Pasaulē
Vēsture

Īsais kurss komunisma vēsturē jeb kā Latvijā aizliegtā partija rullē citviet 16

Foto – AFP/LETA

Aizliegtā Latvijas kompartija

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Pirmā komunistiskā politiskā organizācija, visu nākamo komunistisko partiju priekštece un paraugs, bija nelegālā propagandas biedrība “Komunistu savienība”, kurai Kārlis Markss pēc izraidīšanas no Francijas 1845. gadā pievienojās Briselē. Tieši viņš sekmēja komunistiskas partijas definīcijas noformēšanu, proti – tā ir revolucionāra politiskā organizācija, kas par savu pamata mācību pasludina marksismu un cīnās par sociālo taisnīgumu, kā savas darbības galveno mērķi izvirzot komunisma uzcelšanu. Tāds politiskais spēks bija un faktiski vēl joprojām ir arī Latvijā un daudzviet citur pasaulē.

Latvijas komunistiskā partija (LKP) izveidota 1919. gadā, lai gan faktiski tā ir viena no pirmajām tādas ievirzes partijām Baltijā un vispār bijušās cariskās Krievijas teritorijā, kuras priekšteces ar dažādiem nosaukumiem darbojās jau kopš 1904. gada (skat. pielikumus), kad arī sāka iznākt laikraksts “Cīņa”. LKP darbība avotos aprakstīta visnotaļ dāsni un izpētīta pamatīgi, turklāt savulaik tā pati par to parūpējusies, plaši aprakstot teju visas savas darbības, tāpēc, šeit, šķiet, nav lielas nozīmes kavēties atmiņās par tās veikumu. Laikam jau būtiskākais tomēr ir fakts, ka 1991. gada 23. augustā ar Latvijas Augstākās Padomes lēmumu tās darbība Latvijā aizliegta.

Vien jāpiebilst, ka jau 1990. gada 14. aprīlī no LKP nodalījās Latvijas Neatkarīgā Komunistiskā partija – Latvijas izstāšanās no PSRS atbalstītāji – un tā paša gada 14. septembrī to pārdēvēja par Latvijas Demokrātisko Darba Partiju (LDDP), savukārt LKP meitas organizāciju komjaunatni (LĻKJS) pārveidoja par Latvijas Jaunatnes Progresa Savienību (LJPS). Nepilnus 2 mēnešus pēc 1991. gada tā dēvētā augusta puča, kā neveiksmīga iznākuma rezultātā faktiski sabruka PSRS, Latvijā aizliedza arī LKP ilggadējo ideoloģisko balstu – vienu no vecākajiem ilggadējiem Latvijas laikrakstiem “Cīņa”. Šajā gadījumā atšķirība no LKP aizliegšanas bija tāda, ka laikraksta izdošanu aizliedza ar tiesas lēmumu.

Aizliegtās LKP vietā iniciatīvas grupa, ko veidoja galvenokārt šaubīgas, ieceļojušo imigrantu plūsmu pārstāvošas personas, paziņoja par Latvijas Komunistu Savienības (LKS) dibināšanu, taču valsts instances atteica tās reģistrēšanu, un tā turpināja darboties nelegāli. Atšķirībā no savām priekštecēm, LKS nekļuva par vairāk vai mazāk nopietnu politisku spēku. 1993. gadā paši LKS pārstāvji ziņoja, ka organizācija iekļāvusies Krievijas komunistu līdera Genādija Zjuganova komunistiskajā partijā (krievu “СКП–КПСС” jeb faktiski tātad PSRS Komunistiskās partijas mantiniece un tradīciju turpinātāja), ko krievu komunisti jau gluži modernā liberālisma manipulatīvajā garā “ne noliedza, ne apstiprināja”. Tiesa, zināms, ka 2001. gadā СКП–КПСС 32. kongresā piedalījies arī kāds no LKS vadības pārstāvjiem. 2010. gadā СКП–КПСС sekretārs J. Jermalavičus mūsdienu Latvijas komunistus raksturoja kā mazskaitlīgu, bet kaujiniecisku pagrīdes organizāciju.

