Latvijā
Politika

Latvija nedrīkst virzīties pēc “Rīdzenes plāna”. Saruna ar Edvardu Smiltēnu 27

Foto-Valdis Semjonovs

“Latvijas Avīzē” viesojās Saeimas deputāts, “Vienotības” partijas priekšsēdētāja vietnieks Edvards Smiltēns.

Kas “Vienotību” satrauc, lasot “Rīdzenē” noklausītās sarunas ar Šle­sera, Lemberga, citu politiķu piedalīšanos?

E. Smiltēns: Valsts nozagšanas pazīmes, varas sagrābšanas metodes, mediju pakļaušana, paralēlā realitāte attiecībā uz koalīciju un laika periodu, kad Valdis Dombrovskis un “Vienotība” bija uzņēmusies Latvijas glābšanu no krīzes un valsts vadīšanu. Kad paralēli valdībai Latvijas valsts likteni lēma viesnīcas numuriņā. Sarunas atklāj, ka Valda Dombrovska darbības laikā pieņemti daudzi pareizi lēmumi, vismaz mēs neesam gājuši oligarhu pavadā. “Rīdzenes” runātāji pat mēģina organizēt asu pretdarbību valdībai, “Vienotībai” – un tas apstākļos, kad valsts ir bankrota priekšvakarā un Dombrovskis cenšas izvilkt to ārā no neprāta, kur noveduši iepriekšējie vadītāji no “gāzi grīdā” perioda. Vīri sēž 50 soļus no valdības ēkas viesnīcas numuriņā un kaļ plānus, kā procesus torpedēt, noraut.

Kas satrauc – nr. 1 ir jautājums par mediju brīvību. Cik lielā mērā oligarhi spējuši ietekmēt medijus, vai tas notiek jo­projām? Preses brīvība ir demokrātiskas valsts pamat­akmens. Ja tas nefunkcionē, tad kļūst par apdraudējumu demokrātiskai iekārtai un pat nacionālajai drošībai.

Otrs satraucošais moments, kā oligarhi ietekmējuši lēmumu pieņemšanu. Ir redzams, ka sarunas satur noziedzīga nodarījuma pazīmes. Dīvaini, ka tās paliek instanču neievērotas un oligarhu lieta izbeigta.

Iesaistītās personas un arī tiesībsargājošās iestādes publicētos tek­stus sauc, kā nu kurš. Par falsifikācijām, par izdaiļojumiem, runā par autentiskuma pārbaudi. Un politiķi taču varot salikt galvas kopā, apspriesties. Kā Urbanovičs teica – notika runāšana runāšanas pēc.

Bet Jānis Urbanovičs taču atvainojās Aijai Barčai. Atvainojās par teikto sarunās, kuras nav nekad notikušas? Sarunās apsprieda, piemēram, ka Maskavā esot nolemts nākamais premjers – Inguna Sudraba un “Saskaņa” valdībā. Un klātesošie neizklausās pārsteigti, ka Kremlis regulēs, kas vadīs Latvijas valsti. Tāpēc sarunu autentiskums ir pirmais, kas jānoskaidro. Spēcīgai prokuratūrai un spēcīgam KNAB slēdzienu, cik teksti ir atbilstoši, vajadzētu dot 24 stundu laikā. Daļu sabiedrības uztrauc necenzēto izteikumu pārbagātība, bet politiķu ievērībai svarīgākais ir tieši runātā saturs un kā tas ietekmējis Latvijas likteni. Manuprāt, Saeimas vairākumam vajadzētu parādīt kopējo ieinteresētību par šo tematu. Bet neizslēdzu, ka Saeimā var noformēties cits vairākums, kas ieinteresēts jautājumu izmeklēšanu padarīt par farsu.

Uzsvērāt, ka mediju brīvība ir nacionālās drošības jautājums. Izvilkumi no Šlesera organizētām sarunām, bijušo “Dienas” redaktoru atklāsmes jau pirms gadiem norādīja, kas ir patiesie laikrakstu īpašnieki un “gaisa” noteicēji. Žurnālistu vidē tas bija “noslēpums” tikai zaļam gurķim. Jūs aizrādāt tiesībsargājošiem dienestiem par strauju nerīkošanos, bet Saeima, kas vēl Zatlera laikā dzīrās izdot likumus, kas noteiktu, ka patiesā labuma guvējiem mediju biznesā jātiek atklātiem skaidri un nepārprotami, to izdarījusi acīmredzami deklaratīvi. Tamdēļ bijusi bēdīgi slavenā “Dienas” īpašnieku Roulendu sāga un citas fikcijas. Deputāti gadiem nav reaģējuši, ka tas jāsakārto.

