Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
20. jūnijs, 2013
Drukāt

Latvija kļūst par arvien iekārotāku dzīvesvietu citu valstu pilsoņiem

Foto - RIA ImageForum un Dainis BušmanisFoto - RIA ImageForum un Dainis Bušmanis

Viktors Fjodorovs pārcelšanos uz Latviju sācis apsvērt pirms trim gadiem, kad ārsts ieteicis – bērnam derētu veselīgais Jūrmalas gaiss. Bet cits bijušais Krievijas galvaspilsētas iedzīvotājs Dmitrijs Barhudarovs, raugoties, kur ieguldīt naudu, salīdzinājis Latviju un Argentīnu: Dienvidamerikā dzīvo radinieki, taču tur būtu jārunā spāniski, bet Rīga ir daudz tuvāk Maskavai, viņa vecāku dzīvesvietai.


Tā Viktors dzīvo Rīgā jau divus gadus, Dmitrijs – gadu. Abus sastapu, interesējoties, ko par Latviju spriež cilvēki, kuri ieguvuši šeit termiņuzturēšanās atļaujas, nopērkot īpašumus vai ieguldot uzņēmumā.

 

Restorāna īpašnieks 
Barhudarovs2_DB_5

“Latvija ir Eiropas Savienības valsts, tas, pirmkārt. Otrkārt, var sazināties krievu valodā,” Dmitrijs uzskaita ieganstus, kāpēc kļuvis par rīdzinieku. Latviešu valodu viņš iecerējis mācīties. Dzīvesbiedre Irina to jau divas reizes nedēļā apgūst, tāpēc rēķinus un tamlīdzīgus dokumentus jau latviski varot izlasīt. Vēl viens iemesls bijis tas, ka Latvijā jau dzīvo daži draugi. Pēc Maskavas mērogiem un satiksmes sastrēgumiem te varot novērtēt nesteidzīgāka dzīves ritma priekšrocības, un no dzīvokļa Rīgas klusajā centrā daudz kur var nokļūt pat bez mašīnas.

Vairākus mēnešus izvērtējot dažādu biznesa jomu piedāvājumus, Dmitrijs nopircis restorānu vietā, kur apgrozās diezgan daudz tūristu. Atstājis iepriekšējos darbiniekus, neesot mainījis ne krodziņa interjeru, ne ko citu, jo uzskata, ka viss ir kārtībā; ar apgrozījumu un kapitāla atdevi ir apmierināts. Par Latvijas plusu uzskata arī to, ka te tiek ievēroti likumi un noteikumi, un drošība biznesmenim ir īpaši svarīga. Labus vārdus saka arī par valsts institūciju pārstāvju attieksmi, kādu pieredzējis, gan uzturēšanās atļauju kārtojot, gan Ceļu policijā: “Biju patīkami pārsteigts – ātri, rindu nav, un viss ir saprotams. Dažas instrukcijas autoinspekcijā pat bija krievu valodā.”

Jautāju, vai Dmitrijs ir interesējies arī par politiku, un viņš atbild, ka interesējies maz, jo dzīvo te tikai gadu. Vai ir dzirdējis par “Nepilsoņu kongresu” un tā prasībām? Dmitrijs saka: “Par šo problēmu es domāju tā: Latvijai ir taču tik daudz citu risināmu lietu, bet tai jātērē spēki, nodarbojoties ar jautājumiem, kuri neko neatrisina, tikai sarežģī.” Sevi viņš raksturo kā nomaļus stāvošu vērotāju, kas ir pārāk maz iedziļinājies, lai šajā jautājumā paustu argumentētu viedokli. Tomēr pamanījis, ka tematam par latviešu un krievu attiecībām informatīvajā telpā veltīts stipri daudz uzmanības, un spriež: “Ja attiecībās starp latviešiem un krieviem sākas kādu bijušo apvainojumu atcerēšanās, tas ir nepareizi.”