Vēl 1994. gadā izveidota Latvijas Sociālistiskā Partija (LSP), kas deklarēja uzticību marksismam, un kuras priekšsēdētājs no 1999. līdz 2015. gadam bija pēdējais Latvijas legālās kompartijas pirmais sekretārs, par savu komunistisko darbību Latvijā reālu cietumsodu izcietušais Alfrēds Rubiks, kurš cita starpā 2004. gadā ne tikai piedalījās krievu СКП–КПСС Centrālkomitejas plēnumā, bet arī gluži oficiāli uzstājās tajā ar runu. LSP sastāvā sākotnēji iestājās tikai 6 cilvēki no pēdējā LKP CK sastāva (kopā 108): Filips Stroganovs (pirmais LSP priekšsēdētājs), Anatolijs Bartaševičs, Malda Kvite, Anatolijs Safonovs, Viktors Stefanovičs un vēlāk tātad arī Alfrēds Rubiks. LSP vairākkārt paudusi ideju par LKP atjaunošanu un tai konfiscētās mantas atdošanu.
Personām, kuras darbojušās LKP pēc 1991. gada 13. janvāra mūsdienās Latvijā liegts piedalīties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, turklāt tiem, kuri nav Latvijas pilsoņi, nav atļauta arī naturalizēšanās. Šie liegumi vairākkārt apstrīdēti Latvijas Konstitucionālajā tiesā (2000. un 2006. gadā) un Eiropas cilvēktiesību tiesā (“Ždanoka pret Latvijas Republiku”), taču nesekmīgi.
Kompartijas un mūsdienu pasaule

Kopš 20. gadsimta beigām daudzas komunistiskās partijas ieņēmušas krietni mērenākas pozīcijas, atsakoties no daudziem radikāliem uzstādījumiem, piemēram, no kursa uz bruņotu sacelšanos kā neizbēgamu nosacījumu ceļā uz varu un proletariāta diktatūras iedibināšanas, kā arī atzinušas “parlamentāro demokrātiju”, tiesības uz privātīpašumu un tā dēvētās “tirgus attiecības”, jeb faktiski teju pilnībā pārstājot būt komunistiskas šā vārda klasiskajā izpratnē. Tostarp vienā valstī līdztekus pastāv vairākas komunistiskās partijas, dažādas grupas, strāvojumi un tamlīdzīgi politiski veidojumi.

Patlaban komunistiskās partijas ir valdošās 6 valstīs pasaulē: Ķīnā, Kubā, Vjetnamā, Laosā, Ziemeļkorejā un Nepālā. Turklāt Nepālā komunistu (apvienotā marksistiski–ļeņiniskā) partija varu 2015. gadā ieguva absolūti demokrātiskā ceļā, proti, uzvarot vēlēšanās, kā rezultātā par valdības vadītāju un valsts prezidentu kļuva komunisti. Tiesa, valdības vadītāja amatu Nepālas komunisti periodiski ieņēmuši jau kopš 2008. gada. Tagad Nepālas valdošajā koalīcijā ietilpst arī ietekmes ziņā otra spēcīgākā komunistiskā partija – Nepālas Apvienotā Komunistiskā (maoistiskā) Partija, kuras pārstāvji ieņem attiecīgi parlamenta priekšsēdētāja un viceprezidenta amatus. Bet šajā gadā Nepālas maoistu līderis kļuva par valdības vadītāju.

Daudzās valstīs komunistiskās partijas dažādās ietekmes pakāpēs ietilpst valdošajā koalīcijā, piemēram, Kiprā, Itālijā un Urugvajā. Jāpiebilst, ka Urugvajas Komunistiskā Partija ietilpst tā dēvētajā “Vienotajā frontē” – koalīcijā, ko vēl bez komunistiem veido sociālisti, trockisti un kristīgie demokrāti, kas Urugvajā pie varas ir kopš 2004. gada, kad “fronte” spēja iegūt 51,7% vēlētāju balsu un no 99 vietām parlamentā ieņēma 52. 2010. gada 1. martā par Urugvajas prezidentu kļuva Hosē Muhika, kurš savulaik bija partizānu kustībā “Tupamaros” (Nacionālās atbrīvošanās kustība), kas ir radikāla marksistiska organizācija, kura atklāti uzstājas par bruņotu cīņu un akcijās pret valdošo režīmu izmantojusi tā dēvētās pilsētas kauju gerilja metodes, kas starp citu īpaši spilgti izpaudās tajā pašā urugvajiešu komunistiem parlamentāri tik sekmīgajā 2004. gadā.

