Ekonomika
Īpašums

Latvijā peldmāju nav daudz 4


Jelgavnieks Kaspars Blūmanis Lielupē izveidojis banketa zāli uz ūdens, par ko “LA” rakstīja pērn 27. martā.
Jelgavnieks Kaspars Blūmanis Lielupē izveidojis banketa zāli uz ūdens, par ko “LA” rakstīja pērn 27. martā.
Foto – Andris Ozoliņš

Lielu rezonansi izraisījusī mājas–kuģa situācija Pāvilostas novadā radījusi jautājumus par peldmāju būvniecību mūsu valstī. Lai gan Latvijā par ūdenstilpju daudzumu sūdzēties nevar, mājas uz ūdens netiek celtas kā, piemēram, Skandināvijas valstīs. Kādēļ tā?

Mīnusu vairāk nekā plusu

2013. gadā Rīgas dome bija iecerējusi atļaut četrās vietās galvaspilsētā izvietot peldošas būves un peldmājas, kuras būtu paredzētas gan privātām, gan publiskām vajadzībām. Tomēr tajā pašā gadā izstrādātie Ministru kabineta noteikumi aizliedz publiskos ūdeņos celt mājas privātām vajadzībām.

Kādēļ Latvijā ir tik ierobežota peldmāju būvniecība, ja mūsu valsts tik bagāta ar ūdenstilpēm, interesējos Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā. “Pirmkārt, tie ir centieni nosargāt ūdensobjektus kā publisku resursu, kas brīvi pieejams visiem. Trūkstot pozitīviem piemēriem, sabiedrības uzticība šādai apbūves tipoloģijai tiek samazināta vēl vairāk. Otrkārt, tiesiskie aspekti. Nereti ūdensmalās ir sarežģīta īpašumpiederība – zeme pieder vienam īpašniekam, ūdens – citam, krastmala – vēl citam. Tas sarežģī saskaņošanas procesu, it īpaši gadījumos, kad zemes vai ūdens īpašnieks ir valsts vai pašvaldība, kam īpašums jānomā konkursa kārtībā. Treškārt, finansiālie aspekti. Peldbūvju izveidošana saistāma ne tikai ar pašas ēkas būvniecību un novietošanu ūdenstilpē. Ir nepieciešams nodrošināt inženiertīklu (ūdensapgāde, kanalizācija, elektrība) pievadu izbūvi. Un, ceturtkārt – tie ir inženiertehniskie aspekti. Latvijas ūdensobjekti ziemā aizsalst, turklāt arī šajā laikā ir pakļauti straumes iedarbībai. Tas var radīt papildu izdevumus, cenšoties atrast optimālu peldbūves konstruktīvo risinājumu,” skaidro Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja Solvita Brence.

Publiskos ūdeņos privātmājas nedrīkst celt

Jūras kodeksā peldoša konstrukcija tiek definēta kā inženiertehniska ierīce, kas konstruktīvi paredzēta izmantošanai uz ūdens, bet nav uzskatāma par kuģi. MK izstrādātie “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” pieļauj ar pašvaldības teritorijas plānojumu noteikt teritorijas, kurās atļauts izvietot peldbūves vienīgi pakalpojumu objektu ierīkošanai.

Šajos noteikumos peldbūve tiek definēta kā pontona vai peldošas platformas izvietots objekts, kam ir konkrēta funkcija. “Ar vārdu “funkcija” var tikt saprasts – kuģošana, dzīvošana, atpūta. Peldbūvju izvietošana publiskajā ārtelpā ir noteikta konkrētiem mērķiem. Ūdens akvatorijas izmantošana publiskiem pasākumiem, pakalpojumiem, atpūtai, sportam un to nodrošināšanai nepieciešamā infrastruktūra, tajā skaitā peldbūves vai uz pāļiem stiprinātas būves,” norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā referente Laura Jansone. “Publiskos ūdeņos drīkst izvietot tikai tāda rakstura peldbūves, kas kalpo publiskiem mērķiem. Ja šis objekts tiek klasificēts kā peldbūve, tad tam var piemērot šajos noteikumos noteiktos ierobežojumus. Ja Jūras administrācija konstatēs, ka tā nav peldbūve, tad tā būs patvaļīga būvniecība. Savukārt saskaņā ar Zvejniecības likumu, lai būvētu kuģi tauvas joslā, tam ir jābūt saskaņotam ar zemes īpašnieku – šajā gadījumā ar valsti.”

Trūkst likumu un normatīvo aktu

Pirms desmit gadiem nekustamo īpašumu kompānijas “Baltic Sotheby`s International Realty” īpašniekam Vestardam Rozenbergam bija nopietna iecere Ķīšezera krastā Jaunciema teritorijā izbūvēt šāda tipa daudzdzīvokļu mājas. “Tolaik balstījāmies uz citu valstu pieredzi. Piemēram, Stokholmas ostas teritorijās peldošās mājas ir ļoti iecienītas. Tās pastāv un veiksmīgi funkcionē. Diemžēl, bet Latvijā šāda prakse nav attīstījusies. Tolaik – krīzes gados (2007. gadā) arī mūsu iniciatīva tika nobremzēta. Šobrīd peldošo māju koncepts Latvijas tirgū ir tikpat kā neesošs. Ir, protams, izņēmuma gadījumi – atpūtas, brīvdienu mājas vai pirtis uz ūdens, bet tāda vērienīga, plašai publikai zināma projekta mūsu valstī nav.”