“Vienotība” vienmēr ir bijusi par atklātību attiecībā uz mediju īpašniekiem. Ingrīda Circene par to cīnījās. Viņa vadīja Saeimas komisiju, kurā virzīja šādu likumprojektu. Tika izcīnīti uzlabojumi regulējumā, taču tie nebija pietiekami. Beidzot princips par mediju īpašnieku atklāšanu ir iekļauts valdības apstiprinātajās mediju pamatnostādnēs. Uzlabojumi būs.

Pareizi, informācijas bizness nav kartupeļu pārdošanas bizness. Politiķi ļoti vēlu attapās, ka arī Latvijā raidošie TV komerckanāli var tikt pārdoti jebkuram, kurš vien ir maksātspējīgs un vēlas tos iegādāties.

Informatīvā vide ļoti izplešas. Ja tādas lielvalstis kā ASV vai Francija nejūtas pasargātas no citas valsts mēģinājumiem iejaukties vēlēšanu procesā, informatīvās telpas piesārņošanā ar viltus ziņām, tad Latvijai vēl jo vairāk jāgādā par pretdarbības soļiem, ieskaitot likumisko regulējumu.

Zināt, ko mūsu lasītāji saka par oligarhu sarunām? Saskata valsts nozagšanas mēģinājumu, bet visvairāk ir vīlušies par “neveiklu klusumu” no partiju, arī tiesībsargājošo iestāžu puses.

“Vienotība” paudusi asu pozīciju. Esam arī piedāvājuši veidot Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Sabiedrībai ir tiesības uzzināt atbildes uz daudziem jautājumiem šīs lietas kontekstā. Bet, ņemot vērā, ka oligarhu lietas izmeklēšana satur operatīvu materiālu, klasificētu informāciju, tas zināmā mērā sasien politiķiem rokas, jo vislielāko aktīvo rīcību var veikt izmeklējošās iestādes.

Līdz pat tam, lai savu vārdu teiktu ģenerālprokurors, kuru ievēlēja arī ar “Vienotības” balsīm.

Tobrīd nebija pamata kandidātu noraidīt. Tagad ģenerālprokurora darbs būtu… vērtējams. Kontekstā ar citu atbildīgo amatpersonu darbībām.

Vērtējams arī politiķu darbs, un vienīgais, kurš līdz šim paudis pilsonisku nostāju, ir deputāts Ilmārs Latkovskis, kurš izstājās no Nacionālās apvienības frakcijas un aicinājis veidot tīrāku politiku. Laikam esam atpakaļ pie situācijas pirms Saeimas atlaišanas, ka naudai ir noteicošā loma politikā.

Tā ir viena no sadaļām, “Vienotībai” meklējot atbildi, kāpēc “Vienotībai” jāpaliek Latvijas politikā. Pēdējā laikā Saeimā sprieda par sabiedrībai grūtāk izprotamiem likumprojektiem, bet pamanāmākais skāra maksātnespējas administratoru lietas…

… kur arī “Vienotību” minēja kā vienas grupas interešu apkalpotāju.

Līdzīgi mēģina degradēt “Rīdzenes” sarunu nozīmi. Novērš uzmanību citā virzienā. Stāstā par konkrētajiem maksātnespējas administratoriem deputāts Imants Parādnieks pat nenoliedza, ka kopā spēlējot kārtis un konsultējoties par iesniedzamiem priekšlikumiem. Varbūt simboliski, ka neilgi pēc tam, kad likumu ar “Saskaņas” palīdzību izdzen caur Saeimu, virkne administratoru tiek arestēti. Jā, tā ir naudas ietekme uz politiku. Tā ir politikas pirkšana. Uzskatu, ka cīnīties pret šādām lietām ir viena no “Vienotības” misijas sastāvdaļām.

Vai partijas vadītāja vietnieks Smiltēns garantē, ka “Vienotība” neiesaistās no publikas slēpjamās sarunās?

