×
Mobilā versija
Brīdinājums +22.1°C
Alberts, Madis
Pirmdiena, 18. jūnijs, 2018
9. marts, 2018
Drukāt

Latvijā pazīstami cilvēki par filmu “Paradīze ’89”: Bišķiņ uz pinkšķīti sāka vilkt (5)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pašmāju piedzīvojumu filmu visu laiku bērniem “Paradīze 89” jau paspējusi iekarot ne mazums Latvijas iedzīvotāju sirdis. Kāds novērtē filmas autentiskās detaļas, kāds grimst bērnības atmiņās. Savukārt gados jaunāki cilvēki var iepazīt savu vecāku bērnību un laiku, kad nebija nedz digitālo tehnoloģiju, nedz veikalu, kuros var iegādāties teju visu, ko vien sirds vēlas. Filmas seansus apmeklējuši arī daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki un viņu ģimenes.

Lūk, ko par filmu domā žurnālists Ansis Bogustovs, dūla Katrīna Puriņa – Liberte, izdevniecības “Santa” īpašniece Santa Anča un biedrības “Babyroom” pārstāve Laura Bluša.

Žurnālistu Ansi Bogustovu spēlfilma “Paradīze`89” ļoti aizkustināja. Viņš atzina, ka tā ir laba filma, jo daudzas lietas nevar izstāstīt, var tiki parādīt, un tas esot tas filmas lielākais sasniegums. “Bērnības daļa ir ļoti labi parādīta! Tas uzreiz tā personīgi uzrunā un to var foršāk pārdot saviem bērniem, jo viņi nesaprot tā laika vārdus, ko mēs lietojām no savas bērnības. Mūsdienu četrdesmitgadniekiem un viņu bērniem – ideāla filma. Tā ir dzīvā vēsture, par kuru mēs tā normāli nevaram runāt. Man pat vēl tagad, šos kadrus skatoties, bišķiņ uz pinkšķīti sāka vilkt, jo tās ir emocijas, kurās mēs vēl dzīvojam.”

Savukārt kādreizējā šova “Latvijas princese” uzvarētāja, dūla Katrīna Puriņa-Liberte atzīst, ka, skatoties filmu, vairākkārt ir raudājusi, jo tā iemet bērnības smaržās, garšās, niansēs. “Tas bija negaidīti, tas bija aizkustinoši. No filmas visvairāk iespiedusies atmiņā tā vide, jo tā liek pakavēties savā bērnībā un tajā, ko es atceros no Baltijas ceļa, kad es biju maza, jo tās ir manas pirmās atmiņas. Caur stāstiem, caur fotogrāfijām un šādām filmām saviem bērniem varam pastāstīt šo brīvības stāstu par Latviju un nodot tālāk šo patriotismu,” saka Katrīna Puriņa.

“Pirmkārt, skatoties šo filmu, es apbrīnoju visu autentiskumu, visu to, kā jums ir izdevies tās sajūtas atgriezt. Skatoties likās, ka tas ir mans dzīvoklis, es atgriezos tajās sajūtas un sajutu to bērnības laimes garšu. Man no vienas puses bija žēl, ka mani bērni nav piedzīvojuši tādu sajūtu, kāda bija šajā filmā, jo tajā ir kaut kas daudz tīrāks un patiesāks un daudz lielākas iespējas tavai fantāzijai, kā tas ir pie mums, šodien. Kad skatījos, gribēju skriet pa sētām, kā tās meitenes. Katrs pieaudzis cilvēks, es domāju, gribētu atgriezties savā bērnība, jo tas ir kas tīrs un mīļš, un tev vēl visa dzīve priekšā,” pauž žurnālu izdevniecības “Santa” īpašniece Santa Anča.

“Ļoti patika filma, ļoti sirsnīga! 1989. gadā man bija astoņi gadi un tāpēc vien šķita ļoti emocionāli, vairākas reizes apraudājos, jo es to laiku atceros. Bezrūpība, nebēdnības, tas ir par mani, ļoti personīgi uztvēru šo filmu, ļoti ievilka sevī. Šajā laikā, kad visa pietiek, viss ir labi, kaut kā negribas par to domāt, bet, paskatoties šo filmu, var salīdzināt, kas bija labāk, kas bija sliktāk,” atminas biedrības “Babyroom.lv” pārstāve Laura Bluša.

Režisores Madaras Dišleres veidotā pilnmetrāžas spēlfilma “Paradīze 89” ir patiess stāsts par četrām meitenēm, kuras “Baltijas ceļa vasarā” laukos pavada savu skolas brīvlaiku un līdzās aušīgām nerātnībām astoņdesmito gadu nogalei raksturīgajā vidē meitenes izdzīvo emocijām apvīto tautas atmodu. Kopš filma nonākusi uz ekrāniem, to jau noskatījušies vairāk nekā 16 000 cilvēku. Kopumā filma tiks izrādīta 161 vietā visā Latvijā.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Ir cilvēki,kuri nekad un ne ar ko nav apmierināti,vienmēr visas jaunās latviešu filmas ir sliktas,raidījumi slikti,raidījumu vadītāji ne tādi.Nu neskataties tak!!!!!Neesmu vel redzējusi šo filmu,bet patīk visas pēdējā laikā uzņemtās latviešu filmas un domāju -šī nebūs izņēmums.

  2. Plikumi taču tagad modē! Un tos seksīgi parādīt ir jāmāca no bērnības. Ar rupjībām tieši tāpat _ reti kura pēdējā laika literatūra’ir bez rupjībām (Katls,Virsnieku sievas,101.km u.c.)

  3. Eiropas kino – tas par tiem plikumiem. Jāiedresē novirzīšanās.

  4. Pārspīlēts murgs, kurš vēl piedevām piebārstīts ar tizlām rupjībām un meiteņu plikumiem.Tas nu gan ir nevajadzīgi un visu filmas “garšu” nosit. Noslēgums – pats Baltijas ceļš, tā gaisotne, vienotība cepuri nost ļoti labi parādīts.

Draugiem Facebook Twitter Google+