Lai izveidotu peldošu māju, projekta attīstītājam pie ūdenskrātuves malas jārada un jāizbūvē noteikta infrastruktūra, kas nodrošinātu šo māju pieslēgumu pie pilsētas maģistrālajiem komunikāciju tīkliem, norāda V. Rozenbergs. Peldošo māju veidošanu kavē likumu un normatīvo aktu nesakārtotība. “Ūdenī esoša māja kā nekustamais īpašums īsti nekvalificējas. Cik man zināms, atsevišķa regulējuma tieši šāda tipa būvēm Latvijā vēl nav bijis. Ne Būvniecības likumā, ne Vispārīgajos būvnoteikumos prasības peldošo māju būvniecībai nav minētas,” viņš uzsver.

Peldmājas sakārto arī piekrasti

Jelgavnieks Kaspars Blūmanis, kurš Lielupē izveidojis banketa zāli uz ūdens, priecājas, ja cilvēki ir apņēmības pilni un izvēlas būvēt peldmājas. Tas, viņaprāt, nodrošina konkrēto teritoriju sakopšanu un labiekārtošanu. “Pasaulē ir vērojami tik daudz skaistu piemēru. Francijā, Sēnas upes krastā, ir fantastiskas celtnes uz ūdens. Kādēļ Latvijā šī lieta attīstās tik gausi? Pirmkārt, tas ir ļoti sarežģīts process. Ir jāpacīnās arī ar mūsu valsts likumdošanu. Otrkārt, tas nav lēti. Man, par laimi, paveicās. Jelgavas pašvaldība bija pretimnākoša un nelika šķēršļus, bet daudzviet Latvijā vērojami pretēji piemēri. Manuprāt, ar mana pontona izveidošanu pilsēta nav neko zaudējusi. Tikai ieguvusi.”

“Lai uzbūvētu māju uz ūdens, pirmkārt, jāsaprot tās mērķis. Mūsu gadījumā tas bija – uzbūvēt peldošas mājiņas uz Lielauces ezera, kurā iespēja arī nakšņot. Šie nami paredzēti makšķerniekiem un atpūtniekiem. Tālāk ir jāsaprot, cik liela būs telpa, cik liels svars pieļaujams. Izprojektē un tad būvē augšā. Lielauces ezers atrodas Dobeles novada Lielauces pagastā, tas ir iekļauts aizsargājamo objektu sarakstā. Tādēļ pirms pontonu būves šī lieta VAS “Latvijas valsts meži” (“LVM”) bija jāsaskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP). Savukārt privātos ūdeņos būvējot šādas mājas, problēmu nevajadzētu būt. Peldmājas netiek definētas kā nekustamais īpašums, tādēļ arī būvvaldē to celšana nebija jāsaskaņo. Uzskatu, ka nākotnē šī lieta varētu attīstīties,” stāsta Lielauces ezera apsaimniekotāja “LVM” pārstāvis Kristaps Didže, kura aprūpē ir dabas parks Tērvetē, Pokaiņu mežs un trīs “LVM” apsaimniekotie ezeri – Kaņieris, Tērvetes ūdenskrātuve un Lielauces ezers.

Intereses vadīta, vēlējos noskaidrot, cik kopumā Latvijā ir peldošu māju, tomēr Jūras kodeksā tiek reģistrētas tikai atsevišķas peldošās konstrukcijas. “Jēdziens “peldoša māja” Latvijā juridiski nepastāv. Ir tikai pontons, kura reģistrēšana notiek pēc brīvprātības principa. Ja vien šīm būvēm netiek pievienots motors vai buras un tie patiešām nekļūst peldoši. Peldošie doki, peldošās darbnīcas, peldošās degvielas uzpildes stacijas, debarkaderi, kravas pontoni ir jāreģistrē Latvijas Kuģu reģistrā, bet tādu peldošo konstrukciju reģistrācija, kuras paredzētas noteiktu darbu veikšanai uz ūdens, bet nav iepriekš nosauktās konstrukcijas, nav obligāta,” informē Latvijas Jūras administrācijas sabiedrisko attiecību speciāliste Sarma Kočāne. Noskaidroju, ka šobrīd Latvijas Kuģu reģistrā ir reģistrēti 18 pontoni, tajā skaitā debarkaderi (peldoša kuģu piestātne, pontoni, pie kuriem var pietauvoties kuģi). Tomēr šajā sarakstā nav iekļautas peldošās darbnīcas un peldošie doki.

LA.lv