Par sevi varu teikt, ka tāda lietu kārtošana nav mana prakse, bet ticu, ceru, ka arī “Vienotība” nav nekādi iesaistīta. No žurnālā “Ir” publicētā redzams, cik jau tajā laikā liels ienaidnieks oligarhiem ir “Vienotība”. Kā šķērslis būtisku biznesa interešu, shēmu veidošanai. Mūsu smagā kritiena iemesli ir arī pašu kļūdainie lēmumi, bet tagad skaidrāk jaušams, ka ļoti ietekmīgi spēki darbojušies kā kontrspēki, lai mēģinātu sistēmiski iznīcināt “Vienotību”.

Pirms pašvaldību vēlēšanām izskanēja, ka rezultāti būšot ūdensšķirtne partijas nākotnei. Kādi biedri iešot prom, citi domāšot, ko darīt. Rezultāti nebija katastrofāli, nebija ļoti labi – kā pats vērtējat?

Tie parādīja, ka spekulācijām par “Vienotības” galu pienācis gals. Sabiedrība teica – “Vienotībai” būs būt. Kopā iegūti 150 deputātu mandāti, arī Rīgā izdarījām daudz. Ar taktiku, liekot Vilni Ķirsi, iezīmējām savu mērķi – paaudžu maiņu partijā. Latvijā ir bēdīga pieredze, kuru negribam atkārtot, ka līderi mēģinājuši pārdzīvot partijas. Tā ir kļūda. Partijām jāpārdzīvo līderi un jāveidojas kā spēcīgām, integrētām organizācijām ar plašu sabiedrības iesaisti.

Tātad esat caurmērā apmierināts ar startu, bet tiks sasaukts kongress – jau septembrī.

Procesi notiek secīgi, varbūt “Vienotībai” nenāca par sliktu drusku trūkties, nedaudz nokļūt riska zonā. Tas pamodina un mobilizē. Andris Piebalgs veicis ļoti labu darbu, saglabājot “Vienotībā” vienprātību. Kongresā biedriem vajadzētu pieņemt ļoti svarīgus lēmumus, lai sagatavotu “Vienotību” 2018. gada Saeimas vēlēšanu cīņai.

Vai varētu būt, ka Piebalgs vairs nevirza savu kandidatūru uz vadītāja amatu?

Tas jājautā Piebalga kungam. Esmu viņu iepazinis kā atbildīgu vīru.

Kas uzņemsies vadību? Smiltēna kungs?

Kongress pieņems lēmumu. Nekad neesmu atteicies uzņemties atbildību un aktīvi nākt ar savu piedāvājumu. Pašlaik partija ir stabilizēta. Pakāpeniski jāveic paaudžu maiņa, jāatsvaidzina kandidātu rindas vēlēšanām. “Vienotības” misija ir nosargāt Latvijas demokrātijas pamatus un vienlaikus veidot Latviju kā modernu un veiksmīgu valsti. Kontekstā ar “Vienotības” misiju – uz Rietumiem vērstu politiku un moderni attīstītu demokrātiju, un par “Rīdzenes” sarunās dzirdēto ir vērts aizdomāties – kādā Latvijā mēs šodien dzīvotu, ja šīs 23 balsis parlamentā nebūtu bijis šķērslis? Kurp virzītos Latvija?

Daudziem likās, ka tās vērtības un tīras politikas karogs, ar kādu nāca “Jaunais laiks”, “Vienotībā” aizvākts patālāk no acīm.

Morālais kompass nekur nav pazudis. Pretkorupcijas, tiesiskuma, taisnīguma jautājumi ir elementāras politiskās higiēnas lieta katrā partijā. Gan nokļūsim stadijā, kad arī citas partijas vairs nav ne saimniekpapiem piederošas, ne darbā iekārtošanas biroji un bizness.

Kad runājat par nepieciešamo paaudžu maiņu – kuri vecie jānomaina? Viņķeles, Čigānes kundzes?

“Vienotībā” joprojām ir ļoti daudz spēcīgu cilvēku, spēcīgs intelekts. Par spīti tam, ka daudzi šo gadu laikā ir “krituši”. Vēlos atgriezties pie “Vienotības” pirmsākumiem, kad ienāca jauni, talantīgi cilvēki, partija ļāva viņiem sevi pierādīt. Veidojās spēcīga konkurence un uz augšu virzījās tie, kuri spēja realizēt svaigas un vērtīgas idejas. Pieredzējušie 
jāapvieno vienā komandā ar jaunu enerģiju un idejām. Skaidrs, ka vairākiem politiķiem būs jāpārvērtē sava darbība. Es redzu, ka daudzi “Vienotības” reģionu politiķi var kļūt arī par nacionāla mēroga politiķiem.