Atzīstot, ka jābūt vienai valsts valodai, Dmitrijs tomēr neizprotot, kāpēc jābūt ierobežojumiem darbā pieņemšanā gadījumā, ja cilvēks neprot latviešu valodu. Viņaprāt, to taču izlemšot darba devējs, der vai neder šis speciālists.

Tas, ka valsts valoda ir latviešu un valsts pārvaldē saziņa norit latviski – tas tā ir un pat nav jāapspriež, bet citur šiem ierobežojumiem, viņaprāt, nevajadzētu būt. Dmitrija dēls studē Anglijā un droši vien veidošot karjeru tur, jauniem cilvēkiem te darba nav pārāk daudz un arī apmaksa nav liela, spriež tēvs.

Viņš tēlaini saka, ka abi ar dzīvesbiedri te sākuši iesakņoties, “taču koks vēl nav izaudzis”. Dzimtas ciltskokā ir krievu, armēņu, franču un zviedru saknes. Tā kā pasaulē dažādās vietās dzīvojušiem radiniekiem šogad jānosvin apaļas jubilejas, esot izdomājuši, ka vispiemērotākā pulcēšanās vieta būs Latvija; un drīz Dmitrijs uzņems 15 tālus viesus.

 

Patīk skola un opera

Fjodorovs2_DB_5Viktors Fjodorovs atminas, ka pēc runas veida un izteiksmes viņu Rīgā uzreiz esot atpazinuši kā maskavieti. Jo Maskavā runā ātri, koncentrēti, lieto daudzus saīsinājumus – straujais dzīves ritms diktē arī ātru runu. Savukārt Pēterburgas iedzīvotāji lepojas ar ļoti izkoptu literāro valodu sarunās, un šajā pilsētā viņš pavadījis studiju laiku.

Viktors nodarbojas ar nekustamo īpašumu attīstības projektiem. Vecākā meita Jekaterina studē Kanādā, otra meita Anna mācās Rīgā starptautiskajā skolā, par kuru esot sajūsmināta. Vēl ir trīsgadīgais dēlēns, pastarītis. Viktors ģimenei nopircis Mežaparkā lielu māju, kurā ir pāri par pustūkstoti kvadrātmetru un kurā jau otro gadu rit remonts. Tikmēr dzīvošanai noīrējis citu māju tajā pašā rajonā. Pēc īpašuma iegādes šeit izlēmis piecu gadu laikā pārdot savu biznesu Maskavā un atrast kādu savu uzņēmējdarbības nišu Latvijā. Salīdzinot Rīgas un Maskavas mērogus biznesā, viņš tēlaini saka – ir teniss un ir galda teniss. Abi ir sporta veidi, tikai ar atšķirīgiem nosacījumiem.

Viktors priecājas, ka šo divu gadu laikā guvis daudzas pozitīvas emocijas, viņam te patiešām viss ļoti patīkot: Latvijas kultūra, opera, žurnāla “Rīgas Laiks” izdevums krieviski. Viņš zina, piemēram, ka Krišjānis Barons ir mācījies Pēterburgā. “To es uzzināju, kad atbraucu uz Latviju. Man bija interesanti – pirku grāmatas, lasīju, vēloties vairāk iepazīt valsti.”

Rīgā, ja cilvēks ir iecerējis apmeklēt operu, nopērk biļeti un izrādi noskatās. Daudzmiljonu pilsētā Maskavā pie prestižu kultūras notikumu biļetēm tikt ir stipri grūtāk – tur vajag vai nu pazīšanos, vai jāpērk no spekulantiem, salīdzina Viktors. Par “Jauno vilni” spriež, ka no biznesa viedokļa tas ir derīgs pasākums, bet pats šos koncertus neapmeklē. Noteikti vēlas redzēt Latviešu dziesmu un deju svētkus.

 

Vēsture un propaganda

Viktors secinājis, ka Krievijā ir manāmi Latvijai nedraudzīgas propagandas radīti pieņēmumi. Pēc tam kad pirmo reizi atbraucis uz Jūrmalu, lai noīrētu mītni vasaras atpūtai, atgriežoties mājās, esot uzklausījis jautājumus: “Vai tur patiešām runāja krieviski? Un kā uz tevi skatījās?”

