Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
18. februāris, 2014
Drukāt

Kādus valsts atbalsta soļus sagaida Latvijas ģimenes? (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Ilze Golvere, 
Latvijas Audžuģimeņu biedrības prezidente:
 “Ģimenēm ļoti palīdzētu brīvpusdienas pamatskolā, bērnudārzu rindu neesamība, arī dažādu valsts apmaksātu pakalpojumu pieejamība. Vēl būtu jādomā, kā daudzbērnu ģimenēm palīdzēt sagatavot bērnus skolai, jo tas ir ļoti dārgi un nereti sagādā lielas rūpes vecākiem. Vispār ir beidzot jāizstrādā kārtīga valsts atbalsta programma ģimenēm ar bērniem, jo pašreizējā sistēma ir ļoti nesakārtota. No tā cieš arī bez vecāku gādības palikušie bērni un bāreņi. Aizbildņi, kas ir Latvijā visizplatītākā aprūpes forma, netiek pietiekami atbalstīti, kamēr krietni lielāks atbalsts pienākas audžuģimenēm. Uzskatu, ka pēdējos gados valsts neko prātīgu demogrāfijas veicināšanas labā nav paveikusi. Saeimā un valdībā taču strādā cilvēki, kuriem pašiem ir ģimenes, viņiem it kā vajadzētu saprast, ka valsts pamats ir stipra ģimene.”

Leonīds Mucenieks, 
Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienības valdes priekšsēdētājs:
 “Vajadzību ir ļoti daudz, un tās ir ļoti konkrētas – nodokļu atvieglojumi, pabalsti, atbalsts pirmā mājokļa iegādei, bērnudārzu pieejamība, brīvpusdienas skolās un bērnudārzos, apmaksātas ārpusskolas nodarbības utt. Cita lieta, vai tās tuvākajā laikā būs valdības darba kārtībā. Piemēram, daudzbērnu ģimeņu diferencētie pabalsti vēl aizvien kopš 2009. gada ir iesaldēti. Pēdējos gados valsts paveiktais demogrāfijas veicināšanā ir tuvu nullei. Valsts attieksme un vēlme strādāt tikai ķeksīša pēc šai jomā parādījās, jau likvidējot Bērnu un ģimenes lietu ministriju. Latvijas ģimenes jau sen vairs netic politiķu nebeidzamajiem solījumiem. Valsts attieksme, nedrošība par nākotni un nestabilitāte arī ir iemesls, kāpēc daudzas ģimenes pie otra bērna tā arī nenonāk. Esmu visai skeptisks arī pret daudzajām akadēmiska tipa diskusijām par slikto demogrāfijas situāciju valstī, jo tas viss jau ir zināms. Būtiskāk ir kaut ko valstiski mainīt un saprast, kāpēc darbs neiet uz priekšu un ko darīt, lai to risinātu.”

Ilona Bremze, 
Asociācijas “Ģimene” valdes priekšsēdētāja:
 “Šobrīd ģimenes politika, arī pateicoties ekonomiskajai situācijai, nav draudzīga ģimenēm. Praktiskās palīdzības ir daudz par maz, jo kopš krīzes sākuma viss finansiālais smagums tika uzlikts uz ģimeņu pleciem. Jārisina jautājums par bērnudārzu pieejamību, atbalstu daudzbērnu ģimenēm un pirmā mājokļa iegādei utt. Taču uzskatu, ka vispirms valstij kopumā jāstiprina ģimenes politika, kas nesīs labumu ilgtermiņā. Jāstrādā preventīvi un valstiski jāstiprina ģimene ideoloģiski, jāpopularizē tās vienīgā Satversmē noteiktā forma – savienība starp sievieti un vīrieti, kas rada bērnus un nes sabiedrībai labumu. Būtiskas ne vien finansi­ālās, bet arī izglītojošās metodes. Vēl valsts var piedāvāt kādas privilēģijas tieši precētiem pāriem, jo arī laulība ir ļoti būtisks solis ģimenes veidošanā. Diemžēl tiek diskutēts par izņemto bērnu atdošanu ģimenēs, taču ignorēti paliek problēmas cēloņi.”

Jolanta Bogustova, 
četru bērnu māmiņa:
 “Esmu labi sociāli nodrošināta, taču uzskatu, ka pietrūkst adekvāta valsts atbalsta bērnu izglītības jomā. Bērnudārzos trūkst vietu, arī Rīgas skolas ir pārpildītas, un es apšaubu, ka klasē, kur vienlaikus mācās 34 bērni, iespējams sniegt kvalitatīvu izglītību. Pieļauju, ka daļa jauno cilvēku emigrē arī šā iemesla dēļ. Pabalsti nenoliedzami ir svarīga lieta, taču ne mazāk būtiski ir arī, kas notiek pēc tam. Mani skumdina, ka no manis maksātajiem nodokļiem bērnudārziem un skolām netiek piešķirti pietiekami līdzekļi, bet esošie netiek kvalitatīvi izmantoti. Nākas aktīvi līdzdarboties pašiem. Tas, ka mums ir četri bērni, nav nekādā veidā saistīts ar valsts atbalstu. Mums vērtība ir ģimene un bērni, kas arī ir prioritāte. Ir drošības sajūta pašiem par sevi, un uz neko citu nepaļaujamies. Es nepiederu pie cilvēkiem, kas uzskata, ka valdība neko nedara. Latvijā, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, ir visai liels atbalsts bērniem līdz pusotra gada vecumam, ko ļoti novērtēju. Vecāki izlemj, ka viņiem būs bērni, tāpēc prasīt nemitīgu palīdzību no valsts man nešķiet pareizi. Latvijā ir ļoti atbildīgi vecāki, jo nedala atbildību ar valsti, bet paši plāno savas iespējas tikt galā, tāpēc arī neizšķiras par otro vai trešo bērnu.”

Uzziņa


Pagājušonedēļ konferencē “Iedzīvotāju attīstība un demogrāfiskās politikas izaicinājumi” sociālo procesu pētnieks Māris Brants pauda, ka šobrīd, kad iekšzemes kopprodukts pieaug, pabalstu iespaids uz dzimstību visdrīzāk būšot niecīgs.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Inese Caunīte, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrība Atbildēt

    Daļēji varu pievienoties Branta uzskatam, ka pabalstu iespaids uz dzimstību būs niecīgs. Pabalsts varētu būt kā labas gribas žests, ka valstij arī darbos rūp bērni. Te gan būtu jārunā netikai par pabalstu, bet gan par kompleksu valsts atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem.
    Būtu jāsāk realizēt skaistās tēzes no “Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011.-2017. gadam” un koncepcijas “Ģimenei draudzīga Rīga”. Tikai sarunas ar ierēdņiem liecina, ka tālāk par papīru rakstīšanu netiekam un arī viedokļi par atbalsta sistēmas nepieciešamību atšķiras no pašu koncepcijās paustā.

Draugiem Facebook Twitter Google+