Vaira Vīķe-Freiberga
Vaira Vīķe-Freiberga
Foto – Anda Krauze

Kaitīgā padomiskā domāšana iet mazumā, taču pilnībā izzudusi nav. Saruna ar Vairu Vīķi-Freibergu 44

Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atzīst, ka runa pie Brīvības pieminekļa 18. novembrī Latvijas  prezidentam, viņasprāt, ir smagākais pienākums visā  gadā. Gluži tāpat kā mŪsu valsts dzimšanas diena – pati grūtākā darba diena. “Astoņu gadu garumā, būdama prezidente,  katru novembri ES nopietni pārdomāju, ko šogad vajadzētu akcentēt, no kāda leņķa pievērsties mūžīgajiem jautājumiem, kas, protams, 18. novembrī ir jāatgādina.”

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Kokteilis
Krišjāņa Kariņa sieva Anda publisko emocionālu vēsti vīra atbalstam: “Es apprecēju vienu no drosmīgākajiem, godīgākajiem, gudrākajiem un labestīgākajiem vīriešiem pasaulē” 435
Lasīt citas ziņas

Arī tāpēc viņa ar vislielāko interesi gaida un klausīsies Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa svētku runu mūsu valsts 99. dzimšanas dienā. Šajā Latvijai īpašajā mēnesī eksprezidente, kas pati 1. decembrī svinēs nozīmīgu dzīves jubileju, atgādina par demokrātisko vērtību nozīmi un aicina tās novērtēt, aizstāvēt un izmantot.

Par Latvijas valsts attīstību runājot, esat teikusi: nepietiek nomainīt valdības un iekārtas. Jāmainās pašai tautai arī. Vai un kā esam mainījušies, kopš atguvām neatkarību?

CITI ŠOBRĪD LASA

Diezgan daudz un diezgan strauji, ja raugāmies uz valsti kopumā. Tāpēc ka pāreja no padomju sistēmas uz neatkarību prasījusi dziļas un būtiskas izmaiņas un milzīgas pūles. Šādām pārejām vienmēr ir sava sociālā cena. Uzskatu, ka sociālā grupa, kas cieta visvairāk, bija pensionāri. Padomju sistēmā nepastāvēja nekādi pensiju fondi, un valsts kase, ko brīvā Latvija pārņēma, bija tukša. Valstij vajadzēja uzņemties smago nastu no kopējā budžeta izmaksāt arī pensijas. Parasti valstis tam gatavojas, iekrādamas līdzekļus ilgu gadu garumā. Bet Latvijā notika ekvilibristika, mēģinot salāgot to, kas ikdienā ir vajadzīgs visiem, un to, ko var sniegt pensionāriem.

Jāatzīst, ka lielai daļai vecākās paaudzes ir zināmi paradumi un domāšanas štampi, kas iegājušies mūža garumā, un šī uztvere grūti maināma. Viņiem dzelzs priekškara atvēršanās varēja būt stipri traumatiska. Arī vidējai paaudzei tā bija smaga nasta. Visvieglāk uztvert pārmaiņas bija jauniešiem un bērniem, kuri kopš tā laika piedzimuši. Viņi ir ienākuši jau citā pasaulē un tai pielāgojas. Šī pasaule arī nav nekāda debesu manna, un te negaida medus podi. Bet tieši kaitīgā padomiskā domāšana nenoliedzami iet mazumā, taču pilnīgi izzudusi nav.

Arī šodien vairums cilvēku Latvijā ir norūpējušies par savu iztiku vecumdienās. Kā, balstoties savā pieredzē, jūs ieteiktu laikus par tām gādāt?

Četrdesmit četrus gadus strādājot Kanādā, maksāju četros pensijas fondos. Viens – Obligātais Kanādas federālās valdības vecuma pensijas fonds, kurā iemaksas sāku līdz ar darba gaitām no 16 gadu vecuma, tāpat otrs provinciālais pensiju fonds. Trešais – mans Universitā-tes darba pensijas fonds. Ceturtais – iemaksas privātā pensiju fondā no saviem uzkrājumiem no algas. Starp citu, vecuma pensiju Kanādā ieviesa tikai pēc Otrā pasaules kara. Kaut gan vecuma pensijas fondā maksāju visus darba gadus, arī tad, kad mana alga bija ļoti maza, vēlāk Kanādas federālā valdība paziņoja, ka mana privātā darba pensija kopā ar manu prezidentes pensiju Latvijā ir pietiekama dzīvošanai un ka viņi nemaksās to, ko biju nopelnījusi. Protams, man tas šķita netaisni. Kad pārcēlāmies dzīvot uz Kvebeku, turpināju maksāt Kvebekas provinces vecuma pensijas fondā. Un Kvebeka manu nopelnīto vecuma pensiju maksā. Bet galvenais un lielākais manu ienākumu avots ir no universitātes darba pensijas. Formula vienkārša – pusi summas darba pensijas fondā no savas algas maksā darbinieks un otru pusi darba devējs. Šos līdzekļus universitāte nogulda bankās, iegulda obligācijās un akcijās – tie nesa peļņu un procentus pirms banku krīzes, vēlāk gan zināmus zaudējumus. Bet, neraugoties uz to, uzkrājumi ir jāveido. Manuprāt, mūsu valstī šāda sistēma būtu jāievieš ar likumu. Latvijas pensiju sistēmā mani ļoti pārsteidza, ka dažiem ir ārkārtīgi augstas pensijas un citiem tik zemas, ka bez bērnu palīdzības vai cita atbalsta, vai ja viņi nedzīvo ar partneri, tiešām nezinu, kā var izdzīvot. Gluži kā tas ir Kanādā un citās valstīs, arī Latvijā iespējams ar likumu noteikt, ka valsts pensija nedrīkst būt augstāka par noteiktu summu.