Vēl ietekmīgas komunistiskās partijas darbojas Dienvidāfrikā, Šrilankā, Venecuēlā (valsts vadītāja amatā ir komunists), kā arī, protams, daudzās bijušajās PSRS jeb tagad NVS valstīs un teritorijās – vēl bez Krievijas (vismaz 10 dažādas puslīdz vērā ņemamas komunistu organizācijas) arī Armēnijā, Dienvidosetijā, Baltkrievijā, Kazahstānā, Moldovā, Tadžikistānā, Azerbaidžānā, Piedņestras republikā, Krimā. Komunistu partijas ir arī Kirgīzijā, Gruzijā, Turkmēnijā un Uzbekistānā, taču tur tās atrodas, maigi sakot, izteiktā aplenkuma stāvoklī. Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Ukrainā komunistiskās partijas ir aizliegtas, taču tādas tur ir, darbojoties pagrīdē.

Kompartiju loma citās pasaules valstīs

Piemēram, Britānijā arī darbojas vairākas izteikti komunistiskas ideoloģijas ievirzes partijas. Slavenākā no tām, protams, ir 1920. gadā dibinātā (aktīvi darbojās līdz 1991. gadam) Lielbritānijas Komunistiskā Partija, kuras pārstāvji regulāri izpelnījušies vēlētāju uzticību un ievēlēti parlamentā. 2004. gadā dibināta tāda paša nosaukuma mantiniece (CPGB(ML) – marksistiski–ļeņiniska partija, kuras deklarētais pamatvirziens ir cīņa pret revizionismu.

Bet zīmīgi, ka Britānijā ir vēl vismaz 8 pietiekami ietekmīgas, dažādos laikos dibinātas komunistiskās partijas, visas ar izteiktu marksistiski–ļeņinisku orientāciju, turklāt daudzas no tām joprojām arī pretendē uz vēsturiskās britu komunistu partijas mantinieces statusu. Tādas ir: 1968. gadā dibinātā CPB (ML), NCPB (1977), CPB (1988), kā arī Revolucionārā Komunistiskā Partija (RCPB (ML), Revolucionārā Komunistiskā Grupa (RCG), Skotijas Komunistiskā Partija (CPS), Velsas Komunistiskā Partija (CPW) un Īrijas Komunistiskā Partija (CPI), kas tostarp darbojas arī Ziemeļīrijas teritorijā.

Komunisti pietiekami ietekmīgs spēks ir arī Austrijā, kur tā dibināta jau 1918. gadā. Austriešu komunisti (AKP) kareivīgi iestājas pret Eiropas Savienību (Austrija ES iestājās 1995. gadā). Mūsdienās AKP sevi pozicionē kā daļu no antiglobālistu kustības, un nevar teikt, ka tai sabiedrībā nav atbalsta. Kopš 2005. gada AKP allaž pārstāvēta daudzās pašvaldībās. 2012. gada Grācas, kas ir partijas bastions, pašvaldības vēlēšanās AKP saņēma 19,86% vēlētāju balsu un ieguva 10 no 48 mandātiem, kas deva iespēju austriešu komunistiem noformēt skaitliski otru lielāko frakciju. Jāpiebilst, ka pazīstamā austriešu rakstniece Elfrīda Jelineka no 1974. līdz 1991. gadam arī bija AKP biedre.

