Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

“Latvija ir dzejnieku zeme”


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Saruna ar somu–latviešu kultūras biedrības “Rozentāls” vadītāju 
Helenu Johansoni
.

 

Somu tulkotāju un tulci Helenu Johansoni ar Latviju saista ilgi un cieši kultūras sakari. Helsinku universitātē divpadsmito gadu viņa pasniedz latviešu valodu, literatūru un kultūru un pērn kļuvusi arī par vadītāju somu–latviešu kultūras biedrībai “Rozentāls”. Tieši šī organizācija pēdējo divu dekāžu laikā ir veicinājusi latviešu kultūras atpazīstamību Somijā. Rūdolfam Blaumanim veltītajā starptautiskajā zinātniskajā konferencē Rīgā viņa prezentēja savu referātu.

 

– Cik lielā mērā latviešu kultūra Somijā zināma šobrīd?

– Latviešu kultūru Somijā zina ļoti maz un interese par to ir vāja. Galvenais iemesls – valodas barjera, kas traucē iepazīt un iedziļināties Latvijas kultūrā un literatūrā. Rozentāla biedrībā nu jau vairāk nekā 20 gadus īstenojam virkni pasākumu, lai somus ar latviešu kultūru iepazīstinātu, un, jāatzīst, šajā ziņā vislabāk strādā latviešu valodas kursi un braucieni uz Latviju. Esam rīkojuši arī mākslas izstādes, koru koncertus, latviešu filmu seansus, izdevuši vēstures un mācību grāmatas. Mūsu rīkotos pasākumus, piemēram, pieņemšanu Valsts proklamēšanas dienā 18. novembrī, Ziemassvētkus un Jāņu svinības plaši apmeklē arī Somijas latvieši.

Diemžēl Somijas valsts atvēlētais finansējums Rozentāla biedrībai ar katru gadu sarūk, iespējams, pēc dažiem gadiem tā nebūs vispār. Darbību mēs nepārtrauksim, jo zinām, cik liels palīgs Rozentāla biedrība ir visiem latviešu valodas un literatūras studentiem Somijā.

Tomēr mēs priecātos, ja varētu saņemt arī Latvijas valsts atbalstu kādas lielākas latviešu mākslas izstādes rīkošanā vai organizējot viesizrādes.

– Vai, jūsuprāt, Rūdolfs Blaumanis ir pietiekami pieejams somu lasītājam?

– Blaumanis somiski tulkots maz. 1923. gadā iznāca viņa labākās noveles “Nāves ēnā”, “Salna pavasarī”, “Raudupiete”, “Andriksons”, taču šis ir ļoti vecs Blaumaņa tulkojums un būtu nepieciešami jauni, kuru tapšanai pašlaik trūkst finansējuma. Šķiet, ka Somijā nav arī tulkotāju, kas vēlētos un varētu ar to nodarboties. Šajā ziņā somu literatūrai Latvijā klājas daudz labāk, jo jums ir tādi talantīgi un aktīvi tulkotāji kā Maima Grīnberga un Guntars Godiņš, kas latviešu lasītājiem devuši iespēju iepazīties ar izciliem mūsdienu somu autoriem. Arī latviešu autori Somijā nepaliktu bez ievērības, ja vien būtu pieejami. Pats pēdējais latviešu grāmatas tulkojums Somijā iznāca 2005. gadā, un tas bija Paula Bankovska romāns “Čeka, bumba & rokenrols”. Pēc tam nav tikusi izdota ne latviešu proza, ne dzeja, kaut gan tulkota tā ir. Piemēram, tekstgrupas “Orbīta” darbi ir tulkoti, es pati esmu tulkojusi Ojāru Vācieti, bet nav izdevies atrast izdevēju.

– Kurus latviešu autorus, jūsuprāt, somiski būtu jāiztulko?

– No klasiķiem tā noteikti būtu Vizma Belševica, no mūsdienu autoriem – Nora Ikstena un Inga Ābele. Latviešu valodas un literatūras studijām ļoti nepieciešams “Mērnieku laiku” tulkojums, kas citās valodās ir, bet somiski nav.