Reklāma
Reklāma

Kad 1999. gadā devāt Valsts prezidentes zvērestu, Latvijai vēlējāt mieru, drošību un saskaņu iedzīvotāju starpā. Un “lai nekļū-tu lielāka tā plaisa starp tiem, kas pošas uz balli pilī, un tiem, kas nevar uz balli doties”.

Tas uzlabojums redzams zemāko ienākumu līmenī. Pensijas tomēr tiek indeksētas. Kaut dažkārt cipari, kurus valdība piedāvā, izklausās smieklīgi, gadiem ejot, tie summējas. Un cilvēki, kuriem ir absolūti neadekvāta pensija, var vērsties pašvaldībās pēc sociālās palīdzības. Manuprāt, tieši sociālās aprūpes līmenī ir noticis milzīgs progress. Es, piemēram, pazīstu kādu smagi slimu, vientuļu pensionāri, kura mīt dzīvoklī piektajā stāvā, bet pie viņas vairākas reizes nedēļā nāk sociālais darbinieks, viņu apkopj, viņas vajadzībām iepērkas, pavada uz slimnīcu.

Bet par ārkārtīgo atšķirību starp vismazākajiem un vislielākajiem ienākumiem bažas un raizes ir visā pasaulē. Cik liela ir šī plaisa, mēra ar tā dēvēto Džini koeficientu. Rietumu zemēs tas turpina augt. Bagātie paliek bagātāki, vairums nabago gan nabagāki nepaliek, bet trūcīgāka kļūst vidusšķira. Paradoksālā veidā tā notiek progresējošā pasaulē, kur attīstās tehnoloģijas un kur plaisai starp bagātajiem un nabagajiem vajadzētu sarukt. Bet nesarūk. Gan Rietumu zemēs ir pasakaini bagāti cilvēki, gan Ķīnā, gan nenoliedzami arī Krievijā. Īpaši pēcpadomju telpā ļaudīm bija radušās iespējas ļoti ātri kļūt stāvus bagātiem. No vienas dienas uz nākamo, dažreiz ar vienu parakstu.

Vai šie procesi arī nav viena no mūsdienu populisma politikas barotnēm?

Noteikti. Internetā vērojot tās izrādīšanās lēkmes, varētu teikt, arī sliktās gaumes paraugus, ko demonstrē lielbagātnieki, īpaši krievu oligarhi, to, kā Holivudas zvaigznes vai popmākslinieki svin kāzas Indijā par nez cik miljoniem, un tādā garā, cilvēki sāk skatīties uz savu dzīvi un domāt – vai dieniņ, kā viņš to var atļauties un kā tas nākas, ka es nevaru. Bet viņš varbūt visumā dzīvo labāk un ērtāk, nekā viņa vecāki un viņa vecvecāki jebkad dzīvojuši. Es to absolūti varu teikt par sevi. Mani vecāki un vecvecāki noteikti dzīvoja grūtākos apstākļos nekā es. Un man šķiet, reti kurš teiktu, ka ir otrādi.

Amerikas sapnis vienmēr bija, ka mēs ar katru paaudzi kļūsim bagātāki un iesim uz priekšu, taču daudziem tas nav piepildījies un nu ir bēdīgā situācija, kura, manuprāt, sekmējusi, kāpēc prezidents Tramps tika ievēlēts.

Šobrīd dramatiski mainās pasaule un paši pasaules ekonomikas pamati. Un ir veselas industrijas, kas netiek līdzi, ne-runājot par atsevišķiem cilvēkiem. Pie-mēram, kādreizējā auto industrijas cita-delē Detroitā darbiniekiem bija vienas no lielākajām algām ASV, un viņus aizstāvēja spēcīgas arodbiedrības. Tagad tas viss ir beidzies. Kam ir tie lielie līdzekļi, vienmēr var izgrozīties. Nopirkt atkal kādu jaunu firmu, pāriet uz citu produkcijas veidu. Tā kā “Adidas”, kas kļuva bagāti, ražojot sporta apavus un apģērbus, bet nu tirgo smaržas. Man tas šķita gaužām nepievilcīgi, domājot, saprotiet, par ievalkātām sporta kurpēm un aromātiem… Bet tā tās lietas notiek. Ekonomikas pārslēgšanās no viena sektora uz citu.

Ekonomikā pārkārtošanās būs. Un tehnoloģiju dēmons, tas džins ir izlaists no pudeles. Un tam ir pašam sava attīstības enerģija. Tehnoloģijas un zinātnes progresu, pat ja gribētu, mēs nevarētu apslāpēt. Robotizācija, automatizācija, mākslīgais intelekts turpinās atņemt darbu dzīviem cilvēkiem.