1920. gadā, Krievijas Oktobra revolūcijas vispārējā pacēluma iespaidā dibinātā Spānijas Komunistiskā Partija (SKP) savulaik darbojusies galvenokārt pagrīdē, taču pēc ģenerāļa Franko nāves 1975. gadā guva iespēju legalizēties un aktīvi iesaistījās fašistiskās diktatūras demontāžā. Tiesa, tās darbību nopietni ietekmēja iekšējās nesaskaņas, kas 70. gadu nogalē izraisīja lielākās daļas partijas biedru pāriešanu tā dēvētajās “eirokomunisma” pozīcijās, kas jau praktiski izslēdza no ideoloģiskajiem uzstādījumiem marksismu–ļeņinismu. 1989. gadā SKP apvienojās ar paralēlo komunistisko kustību – Spānijas Tautu Komunistisko Partiju, un atjaunoja savu spēku. Mūsdienās SKP ir trešā lielākā politiskā partija Spānijā, vadošais spēks koalīcijā “Apvienotie kreisie” un cieši saistīta ar Spānijas lielāko arodbiedrību apvienību “Darba komisijas”.

Tradicionāli komunistiski spēcīga joprojām ir arī Francija, kuras 1920. gadā dibinātā Francijas Komunistiskā Partija (FKP) mūsdienās arī gluži formāli ir trešā lielākā politiskā partija valstī. Kopā ar Spānijas un Itālijas komunistiskajām partijām FKP allaž bijusi viens no lielākajiem un ietekmīgākajiem komunistiskajiem spēkiem Eiropā, un tā tas ir arī mūsdienās. FKP mūsdienu politiskā orientācija pamatā vērsta uz neatkarīgu Francijas iekšējo politiku, nacionālo minoritāšu atbalstu, aktīvu sociālo politiku, reģionu attīstības stimulēšanu, Eiropas Savienības pārvaldes demokratizēšanu.

2007. gada Francijas parlamenta vēlēšanās FKP ieguva 15 mandātus, ar ko gan bija nepietiekami, lai varētu izveidot savu frakciju, tāpēc tā iesaistījās koalīcijā ar zaļajiem un citiem kreisi noskaņotajiem deputātiem, lai izveidotu parlamentāro grupu, kas pauda vēl kreisākus uzskatus par Francijas Sociālistisko Partiju. Bet 2008. gadā ap FKP izveidojās “Kreisā fronte”, kas nākamajā gadā jau piedalījās Eiropas parlamenta vēlēšanās, iegūstot tur 5 vietas, no kurām 3 bija tieši FKP biedriem. 2014. gada Eiropas parlamenta vēlēšanās “Kreisā fronte” ieguva 3 mandātus, savācot 6,34% vēlētāju balsu.

Ne mazāk leģendāra ir arī ASV Komunistiskā Partija (CPUSA), kas, tāpat kā Latvijas Komunistiskā Partija, dibināta jau 1919. gadā, un uzturējusi izteikti marksistiski–ļeņiniskas ideoloģijas garu. Izcietusi gan atklātu, gan pagrīdes cīņu un tā dēvētā makartisma vajāšanu, pagājušā gadsimta 80. gadu beigās CPUSA tostarp bija viena no visaktīvākajām padomju perestroikas kritizētājām, kas vainagojās ar attiecību saraušanu ar PSKP 1989. gadā. 1991. gadā CPUSA speciālā sesijā pieņēma Konvenciju par partijas nākotni pēc Austrumu bloka sabrukšanas. Daļa delegātu ieteica atteikties no ļeņinisma un ievirzīties demokrātiskā sociālisma gultnē, taču vairākums amerikāņu komunistu nobalsoja par klasiskās līnijas saglabāšanu.

Neskatoties uz deklarēto sociālistisko revolūciju kā savas darbības gala mērķi, mūsdienās CPUSA tomēr galvenokārt orientēta uz miermīlīgu un demokrātisku pāreju uz sociālistisku saimniekošanu ASV, kā arī deklarējusi atteikšanos no vardarbīgām pastāvošās valsts iekārtas gāšanas metodēm. Vienlaikus 2008. gadā apstiprinātajā CPUSA programmā uzsvērts, ka tautas galvenais ienaidnieks ir kapitālisms, kas izmanto sev pakļautos plašsaziņas līdzekļus un korporāciju monopolistisko varu nolūkā sašķelt strādnieku šķiru un tās sabiedrotos, mākslīgi eskalē seksismu, nacionālšovinismu, homofobiju, kā arī antisemītismu un antikomunismu.