Ieminos – ja apceļo Latviju, laukos gan sastaps jauniešus, kuri nerunās krieviski, jo šo valodu neprot. “Un tas pareizi! Ja cilvēki dzīvo šajā neatkarīgajā valstī, viņiem jārunā savā valodā,” Viktors strikti nosaka, piebilstot – protams, ja ir tik neliela valsts, tad jāsargā katrs cilvēks, jāsargā valoda, jo tā ir pamatu pamats.

Dzīvesbiedre mācās latviešu valodu kursos, un pats arī jau diezgan daudz saprotot. Par politiku un citas ziņas viņš lasot portālā www.telegraf.lv.

Par nepilsonības pro-blēmu Latvijā taujājis paziņam: tu valodu proti labi, kāpēc neej naturalizēties? Uz to profesionāls celtnieks atbildējis, ka nepilsoņa statuss ir izdevīgs, jo var bez vīzas strādāt gan Krievijā, gan ES valstīs. Cits, arī tehniska prāta cilvēks, sūrojies, ka piecas reizes kārtojis naturalizācijas eksāmenu, bet neveiksmīgi – neesot ķēriena uz valodām. Viktors domā, ka, Valsts prezidenta vietā būdams, viņš droši vien noteiktu kādu eksperimentu, piemēram, trīs tūkstošus interesentu uzņemtu ar atvieglotiem nosacījumiem un tad raudzītos, kas notiktu. Iebilstu, ka vispirms ir jāraugās vēsturē, kā un kāpēc ir izveidots nepilsoņu statuss un ka tās ir okupācijas sekas. Īsā diskusijā par Latvijas vēstures notikumiem paliekam katrs pie savas pārliecības.

Viktors Fjodorovs 1939. un 1940. gada notikumus izprot tā: “Jā, bija vardarbīga Latvijas pievienošana PSRS, bet juridiski okupācijas nebija. Bija vienošanās par Latvijas labprātīgu iekļaušanos Padomju Savienības sastāvā. Visi saprot, ka labprātīga tā bija nosacīti, bet juridiski ir tā.”

Pieminot baisos staļiniskā genocīda notikumus pašā Krievijā trīsdesmitajos gados, viņš secina: “Latvija ir tik brīva, mierīga zeme, un te cilvēks tik brīvi jūtas tāpēc, ka te tomēr padomju varas posms bija salīdzinoši īsāks. Krievijā šī vara bija jau no 1917. gada; norisa pilsoņu karš, bija lauku kolektivizācija, kam sekoja bads. Golodomorā cieta ne tikai ukraiņi, cieta arī krievi. Tāpēc nevajag teikt, ka Latvija cieta no Krievijas. Nē, jāsaka, ka tautas cieta komunistiskās ideoloģijas un totalitārā režīma dēļ.”

Pajautāju, kā Viktors iztēlojas savu dzīvi pēc gadiem desmit. “Esmu dzīvojis labu laiku Itālijā, tāpat Vācijā, bet šeit man patīk visvairāk,” viņš nosaka. Sarunas beigās piemetina: “Manuprāt, latvieši paši mazliet nenovērtē savu valsti – sak, kas te nu šeit pie mums, bet Vācijā – tur gan … Vai nu cilvēki netur valsti par īsti dārgu, vai daudz ko pieņem kā pašu par sevi saprotamu. To ir dīvaini redzēt. Piemēram, biju stipri pārsteigts, kad īsi pēc mūsu ierašanās viens no ierēdņiem teica: “Ko, vai esat atbraucis no Maskavas? Un pastāvīgi te dzīvosit? Kāpēc gan esat pārcēlies uz mūsu nabaga nelaimīgo valsti?” Bet man patīk atziņa, ko viena no bijušajām ministrēm izteica žurnālā “Otkritij gorod” – Latvija ir zeme stipriem cilvēkiem.”

 

pilstabs

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+