Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. februāris, 2012
Drukāt

«Latvija nav bedre, no kuras jāizrāpjas»

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Lai labi sagatavotos eksāmenam, ar mācību grāmatu vien nepietiek, tāpēc jālasa arī citi vēsturiski darbi, jāraksta pārspriedumi par dažādām vēsturiskām tēmām, spriež Siguldas Valsts ģimnāzijas topošie absolventi, kuri apņēmušies izcili nokārtot centralizēto eksāmenu vēsturē.


Pagājušajā mācību gadā no visām Latvijas skolām centralizētajā eksāmenā vēsturē vislabāk veicās tieši šīs ģimnāzijas skolēniem. Daļa šā gada divpadsmitklasnieku atkal padziļināti apgūst vēsturi un cer, ka šogad arī būs valstī vislabākie.

Kāpēc jaunajiem siguldiešiem vēsture šķiet interesanta? Deins Millers atbild: “Man piemīt izzināšanas tieksme un apziņa, ka katram latvietim jāzina savas valsts vēsture. Pasaules vēstures zināšanas toties katru padara inteliģentāku. Ja zini vēsturi, ir vieglāk doties uz priekšu, jo pasaulē viss atkārtojas. Paraugoties atpakaļ, vieglāk saprast, kā risināt mūsdienu problēmas.”

“Vēsture mums rāda, cik stipra tauta ir latvieši. Varbūt mums nav bijusi tā spožākā vēsture, taču esam sevi parādījuši kā cīnītājus. Bijuši 700 verdzības gadi. Ir bijuši vācu laiki, krievu laiki, bet mēs joprojām esam tepat, joprojām esam latvieši Latvijā,” teic Sabīne Janisela.

Ance Liniņa saka: “Vēsture palīdz saprast, kādi mēs esam un kāpēc mēs tādi esam. Tas veido attieksmi pret mūsu valsti un tautu.”

Jaunieši spriež, ka vēsture ir viens no skaistākajiem mācību priekšmetiem, ko skolā māca, – tajā var uzzināt, kā laika gaitā mainījušies cilvēki – viņu iespējas, uzskati un tikumi. Lai iemācītos ko jaunu un attīstītos, mums jāzina, kur bijām iepriekš.

 

Latvieši spēj būt patrioti

Elvis Jurgelāns uzskata, ka vēstures zināšanas var palielināt arī nacionālo pašapziņu. Uzzinot, cik latviešiem bijis grūti tikt pie savas valsts un sargāt to, skolēni var labāk saprast, kāpēc šī valsts ir vērtīga, kāpēc jāaizstāv latviešu valoda, kāpēc jādodas uz referendumu.

Raimonds Rudzāts domā, ka Latvijas sabiedrība nav vienota tieši tāpēc, ka dažādās etniskās grupās ir atšķirīga izpratne par vēsturi. Vēsture ir subjektīvs mācību priekšmets, kurā skolotājs faktus var interpretēt dažādi.

 

Jaunie siguldieši atzīst: vēsture rāda, ka agrāk latvieši spējuši būt lielāki patrioti nekā šobrīd. Taču viņi arī spriež: ja būtu nepieciešams, latvieši atkal spētu apvienoties un sargāt savu valsti. Daži domā, ka briestošais referendums par valsts valodu var likt patriotismam atkal atraisīties.

 

“Esmu ļoti patriotiska un būtu gatava katrā brīdī stāvēt un krist par šo valsti,” teic Līva Ziediņa. Jaunieši novērojuši: citu skolu skolēniem vēstures zināšanas bieži vien ir daudz zemākas nekā viņiem pašiem. Diemžēl daudziem jauniešiem neesot intereses par vēsturi.

