Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
21. augusts, 2012
Drukāt

Latvijā ir divas paralēlas valstis – krievu un latviešu Latvija (1)

Foto-LETAFoto-LETA

Jautājums ir par to, cik liela ir sabiedrības savstarpējā politiskā neuzticība un kas “strādā” pie tās radīšanas. Jā, kas politiski un lielās līnijās notiek Latvijā? Tas ir jautājums, ko laiku pa laikam, vērojot ikdienišķās sabiedriskās norises, uzdodu sev. Galvenais ir, kā reālie un iedomājamie procesi var attīstīties un attīstīsies tālāk, kādā virzienā? Vairākas līdzšinējās norises, manuprāt, ir satraukuma vērtas.

 

Piemēram. Lai gan kopš šā gada 18. februāra referenduma pagājis pietiekami daudz laika, lai tā cēloņus un sekas pietiekami dziļi izanalizētu un novērtētu, manuprāt, tas nav noticis. Kā tiešas un loģiskas sekas tam ir patlaban ar krievu vietējās, Rīgas preses mērķtiecīgu atbalstu organizētā referenduma rosināšanai nepieciešamo parakstu vākšana. Tā notiek uzbāzīgi, histēriskā garā, aģitējot par Latvijas pilsonības piešķiršanu personām, kurām tās nav – bez noteikumiem un eksāmeniem. Politiski šīs izdarības ir provokatīvas, un galvenais to vilcējspēks ir nesen reģistrētā lindermaniešu partija, tāpat kā ždanokiešu paliekas. Laikraksts “Čas”, kas piedalās parakstu vākšanas akcijā referenduma sarīkošanai, ziņo, ka 1000 ieslodzīto notiesāto noziedznieku Latvijas cietumos atbalstot “brīvu”, neierobežotu pilsonības izdāļāšanu. Rūpes par to, vai šis tūkstotis iekļūs prasītāju sarakstos. Kā 18. februāra referendumu organizējot, tā pašreizējo rosinot, to rīkotāji nemaz neslēpj, ka notiekošais ir cīņa par varu, mazākais, tās dalīšanu. Kā rīkoties ar pilnīgu vai daļēji iegūtu varu, ir dažādi uzskati. Taču ne mazums personu šo valsti neatzīst vai dažādi nopaļā. Rīgas krievu avīze “Vesti” saviem lasītājiem 17. augustā par svarīgu pasniedz neslavenā pulkveža Alkšņa izteikumu, ka latvieši bez krievu tautas esot – nekas. “Krievijai vajadzīga gan Baltijas jūra, gan Melnā jūra… Bet tas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk pie varas Krievijā nāks ļaudis, kuri nodarbosies ar šiem jautājumiem.” Skaidrs, ka nacionāli noskaņotajos latviešos šādas politiskas izdarības, mazākais, izraisa politisku neuzticību. Pat tāds pieredzējis politiķis, kāds ir pašreizējais aizsardzības ministrs A. Pabriks, šķiet norūpējies. Ārlietu ministrija, gan bez plašākiem komentāriem, slēgusi durvis uz Latviju kaimiņvalstī pazīstamajam Modestam Koļerovam, krievu lielvalstiskuma ideju lobētājam.

It kā iepretim minētajam nostājas Valsts prezidenta A. Bērziņa rosinātais samierināšanas un izlīguma kurss, kura realizācija, cik noprotams, aizvirzīta uz Saeimu. Prezidenta humānos nodomus kā tādus neviens neuzdrīkstas nopelt, toties to reālo iespējamību, īpaši plašā sabiedrībā, valstī, gan apšauba. Viens vietējas krievu avīzes rakstnieks to nosauca pat par bīstamu Trojas zirgu, par viltību samierināt nesamierināmos.

Skaidrs, ka Bērziņa k-ga ierosmes nav ātri, viegli un ar deklaratīviem pasākumiem realizējamas. Taču patlaban parādās signāli par bīstamākām lietām jeb izpausmēm, kuras es apzīmētu par valstij bīstamām, un būtu ne mazāk bīstami tās nenovērtēt. Runa ir par Latvijas valsts vienotību.

Pavisam nesen (8. augustā) Rīgas krievu laikrakstā “Čas”, kuru nesen jubilejā par sekmīgu darbību apsveikuši Valsts un Ministru prezidenti, bija publicēta šāda atklāsme:

 

“Jau patlaban Latvijā ir divas paralēlas valstis – krievu un latviešu Latvija. Pie tam tās pēc būtības apvieno tikai viens – teritorija. Viss pārējais praktiski nekrustojas. Krieviem ir savas autoritātes, savi politiķi, savi saziņas līdzekļi, savs bizness. Latviešiem ir tas pats. Krievi ar latviešiem Rīgā, nerunājot jau par Daugavpili, var mēnešiem nesatikties. Divas kopienas ir absolūti patstāvīgas.”

 

Par šiem novērojumiem vai secinājumiem var strīdēties, tomēr tie atspoguļo, ka 1940. gada okupācijas sekas ir palikušas un acīmredzamas. Mēs vērojam politiķus (“politiskos spēkus”), kas aicina ar minētajām sekām samierināties un izlīgt (piedot, “saprast” utt.), kamēr citiem tas, manuprāt, nešķiet iespējams nacionāla lepnuma jūtu dēļ un bailēs par valsts pamattautas izdzīvošanu. Bažas ir par valsts pārkrievošanas draudiem un to krievu idejām, kuriem, kā raksta “Čas”, Latvija ir tikai teritorija. Piebildīšu, ka tāda teritorija, ko Krievijas vēsturnieku un politiķu aprindās dēvē par impērijai vēsturiski piederošu.

Avīzes “Čas” redakcija, kuras publicēto šeit atstāstīju, bez šaubām, apzinās, ka tās publicētais ir pretrunā ar pieņēmumu par sabiedrības integrāciju. Tāpēc “Čas” pieaicina lietpratēju politoloģijas doktoru A. Berdņikovu, LU sociālo un politisko pētījumu institūta galveno pētnieku. A. Berdņikovs, kuru par savējiem pieskaitījis pazīstamais V. Lindermans un kurš bija ministres S. Ēlertes padomnieks, avīzei apliecinājis, ka vienotas politiskas nācijas politika ir cietusi sakāvi. Katrai kopienai jāejot savs ceļš.

Kas tas par ceļu, un kurp tas vedīs, skaidras valodas nav. Bet jautājums ir izskanējis. Kas notiek Latvijā?

Ko domājat Jūs, “Latvijas Avīzes” lasītāji?

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. kapēc tā?tapēc.kā pašie latvieši nīrgajas par savu valsti un nāciju.paši ne uztīcas! skūmji dzirdēt ka krievu informācijas telpā ,latvieši želojās krieviem””vestē”,”par sliktu latviju un latviešieM. kā var cienīt latviešūs ,ja paši sev un savu valsti nemīl?

Draugiem Facebook Twitter Google+