Komunistisko partiju un simbolikas aizliegums

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Daudzās valstīs pilnībā vai daļēji aizliegta komunistiskās un ar to saistītās padomju simbolikas publiska izmantošana.

Ungārijā no 1993. gada pastāv vispārējs komunistiskās simbolikas aizliegums, ko gan 2013. gadā uz laiku mīkstināja. Ungārijas Konstitucionālā tiesa atcēla šo aizliegumu, pamatojot savu lēmumu ar to, ka šajā gadījumā likuma pārkāpšana formulēta neprecīzi un pārlieku vispārēji. Jau pēc dažiem mēnešiem likumus precizēja un aizliegums atkal stājās spēkā, nosakot, ka personām, kuras sabiedriskās kārtības traucēšanas nolūkā izmanto totalitārisma simboliku vai arī vienkārši demonstrē to publiski masu pasākumos, draud naudas sods vairāku simtu eiro apmērā.

Līdzīgi likumi ir spēkā arī Čehijā un Indonēzijā. Polijā par šā aizlieguma pārkāpšanu paredzēts arī cietumsods līdz 2 gadiem, Ukrainā – no 5 līdz 10 gadiem. Gruzijā kopš 2011. gada padomju simbolikas izmantošana aizliegta līdztekus nacistiskās simbolikas izmantošanai, kā arī mainīti visi apdzīvoto vietu nosaukumi, kam bija jebkāda saistība ar padomju pagātni. Savukārt Moldovā šādu likumu, kas bija spēkā kopš 2012. gada, kā neatbilstošu valsts Konstitūcijai 2013. gadā atcēla.

Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šajā jautājumā situācija ir aptuveni līdzīga. Latvijā aizliegts izmantot padomju un nacistisko simboliku publiskos pasākumos, savukārt nav aizliegts to izmantot izklaides, sporta, svētku un piemiņas pasākumos. Lietuvā papildus vēl noteikts aizliegums masu pasākumos izmantot padomju un nacistiskās himnas un šo režīmu līderu formastērpus un attēlus. Igaunijā kopš 2007. gada ir spēkā aizliegums izmantot padomju un nacistisko simboliku sabiedriskās vietās.

Dažās valstīs, kopumā atļaujot izmantot komunistisko simboliku, liegts izmantot konkrētus simbolus. Piemēram, Vācijā aizliegta Federālās Konstitucionālās tiesas 1956. gadā par nelikumīgu un Konstitūcijai neatbilstošu atzītās Vācijas Komunistiskās Partijas simbolikas izplatīšana vai publiska lietošana sanāksmēs vai sarakstē, tās izgatavošana un izmantošana komerciālos nolūkos gan valsts iekšienē, gan ārvalstīs. Par tādu simboliku kvalificēti karogi, uniformas, saukļi un sasveicināšanās formas, turklāt par ekvivalentiem pasludināti arī tādi simboli, kas ārēji ir pietiekami līdzīgi, lai tos varētu sajaukt ar konkrēti aizliegtajiem. Par pārkāpumiem paredzēta kriminālatbildība un naudas sods vai cietumsods līdz 3 gadiem.

Citas aizliegtās partijas

Tostarp daudzās valstīs aizliegta arī gūzma citu politisko partiju darbība. Piemēram, Spānijā aizliegta Basku Nacionālā Kustība, Britānijā – Fašistu Savienība, Ķīnā – Demokrātiskā Partija, Nepālas kaimiņvalstī Butānā – Komunistiskā Marksistiski–Ļeņiniski–Maoistiskā Partija un Tautas Partija, Čehijā – Nacionālā Partija un Darba Partija, Norvēģijā – Nacionālās Vienotības Partija, Jordānijā – Arābu Sociālistiskās Atmodas Partija, Krievijā – Fašistiskā Partija, Nīderlandē – partija “Melnā Fronte”. Daudzviet aizliegtas tā dēvētās transnacionālās un lielvaru par teroristiskām definētas politiskas organizācijas, kuru izplatību neierobežo tikai kādas vienas konkrētas valsts teritorija, piemēram, arābu partija BAAS, Islāma valsts un tamlīdzīgi veidojumi.

LA.lv