Neviens no maniem sarunu biedriem nav nolēmis studēt vēsturi, taču jaunieši uzskata, ka noliktais vēstures eksāmens dos labumu, jo, pastiprināti mācoties, būs iegūtas zināšanas. Jaunieši apzinās, ka labi nokārtot vēstures eksāmenu ir krietni grūtāk nekā, piemēram, filozofijas eksāmenu, jo apgūstamās vielas apjoms ir daudz lielāks. Līva Ziediņa tomēr uzsver – lai labi noliktu vēstures eksāmenu, nevajag zubrīt, jāatceras vēsturisko notikumu secība. Topošie absolventi cer, ka eksāmenā uzsvars būs uz vēstures izpratni, nevis gadskaitļiem. Tiešām, svarīgos datumus viņi zina, tomēr cer, ka nevajadzēs pateikt precīzu, piemēram, Bastīlijas ieņemšanas datumu.

Jaunieši uzsver, ka svarīgi mācīties gan Latvijas, gan pasaules vēsturi, lai redzētu kopainu. Būtu nepieciešams vēsturi sākt mācīt agrāk – ne tikai 6. klasē. Jauniešiem zināms gadījums, kad 7. klases skolēni nav spējuši atpazīt fotogrāfijā Kārli Ulmani; teikuši, ka tas esot kāds vīrietis ar blondiem matiem. Siguldas ģimnāzisti uzskata, ka pareizi ir tas, ka divdesmitā gadsimta vēsture jāmācās divreiz – vispirms pamatskolā, bet tad – jau padziļinātāk – vidusskolā. Jo jaunietis pieaugušāks, jo arī skatījums uz vēstures faktiem nobriedušāks, rodas pavisam cita izpratne.

 

Tiesāt Ulmani?

Dienā, kad viesojos Siguldas Valsts ģimnāzijā, ģimnāzistiem bija interesanta un neparasta stunda, kurā zināšanas par vēsturi bija jāapvieno ar tiesību pamatu pārzināšanu. Skolēni izspēlēja tiesas sēdi, kurā uz apsūdzēto sola bija jāsēžas Kārlim Ulmanim, ko apsūdzēja par 1934. gada 15. maijā veikto apvērsumu. Bija trīs tiesneši, prokurors, advokāti un liecinieki. Arī liecinieki bija vēsturiskas personas – Alberts Kviesis, Pauls Kalniņš, Jānis Balodis, Emīlija Benjamiņa. Daļa liecinieku teica, ka K. Ulmanis apvērsumu veicis valsts labā, bet citi uzsvēra, kādus likumus valstsvīrs pārkāpis. Piemēram, E. Benjamiņa stāstīja, ka Ulmaņa laikā uzplaukusi prese, bet P. Kalniņš atgādināja par pārkāptajiem demokrātijas ideāliem.

Prokurors šajā procesā bija Deins Millers. Viņš stāsta, ka pētījis, kādus mūsdienu likumus K. Ulmanis būtu pārkāpis; nav tik ļoti iedziļinājies 1934. gadā spēkā bijušajos tiesību aktos. Viņaprāt, viens no nozīmīgākajiem pārkāpumiem bijis Satversmes neievērošana. Tiesa it kā notika 1937. gadā, tāpēc tiesātāji neiedziļinājās apvērsuma ilglaicīgajās sekās un valstsvīra rīcībā 1940. gadā.

Kaut arī prokurors tiesai pieprasīja, lai K. Ulmani iesloga cietumā uz mūžu, tiesneši nolēma, ka pietiktu ar pieciem gadiem.

Vai jauniešiem nerūp, ka sabiedrības attieksme pret šādām, kaut mācību prāvām, varētu būt neviennozīmīga? Daudzi uzskata, ka Ulmaņa laiki Latvijai bija zelta laiki.

 

“Man pašam bija iekšējs konflikts, kad uzņēmos prokurora lomu. Ulmanis man šķiet viens no labākajiem valsts vadītājiem, kāds Latvijā vispār bijis,” atbild Deins Millers. “Tāpēc nenācās viegli viņu apsūdzēt. Tajā pašā laikā man bija interesanti izpētīt, ko tieši Ulmanis tika pārkāpis.