Ļoti vajadzētu, lai Somijā būtu pieejami Latvijas literatūrai raksturīgākie un svarīgākie darbi, jo bez tiem mūsdienu Latviju un tās kultūru nav iespējams izprast. Labi, ka mums Somijā nu jau gadus 20 ir pieejams “Lāčplēsis”, kura tulkošana un izdošana Somu literatūras biedrībai prasīja ne mazums pūļu.

Bet, ja runājam par mūsdienu latviešu prozu un tās nozīmību, tad, jāatzīst, man radies iespaids: latvieši gaida, kad beidzot nāks tas lielais romāns. Un vēl man ir sajūta, ka Latvija tomēr ir dzejnieku zeme, jo dzejnieku šeit ir ārkārtīgi daudz un ārkārtīgi talantīgi. Viens no maniem pēdējā laika atklājumiem ir Ingmāra Balode. Tiesa, gribētos izlasīt arī dzeju par sociālo tematiku, tagadējo sabiedrības problēmu atspoguļojumu.

– Viens no aktuālajiem jautājumiem Latvijā ir, kā lasītāju no vieglās literatūras pārvilināt pie augstvērtīgākas, vai arī Somijā tā ir problēma?

– Kopumā somu lasītāju var raksturot kā tādu, kurš daudz lasa un izvēlas galvenokārt somu literatūru – gan dzeju, gan romānus, taču daudz lasa arī ārzemju tulkoto literatūru. Tāda problēma, ka cilvēki lasītu tikai vieglo literatūru, lubenes, pie mums neeksistē. Ja jūs ieietu Somijas grāmatnīcā, tad lasītāko izdevumu stendos redzētu patiešām augstvērtīgus darbus, piemēram, Ullas-Lenas Lundbergas romānu “Ledus”, kas nesen saņēma Somijas augstāko literāro apbalvojumu “Finlandia”.

Cilvēku lasīšanas paradumi Somijā saistīti ar izglītību, jo skolā ir diezgan augstas prasības literatūras jomā. Ja cilvēkus pie lasīšanas neradinātu, tad Somijā šobrīd nebūtu tik plašs prozas piedāvājums.

Ne jau katrs rakstošais autors saņem valsts stipendijas. Daļa no viņiem nesaņem gandrīz nekad, bet dzīvo no naudas, ko nopelnījuši par romāniem.

– Vai tas lielā mērā tomēr nav saistīts arī ar valsts atbalstu kultūras procesam?

– Jā, valdībai ir svarīgi atbalstīt somu kultūru, tāpat kā jebko citu, kas tiek ražots vai izgudrots šajā valstī un pieder mums pašiem. Somijas politika tagad ir tāda, ka jebkurā nozarē jāatrod vai jāizdomā kas tāds, kas nav atrodams nevienā citā valstī pasaulē, jo tikai tā mēs varam izdzīvot. Mums vajag atrast jaunu “Nokia”. Arī kultūrā. Liels atbalsts šajā procesā ir Somijas pašvaldībām, kuras ir svarīgs spēlētājs politikā un sīvi cīnās par savu cilvēku labklājību – sociālajiem pabalstiem, bezmaksas medicīnas aprūpi, kultūras programmu.

Kultūras līmenis pašlaik Somijā ir augsts, tieši pateicoties tam, ka pašvaldības daudz dara kultūras jomā. Visos reģionos mums ir reģiona mākslinieki, kas strādā pie kultūras attīstības konkrētajā teritorijā, katrā pašvaldībā ir labas bibliotēkas.

Taču galvenais ir tas, ka cilvēkiem Somijā nav jābaidās saslimt vai palikt bez darba, jo pašvaldība par viņiem parūpēsies, un tieši šī drošības sajūta arī ir galvenais priekšnoteikums, lai rastos augstvērtīga kultūra un lai tā rastos tik lielā apjomā, kā tas pie mums ir šobrīd.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+