Lai veicinātu Latvijā tapušo filmu nonākšanu līdz novadu skatītājiem, to izplatītāji līdz 22. jūnijam var pieteikties Nacionālā kino centra (NKC) konkursā ar kopējo finansējumu 10 213 lati. Ar filmu bada remdēšanu laukos šobrīd regulāri cenšas nodarboties gan filmu studijas, gan divi nacionāla mēroga no valsts visai pieticīgi finansēti izplatīšanas projekti.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi”

Kokteilis

Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas

Lasīt citas ziņas

Tikmēr – lai gan šāda veida statistiku Latvijā šobrīd neviens neapkopo, pārskatot NKC sniegtos datus, jāsecina, ka Latvijā ir ap 20 apdzīvotu vietu centru, kuros latviešu filmas nevar noskatīties. Viens no galvenajiem iemesliem – tehniskā aprīkojuma trūkums.

Tieši tāpēc 22 novadu kinoteātri un kultūras centri, kas vēl nav aprīkoti ar jaunākajām digitālajām tehnoloģijām, apvienojot spēkus kopīgās prasībās, tikko ir izveidojuši Kino demonstrētāju apvienību (KDA).

Trūkst iekārtu

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

“Mūsu kinoteātrī vispār nav iespējams izrādīt latviešu filmas – piemēram, lai izrādītu “Rūdolfa mantojumu”, īrējām iekārtas un aparatūru, tomēr kvalitāte nebija kinoteātra izrādīšanas standartiem atbilstoša,” stāsta KDA vadītāja, Ventspils kinoteātra “Rio” direktore Sabīne Celma. Viena kinoekrāna digitalizēšana šobrīd izmaksā aptuveni 100 tūkstošus eiro, ko nevar atļauties neviens kinoteātris Latvijā. Pēc KDA aprēķiniem, pavisam šādu kinoekrānu, kurus nav iespējams digitalizēt par pašu kinoteātru vai pašvaldību naudu, šobrīd Latvijā ir ap 40.

To, ka cerības uz samērā drīzu digitalizāciju novadu kino izrādīšanas vietām tomēr ir, var secināt pēc Kultūras ministrijas Kino nacionālā pasūtījuma darba grupas vadītāja Dāvja Stalta teiktā, ka vēl šogad plānots šim mērķim apgūt Eiropas Savienības reģionālās attīstības stuktūrfondu līdzekļus.

Tomēr Latvijā joprojām ir vietas, līdz kurām pašu valstī tapušās kinolentes tā arī nekad neaizkļūst.

“Pie mums Zilupē filmas uz lielā ekrāna nav rādītas vismaz četrus gadus, ja ne ilgāk. Es pati ļoti labprāt gribētu redzēt kādu latviešu mākslas filmu un pie viena noklausītos, ko par savu darbu stāsta režisors vai aktieri. Ja varat, atbrauciet pie mums ar kādu kinolektoriju,” saka Zilupes novada izglītības speciāliste Jeļena Veligurska.

Taču pat vietās, līdz kurām nacionālais kino aizkļūst, tas ne vienmēr tiek rādīts regulāri un seansi bieži vien aptver tikai nelielu daļu jaunāko filmu. Piemēram, Kolkas pagasta pārvaldes vadītājs Aldis Pinkens stāsta, ka pēdējā pie viņiem rādītā filma bijusi Jura Poškus slavenā “Kolka Cool”, sanākot pilnai zālei – 230 no aptuveni 800 pagasta iedzīvotājiem. A. Pinkens teic, ka kopumā filmu izplatītāju aktivitāte neesot visai liela, un atzīst, ka “protams, tas ir liels risks, tik mazā vietā izrādīt kino, jo mūsu maksātspēja nav liela un varētu būt problēmas segt autoratlīdzības. Taču esam ļoti ieinteresēti rādīt latviešu filmas un paši meklējam iespējas sadarboties ar filmu autoriem”.

Ved, kur var maksāt

Kino izplatītājiem un producentiem ar niecīgo valsts atbalstu, vedot filmas uz novadiem, jāiegulda līdzekļi no savas kabatas vai no tā jau niecīgās kino ražošanai piešķirtās summas. Tāpēc viņu nostāja šajā jautājumā ir pavisam vienkārša – filmas ved tikai uz tām apdzīvotajām vietām ārpus Rīgas, kur to izrādīšana kinoteātros vai ar projektoriem kultūras namu lielajās zālēs ir kaut mazliet izdevīga vai vismaz nenes zaudējumus. Producente Alise Ģelze, ar kuras gādību Gata Šmita spēlfilma “Seržanta Lapiņa atgriešanās” (2010) divu gadu laikā apceļojusi aptuveni 30 apdzīvotas vietas Latvijas reģionos, norāda, ka – tas pašlaik vislielākajā mērā atkarīgs no pašvaldību ieinteresētības sadarboties, kā arī maksātspējas – gan par konkrēto seansu (šajā gadījumā producentam tika maksāti 25 lati par seansu, tomēr, kā rāda prakse, šī summa var sasniegt arī 100 latus), gan par filmas reklamēšanu.

