Latvija, pieliec soli! jeb Kāpēc mūsējiem Londonā neveicas 0
Gribu sniegt stiprinājumu tautas daļai, kas, nobēdājusies, ka mūsu komandai olimpiskajā Londonā vēl nav uzdzirkstījis zelta, ne arī tradicionālais sudraba medālis, slīgst grūtsirdībā un nospiestībā, izjūtot pazemojuma piegaršu. Pirmkārt, spēļu programmā nepamatoti nav iekļautas tās sacensības un disciplīnas, kur latviešiem ir vislabākās izredzes saliekt pretiniekus ragā, nosviest kā pelavmaisus un nolikt uz lāpstiņām.
Mūsu sporta veids – tas ir hokejs, bet latviešu ripas un nūjas meistariem karaliene Elizabete II nepiešķirs bruņinieku titulus un nekārs zeltu kaklā, jo SOK funkcionāru mahinēšanas dēļ Londonā par medaļām cīnās čokurā sarāvušies, pa lauku bez slidām nesošies vīreļi, spēlēdami karikatūras hokeju, ko pazīst Pakistānā un citās agrārās zemēs. Mēs būtu nepārspējami makšķerēšanā, novusā, zolītē, litrobolā un motokrosā – kur nu vēl, ja to apvienotu pieccīņā pentatlonā! – šais sportos letiņi trenējas no bērna kājas, un visa tauta pastāvīgi ir teicamā formā. Lūk, te mūsu olimpieši izcilnieki liktu piecreiz no vietas patētiski skanēt “Dievs, svētī Latviju”, vilktu Bigbena tornī sarkanbalto standartu un nokoptu visu metālu ražu ar spilventiņiem iztapsētajās lādītēs. Bet, raugi, drošas pirmās vietas Latvijai nokrāptas.
Kā otru attaisnojumu neražai daži min – latvieši nav uz kaušanos. Latviešus neceļ kājās tas gars, kas iemājo jebkurā mačo, – ja viņš nav nogalināts un pataisīts auksts, tad uzvarēs! Nu – tam es kategoriski nepiekrītu. Jebkurā kūrortzonā zinās stāstīt leģendu par septiņiem gaišmatainiem svešzemniekiem, aistiem, kuri kailām rokām nosargājuši savu galdiņu pret divsimt satracinātiem, ar dvieļiem bruņotiem oficiantiem un padarījuši to par grūti iesturmējamu cietoksni vairākas stundas pēc restorāna slēgšanas!
Toties es piekristu citam attaisnojumam – jā, mēs vairāk esam kultūrcilvēki, “telpu” cilvēki, kuri treniņu vietā nereti dod priekšroku dailei un mūžizglītībai, atzīstot dzeltenās preses lasīšanu par bagātīgas informēšanās avotu un ziepju operas par augstvērtīga mākslinieciska satura uzvedumiem. Turpretī par čempioniem Londonā, kā esmu ievērojis, dažkārt kļūst tādi cilvēki, kuru ārējais izskats liecina, cik dziļi viņos iesakņojies riebums pret garīgo darbu.
Treškārt, par panākumu iztrūkumu vaina jāuzņemas līderiem. Emsis klupšus krišus vēl brauca ar vellapēdu, bet pie Dombrovska un Bērziņa kungiem jūtam sportisko aktivitāšu kritumu. Viņi neizpildīs “slam dunk” basketbolā kā prez. Obama, nekāps uz tatami kā džudists Putins, Latvijas līderi nesatiksiet rīta skrējienā, kā Haidparkā vienās biksītēs dipadu dapadu misteru Kameronu. Līdz ar to lēnīgai, nesportiskai attieksmei pret kačāšanos un sasvīdušiem ķermeņiem treniņtērpos ir nopietnas sekas – sportistiem nav iedvesmas pielikt soli vai iegāzt stiprāk pa pretinieka zobiem.
Vispēdīgi – kā pastari olimpiskajos svētkos esam tāpēc, ka mūsu izlasei pretdarbojas ar negodīgu pārspēku. Nav jābrīnās, ka Ķīna uzvar, ja ķīnieši ražo visu sporta inventāru, pat batutu un kedas. Nav grūši jāpūš, ka ASV apskrej, ja deviņi no desmit afroamerikāņiem 100 m skrien ātrāk nekā 10 sekundēs. Un britu nācija vispār ir tāda: iedod anglim kaut ko, uz kā apsēsties, riteni, laivu vai zirgu, un viņš pašu vellu parādīs! Tomēr neuztraucieties – arī Latvijai vēl būs medāļu birums. Bet ja nebūs, tad šoreiz mūsu ielā nesvinēsim.