 

Secināju – tā kā Ulmanim bija liels tautas atbalsts, no cilvēciskās puses viņš bija it kā nevainīgs, bet no tiesiskās puses viņš bija ļoti vainīgs.”

Arī pašu skolēnu vidū prāva uzjundīja kaislības – starpbrīžos nav rimušās diskusijas par to, vai K. Ulmanis bija vainīgs vai ne.

Deins ir domājis arī par to, kā K. Ulmanim vajadzēja rīkoties 1940. gadā. Viņaprāt, vajadzēja dibināt trimdas valdību, tad neviens tagad nevarētu apgalvot, ka okupācijas nebija. Meitenes gan saka: saprot, ka valsts vadītājs visiem spēkiem mēģināja izvairīties no cilvēku upuriem.

 

Strādās Latvijas labā

Atšķirībā no citām skolām, kur esmu runājusi ar jauniešiem, te neviens neteica, ka vēlētos pārcelties uz dzīvi citā valstī. Ja visi jaunie cilvēki aizbrauks, kas tad notiks ar Latviju? “Nesaprotu jauniešus, kam pret Latviju ir tāda attieksme, it kā te būtu bedre, no kuras jātiek ārā. Es gribu palikt Latvijā – mācīties, strādāt, darīt visu, ko varēšu, lai celtu Latviju,” saka Elvis Jurgelāns.

 

“Tie, kuri aizbrauc, sola atgriezties tad, kad būs labāk. Man gribas jautāt: vai tad, kad te būs labāk, kad citi būs valsti sakārtojuši, aizbraucēji vispār būs pelnījuši atgriezties?” skarbs ir Raimonds Rudzāts.

 

Deins Millers šovasar pastrādājis ārzemēs: “Kad pēc trīs mēnešiem atbraucu atpakaļ, likās, ka te ir tik skaisti un nekur citur dzīvot nevarētu.”

Meitenes piebilst: viņām pietiek jau ar dažām dienām ārpus Latvijas, lai sailgotos pēc mājām.

Brigita Dambe stāsta, ka pirms kāda laika gan sapņojusi par aizbraukšanu, taču meiteni dziļi iespaidojusi toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera vizīte ģimnāzijā. Tās laikā valsts galva stāstījis, ar ko viņam Latvija ir nozīmīga. Brigita sapratusi, ka ir jāpaliek, jāattīsta sevi, lai varētu palīdzēt savai valstij.

Deins teic, ka Latvijas nākotni redz ļoti spožu – kamēr citas valstis ejot krīzē, mēs no tās jau izejam. Atliek tikai atrast savu nišu pasaules ekonomikā, uz kuras pamata būvēt valsts labklājību.

Līva Ziediņa piebilst, ka Latvijas nākotne ir “mūsu rokās”: “Kādi mēs būsim, tāda būs arī Latvijas nākotne.”

 

Viedokļi

Kurš Latvijas vēstures notikums jums šķiet vissvarīgākais?

Elīna Jansone: “Man tās ir Brīvības cīņas, jo sākumā bija tikai daži simti Latvijas aizstāvju, pēc tam viņu bija jau pieci tūkstoši, kas, salīdzinot ar ienaidnieku skaitu, vienalga bija maz. No kaut kā maza izauga kaut kas tik liels un patriotisks. Ar maziem līdzekļiem izdevās daudz panākt.”

 

Deins Millers: “1991. gada barikādes. Tās pierādīja, ka latvieši tomēr var sapulcēties un izdarīt kaut ko kopā. Tas ir kontrasts šim laikam, kurā pat uz vēlēšanām visi nesarosās aiziet.”

 

Sabīne Janisela: “Man arī tās bija barikādes. Filmā par šo laiku varēja redzēt, ka cilvēki pat bija gatavi mirt par savas valsts brīvību. Tas ir tāds patriotisma un nesavtīguma līmenis, uz ko mums visiem vajadzētu tiekties. Arī mūsu paaudzei vajadzētu nevis domāt par to, kā aizbraukt strādāt citā valstī, bet strādāt savas valsts labā.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+