro.

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Dzīvām ērģelēm skaņa ir dzīva, var sajust, kā darbojas plēšas, kā skaņa plūst pa stabulēm,ir jūtama taustiņu pretestība mehāniskajām ērģelēm, pneimatiskajām ar nelielu aizturi….tas viss ir pie lietas.Ērģelnieks jūt, kā ELPO ĒRĢELES. Un arī klausītājs. Dzīvām ērģelēm ir dvēsele. Un to nekad nevar salīdzināt ar sintezatoru. Varbūt kādreiz varēs spēlēt digitālos klavesīnus, vijoles un flautas?

  2. Nav taisnība, ka elektroniskās ērģeles nerada skaņu, bet tikai atskaņo. Jā, prastas atskaņo “semplus”, bet kvalitatīvas skaņu modelē pēc īsta instrumenta.

    • Jānis Kalniņš Atbildēt

      Lūdzu nejaukt digitālos instrumentus ar elektroniskajiem. Rakstā skaidri pateikt, ka elektroniskie paši ģenerē skaņu, bet digitālie atskaņo semplu – ierakstītu skaņu.

  3. Vai vajag digitālas ērģeles būvēt valsts mēroga koncertzāles ? Neviens tacu nav pret digitāliem instrumentiem lai vingrinātos majas, vai baznicas,kur savādāk nav iespējams nodrošināt muziku! Ka no malas stāvoša persona varu tikai nožēlot šāda instrumenta ir būvi gan Gora , gan Stradiņa aula. Kāpēc klusē musu mīļie un izcilie Latvijas ergrlnueki ?

  4. Kas tā par aklo pārbaudi??? Daži varbūt arī neatšķir digitālās klavieres no mehāniskajām…..

  5. Nebūs tik vienkārši aizliegt digitālās ērģeles, jo situācija ir pavisam dīvaina – izrādās, ka paši ērģelnieki uz “aklo” (pārbaudi) sajauc un nevar atšķirt digitālo ērgēķlu skaņu no dabiskās stabuļu ērģeļu skaņas.

    • Ļoti gribas zināt, kas tā par aklo pārbaudi? Lūdzu, faktus. Varbūt daži neatšķir arī digitālās klavieres no mehāniskajām…

      • Aklā metode ir kad klausītājam, neredzot instrumentu, tas tiek atskaņots, un tad ir jāpasaka vai tas bija īsts vai elektroniskais. Diemžēl, izskatatās, ka šeit nevar ievietot saites – komentārs tiek ignorēts. Gribējās ielikt saiti uz šādām elektroniskajām ērģelēm ar piemēru ierakstiem.

        • Gribu zināt, nevis, kas ir aklā pārbaude, bet kad tā tika veikta. Iepriekšējais komentētājs minēja, ka tā jau ir notikusi. Skaņu var atpazīt pat nebūdams ērģelnieks, īpaši, ja nostāda blakus dzīvo un digitālo ērģeļu skanējumu.

      • Un tur skaņa netiek ģenerēta, atskaņojot “semplus”, bet tiek modelēta. Var mēģināt googlē: aeolus organ linuxaudio.org

      • Aeolus tiek spēlēts “dzīvajā” youtube “Frederic Deschamps improvisation”.
        Diemžēl, rakstīts no kameras mikrofona, tāpēc kvalitāte attiecīga.

      • Protams, tā ir tikai plika programma, bez mehāniskajiem manuāļiem, reģistriem, pedāļiem.
        Lai kaut ko uzspēlētu vajag vismaz midi/usb klaviatūru. Bet toties pilnīgi bezmaksas, var ņemt un lietot jebkurš. Kā skan Stradiņa universitātē uzstādītās var atrast youtube “Johannus Ecclesia D-450”. D-570, protams, ir jaudīgākas.

    • Kas tā par aklo pārbaudi??? Lūdzu, konkrētus faktus! Daži varbūt arī neatšķir digitālās klavieres no mehāniskajām…..

VIDEO: Trejdeviņas spēka dziesmas pie Jāņu ugunskura (1)Runā, ka Jāņu vainagā meitām jāievij vainagā trejdeviņas Jāņu zāles. LA.lv apkopoja trejdeviņas līgotnes, kuras dziedāt pie ugunskura, ja aptrūkstas zināmo dziesmu. Bonusā - nemirstīgo "Čikāgas piecīšu" Līgodziesma.
Draugiem Facebook Twitter Google+