Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. jūlijs, 2016
Drukāt

Latvija – PSRS attīstības disproporcijas upuris (3)

Foto no žurnāla "Zvaigzne"Foto no žurnāla "Zvaigzne"

PSRS pārvaldes sistēma, laikā no 1945. līdz 1985. gada pieļaujot disproporcijas rūpniecības izvietojumā un Padomju Savienības Eiropas daļas reģionālajā attīstībā, atstāja ļoti negatīvu ietekmi uz Latvijas PSR ekonomiku. Gan toreizējās, gan vēlākās Latvijas rūpniecības problēmas lielā mērā izriet arī no tā, ka PSRS visā savas pastāvēšanas laikā tā arī nespēja pārvarēt vispārējo tehnoloģisko atpalicību no Rietumiem.

Pēc PSRS sabrukuma Krievijas un citu bijušo padomju republiku, tostarp Latvijas, rūpniecība izjuta padomju perioda atpalicības sekas kā nepietiekamu savu ražotņu spēju pašu tirgos konkurēt ar Rietumos un Āzijas valstīs ražotajām patēriņa precēm. No Padomju Savienības pārmantotajai rūpniecībai, iepretim Rietumiem, bija raksturīgs zems darba ražīgums un zema kvalitāte, bet salīdzinājumā ar Dienvidaustrumāziju – lielāka pašizmaksa. PSRS vispārējā atpalicība no Rietumiem rūpniecībā vienmēr bija liela, bet kopš 20. gadsimta 60. gadiem tā aizvien noteiktāk pieauga. Un situācija Latvijas PSR nebija izņēmums.

Par ko klusēja PSRS

Viena no vislielākajām PSRS pārvaldes sistēmas neveiksmēm bija nespēja novērst vai vismaz samazināt no cariskās Krievijas mantotās reģionālās attīstības disproporcijas tālāku samilzumu tās Eiropas daļā. Arī Latvija pēc 1940. gada okupācijas kļuva par rūpnieciski atpalikušās Padomju Savienības vienu no visneveiksmīgāk pārvaldītajām daļām. Uz austrumiem no Latvijas simtiem kilometru tālumā pletās Krievijas Federācijas teritorijas ar tādām pilsētām kā Pleskava, Novgoroda, Kaļiņina (Tvera), Smoļenska un daudzām citām, kas 1940. gadā vēl bija tikai industrializācijas sākotnējā fāzē. Šīs arī lauksaimnieciski visnotaļ mazattīstītās zemes smagi cieta no staļiniskās kolektivizācijas ekscesiem.

Propaganda slēpa faktu, ka 1940. gadā lielākā daļa PSRS ”veco” republiku tālu atpalika no Latvijā un Igaunijā sasniegtās industrializācijas pakāpes. Pirmās neatkarības ietvaros Latvijas rūpniecības produkcijas kopapjoms nepilnu 20 gadu laikā kopš 20. gadu sākuma palielinājās aptuveni piec­reiz. Neatkarīgās Latvijas sasniegumu ignorēšana bija saistīta ar padomju propagandas centieniem iztēlot Padomju Savienību kā sevišķi veiksmīgu rūpniecības attīstības valsti, taču līdz pat PSRS sabrukumam ”vecās” republikas industrializācijas ziņā turpināja atpalikt no Latvijas un Igaunijas. Atstarpe turklāt bija nevis samazinājusies, bet pieaugusi. Lietuvā, kas industrializācijā 1940. gadā stipri atpalika no Latvijas un Igaunijas, atšķirībā no ”vecajām” republikām, īpaši pēdējās PSRS pastāvēšanas desmitgadēs, atpalikšanas pakāpe tomēr būtiski gāja mazumā.

Par lielu kavēkli efektīvāku tautsaimniecības vadības metožu meklējumos staļinisma gados izvērtās patiesas informācijas deficīts par reālo ekonomikas stāvokli un boļševiku vadoņu centieni padomju rūpniecības attīstību savas un pasaules sabiedrības acīs iztēlot kā izcili sekmīgu. Tas vēl vairāk mazināja PSRS rūpniecības visu līmeņu vadītāju lēmumu kvalitāti un vairoja reāla stāvokļa izpratnes trūkumu, kas izpaudās pārvaldes institūciju biežās aplamībās, kompetences trūkumā, birokrātiskā iztapībā. Turklāt 30. gadu otrajā pusē, kad padomju sistēmas proponētais sociālisma variants oficiāli skaitījās uzvarējis (kaut reālu, skaitļos tveramu tautsaimniecisku panākumu, kas demonstrētu sociālisma pārākumu pār kapitālismu, nebija), statistikas publicēšanu par konkrētiem ”vēsturiskajiem panākumiem” rūpniecībā gandrīz pilnībā pārtrauca. To daļēji atjaunoja tikai Hruščova “atkušņa” laikā. Arī Latvijā pēc padomju sistēmas uzspiešanas 1940. gada rudenī notika rūpniecības, kā arī daudzu citu statistikas datu līdzīga noslepenošana.

Padomju Savienībā galvenā noteicējinstitūcija bija kompartijas centrālkomiteja, taču rūpniecības praktiskās vadīšanas priekšgalā atradās nozaru un apakšnozaru ministrijas, kas nereti bija pretrunīgu civilās un militārās ražošanas funkciju apvienojumi. Zemākā līmenī zināma loma bija arī tieši Maskavai pakļauto savienoto republiku un apgabalu administrācijām. Pēckara laikā staļinisko centralizāciju vēl vairāk pastiprināja un republikās funkcionējušie tautas komisariāti (ministrijas) pārvaldīja tikai vieglās, pārtikas un vietējās rūpniecības nozares. Latvijas PSR praktiski visu nozaru vadošie uzņēmumi nonāca Vissavienības tautas komisariātu (ministriju) un iestāžu pārziņā.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. tagad gan liels uzplaukums

  2. Izcili tendenciozs raksts.
    Latvijas rūpniecība PSRS laikos nekāda cietēja nebija. Gluži otrādi. Tika celtas jaunas rūpnīcas un attīstītas gandrīz visas nozares.
    Nebija arī lielas teholoģiskās atpalicības, jo PSRS būtībā ražoja visu to pašu, ko ASV. Ja valsti, kas pirmā palaiž orbītā mākslīgo zemes pavadoni saucam par rūpnieciski atpalikušu, tad kaut kas nav kārtībā ar autora galvu. Tas, kas regulāri pietrūka kaut kādu elementāru sadzīves preču un ražotāji maz rūpējās par dizainu un kvalitāti tas ir fakts, taču tas neliecina par atpalikušu rūpniecību.

  3. Rīga jau cara laikā bija 3.pilsēta impērijā, tātad tradīcijas bija. Cita lieta, ka iztapīgie Latvijas vadoņi neizmantoja lielo peļņu republikas infrastruktūras attīstīšanā. Bet darba ražīgums pie mums vēl šodien ir stipri zemāks, nekā Rietumos

Draugiem Facebook Twitter Google+