Kā politiķis Smiltēns vērtē “Saskaņas” panākumus, piemēram, Daugavpilī? Vai nav satraucoši, ja Elksniņš ir mērs valsts otrajā lielākajā pilsētā? Cilvēki ir arī neizpratnē par dažviet vērojamo ZZS vienošanos pie varas ar “Saskaņu”. Jūs sēžat Saeimā blakus – vai tiešām ir pamats bažām, ka tik tautiskā Zemnieksavienība pēc nacionālajām vēlēšanām piekrīt kopdarbībai ar Ušakovu un Urbanoviču?

Viss norit pēc plāna, spriežot pēc “oligarhu sarunām”. Mums toreiz bija koalīcija, kur kāds ik pa laikam “laiž pa kreisi”! Un “Rīdzenē” sēdēja “alternatīvā” koalīcija ar Šlesera, Lemberga, Urbanoviča kungiem – kur aplaudēja, ka aizvākts ģenerālprokurors Maizītis. Nākamā gada vēlēšanas izšķirs ļoti daudz – vai Latvija turpinās virzīties pēc “Rīdzenes plāna” vai ne.

Tas bija sen, un bija “Vienotības” prominences, kam nebija pret iedraudzēties ar “Saskaņu”.

Bet jau tad tas mani darīja bažīgu. Tagad noformēta sadarbība dažās pašvaldībās. Daugavpilī saspēle bija redzama pat pirms vēlēšanām starp Elksniņu un ZZS frakcijas locekli Eigimu pret mūsu sadarbības partneri Lāč­plēsi. Domāju, nākamās parlamenta vēlēšanas būs ļoti izšķirošas. Ja Krievija spēja raustīt un ietekmēt vēlēšanas lielvalstīs, ir naivi cerēt, ka Latvija būs izņēmums. Tāpēc “Vienotībai” ir īpaši svarīgs pienākums modernizēt partiju, atjaunot vilkmi, lai noturētu pozīcijas arī 13. Saeimā, lai noturētu Latviju pēc Rietumu kompasa. Man jāatzīst, ir satraucoši, ja Rēzeknē, Daugavpilī pie varas nokļuvuši spēki, kas cenšas Latgales pilsētas vilkt prom no nacionālas valsts ietvara. Prom no gravitācijas lauka, kurā mūsu valsti ielika Augstākās Padomes deputāti 1990. gada 4. maijā.

Uz kurieni prom?

Nav noslēpums. Austrumu virzienā, “Rīdzenes” sarunās piesaucot Krievijas modeli, varas vertikāli un metodes. Latvija nav to pelnījusi.

Pirms Jāņiem Saeimā ieradās Valsts prezidents. Rūgti runāja par partiju zaudēto uzticību, par vāju atbildības sajūtu pašreizējā pārvaldes modelī un piedāvāja uzlabojumus, toskait dot tiesības tautai vēlēt prezidentu.

Prezidentam bija pamats runāt par Saeimas atbildību, jo pēdējos mēnešos prezidenta kancelejā ir tik daudz iesniegumu par likumprojektu nodošanu atpakaļ otrreizējai caurskatīšanai kā nekad agrāk. Iespējams, tādēļ Vējonis bijušajiem kolēģiem Saeimā nodeva ļoti skaļu ziņu. Sabiedrībā – lasot oligarhu sarunas, redzot iestāžu brīžiem bezspēcību pret notiekošo, veidojas kārdinājums redzēt stingru roku.

Nē, tautas vēlētu prezidentu. Atbildīgu, izlēmīgu varu.

Daudz laika pavadu, braucot apkārt pa Latviju. Diezgan plaši caurstrāvojas ideja – vajag, lai nāk stingrā roka.

Lai ir kārtība valstī.

Startējot ar izolētu ideju par tautas vēlētu prezidentu, ikvienam tā šķitīs simpātiska. Bet uz ko tā ved? Uz virzību autoritārisma virzienā.

Tad visa Eiropa, kur tauta vēlē prezidentu, ir zem autoritārisma papēža.