A. Ģelze pieredzējusi arī, ka, piemēram, Daugavpils kinoteātrī, kur ir jaunākās tehnoloģijas, tomēr nevalda sevišķs entuziasms piedāvāt kinodarbus latviski.

Latvijā trešo gadu darbojas arī alternatīvs, NKC pieticīgi finansēts tepat tapušo filmu izplatīšanas projekts “Kinopunkts”, kas 26 Latvijas vietās izrāda vienu filmu mēnesī, par skatīšanos prasot tikai vienu santīmu. 2010. gada jūnijā darbību sāka otrs projekts filmu izplatīšanai reģionos “Kino visiem un visur Latvijā”. Tā vadītāja Ieva Pitruka no Latvijas Kinematogrāfistu savienības kopš 2010. gada 90 apdzīvotās vietās noorganizējusi 309 filmu seansus, ko noskatījušies gandrīz 14 tūkstoši skatītāju. Protams, abas šīs ierosmes kaut cik palīdz remdēt filmu badu novados, tomēr izrādīšana par vienu santīmu arī it kā dod signālu skatītājiem, ka latviešu filmām nav vērtības.

“Filmu veidotāji mākslas darba radīšanā iegulda divus trīs gadus, un tāpēc ir dabiski, ja vēlas nopelnīt,” uzskata V. Kalnaellis. Ar studijas “Rija” jaunākās animācijas filmas “Lote un Mēnessakmens noslēpums” (2011) izplatīšanu reģionos viņam veicies gluži labi – apbraukātas 52 vietas, dažviet seansus pat atkārtojot. Viņaprāt, ir pamats domāt, ka latviešu filmas reģionos varētu izrādīt samērā sekmīgi – ja vien valstiskā līmenī tiktu radīts un uzturēts nacionāls kino izplatīšanas tīkls.

Vai izglābs 
mīkstie krēsli

Tikmēr, piemēram, Zilupē latviešu filmu seansi nav tuvāko kultūras pasākumu sarakstā. Vietējam kultūras namam nav pašam sava projektora, ar ko tās rādīt. “Pirms gadiem pie mums bija atbraukuši ar piedāvājumu rādīt latviešu kino, bet nepiekritām, jo nav ļaužu, kas uz seansu nāktu,” stāsta Zilupes kultūras nama vadītāja Inese Pertaja. Liela daļa jauniešu un pusmūža cilvēku aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, pārējiem gana daudzveidīga aktivitāšu programma tiekot nodrošināta skolā.

V. Kalnaellis domā – lai latviešu filma sasniegtu mērķauditoriju, valstij vispirms jānodrošina, lai ikviens novada kultūras centrs būtu aprīkots ar digitālo projektoru, kvalitatīvām skaņas iekārtām, komfortabliem krēsliem un citām ērtībām, lai skatītājs būtu gatavs atnākt un par seansu samaksāt divus trīs latus. Tikmēr var tomēr šaubīties, vai vienīgi mīkstie krēsli nodrošinās skatītāju pieplūdumu, ja pati filma auditorijai nešķitīs pievilcīga un nozīmīga.

Visvairāk skatītās latviešu filmas un ieņēmumi

“LA” lasītāju VIEDOKĻI

Rihards Melgailis Vecumnieku pagastā: “Pie mums gan nav kinoteātra, tomēr neesam pārāk tālu no Rīgas un ir iespēja arī aizbraukt uz Baldoni, kur reizi pa reizei izrāda latviešu filmas uz lielā ekrāna. Ar projektoru latviešu filmas var noskatīties arī Vecumnieku novada tautas namos. Man pašam jaunākās latviešu mākslas filmas gan ne sevišķi patīk, labprātāk atkārtotu reizi noskatos iepriekšējo gadu kino. Taču esmu pārliecināts, ka ir ļoti vērtīgi pašmāju kino vest uz reģioniem, sevišķi jau vēsturiskās filmas.”

Dzidra Fatare Bauskas novada Brunavā: “Jau gadiem neesmu redzējusi filmas uz lielajiem ekrāniem – pie mums Brunavā tās neizrāda, un arī Bauskā kinoteātris ir slēgts. Uz Rīgu tāpēc es nebrauktu. Latvijas televīzijā esmu noskatījusies jaunās spēlfilmas un uzskatu, ka tām nav ne vainas. Neskaitot “Rūdolfa mantojumu”, vēl patika arī “Dancis pa trim”.”