Latvija saskaņā ar Sa­tversmi ir neatkarīga, demokrātiska – parlamentāra! – republika. Konstitūcijā varu balanss ir rūpīgi līdzsvarots. Pieņemsim, tautai dod tiesības ievēlēt valsts pirmo personu. Sākas dārga priekšvēlēšanu kampaņa. Viens sola būt aktīvāks ārzemju vizītēs, godam pārstāvēt Latviju. Otrs, ka atgriezīs parlamentā visus šaubīgos likumprojektus. Cits biežāk sasauks MK sēdes, iedvesmos ministrus. Sabiedrība sagaida, ka prezidents izvedīs valsti caur reformām, novedīs pie taustāmiem, reāliem rezultātiem. Bet! Esošajā Satversmes rāmī prezidenta funkcijas to neparedz! Ievēlētais atzīsies – man trūkst pilnvaru īstenot to, ko no manis prasāt. Te nonāksim pie konstitucionālās iekārtas maiņas. Kamēr man būs dāvāta uzticība kā tautas pārstāvim Saeimā, sargāšu parlamentāras republikas konstitucionālo modeli. Pagrieziens uz autoritāru pusi Latviju var pārvērst līdz nepazīšanai, un tas ir bīstami.

Tas, ka prezidenta ievēlēšana notiek kā partiju darījuma, amatu tirgus rezultāts, it nemaz nav bīstami.

Modelis nav pie vainas, bet politiskais tirgus. Sabiedrība grib, lai augstākajā amatā nokļūst novērtēti cilvēki, pazīstami ar profesionālo bagāžu, politisko pieredzi, bet līdz šim Saeima izvēlējusies mazāk pazīstamus, ar politiku nesaistītus kandidātus (izņemot Vējoni). Tālākā darbībā prezidenti – kā nu kurš – attaisnojuši cerības. Acīmredzot partijām savlaicīgi jādomā par sagatavotu amata kandidātu virzīšanu, kuri bauda tautas uzticību, nevis parādās pēdējā brīdī. Ir pienācis laiks atkal virzīt ideju par prezidenta ievēlēšanu ar atklātu balsojumu Saeimā.

Tas jums ideālais modelis, bet lietas jau neiet šajās sliedēs!

Pretējā gadījumā – runājam par Satversmes revidēšanu un varas funkciju pārdali. Kas ir galamērķis?

Lai ir kāds, kas jums uzprasa – kāpēc Saeima neiet, kāpēc valdība tik neefektīva, kāpēc partijas nekārto politiku tīrām rokām!

Kas prezidentam pašreiz traucē izsaukt premjeru, pašam ierasties MK sēdē, uzsist dūri galdā – mums ir slikti rezultāti, kas un kāpēc bremzē reformas, ko lemsiet un darīsiet!

Jā, tas ir sarunas vērts objekts.

Prezidenta amatam atvēlētais laukums patiesībā ir tik liels, cik attiecīgais amata ieņēmējs to vēlas piepildīt. Ir rāmji, kas viņu limitē, bet, ja prezidents grib ietekmēt valsts un sabiedrisko dienaskārtību – noteikt toni, aizstāvēt vērtības, panākt virzību noteiktos jautājumos –, nekas nesien rokas to darīt! Prezidents var būt arbitrs konfliktsituācijās, dzirkstele, kas piešķiļ uguni procesiem.

Tad jau Vējoņa kungs nebūtu uzrunājis Saeimu par amata statusu un pilnvaru maiņu. Laikam kā Saeimas vēlēts viņš kaut ko nevar šķilt. Vai – pauda tautas gribu.

Vējonis visai aktīvi izmanto amata pilnvaras. Es palieku pie tā, ka šībrīža prezidenta pozīcija dod pietiekamas iespējas ietekmēt dienaskārtību – ja pats vēlas.

Vai domājat, ka cienījamā Solvita Āboltiņa startēs nākamajās vēlēšanās?

Domāju, ka Solvitai Āboltiņai būs jāizvērtē situācija un jāpieņem nopietni lēmumi. Veidojot nākamo vēlēšanu sarakstu, “Vienotības” pamatprincipiem jābūt – līdz šim paveiktais, ideju piedāvājums, sabiedrības uzticība, jo likmes 2018. gada vēlēšanās mūsu valsts nākotnei un virzienam ir ļoti augstas. Latvija nedrīkst virzīties pēc “Rīdzenes plāna”.

LA.lv