Latvijā
Politika

Egils Levits: Latvija ir uz naža asmens7


Egils Levits
Egils Levits
Foto: Valts Kleins

Egils Levits. Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas koncepcijas autors, pirmais Augstākās Padomes padomnieks, pirmais tieslietu ministrs pēc Satversmes darbības atjaunošanas, pirmais vēstnieks Vācijā pēc valsts atjaunošanas, pirmais Latvijas pārstāvis Eiropas Cilvēktiesību tiesā, pirmais Latvijas pārstāvis Eiropas Savienības tiesā. Ar viņa pūlēm tapuši daudzi svarīgi likumprojekti, viņš ir arī Satversmes preambulas jeb ievada autors. Mūsu saruna – par Latviju. Tātad – par katru no mums.

Vai Latvijas valstij ir jēga bez latviešiem un latviskuma?

Nē, nav. Latvija ir dibināta kā latviešu valsts. Ne krieviem, ne vāciešiem, nedz citām minoritātēm nebija vajadzības šo teritoriju nodalīt no Krievijas. Šī vajadzība bija tikai un vienīgi latviešiem. Latvija ir dibināta kā latviešu nācijas valstsgribas īstenojums, un bez latviešiem un latviskuma Latvijas valstij nav jēgas. Latviešu nacionālo identitāti, latviešu valodu un latviskumu no visām simt deviņdesmit četrām valstīm pasaulē nodrošina tikai un vienīgi Latvija.

No Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas īstenošanas plāna 2019. – 2020. gadam ir izmests jēdziens “latviskā kultūrtelpa”. Tā aizstāšana ar vārdu savienojumu “nacionāla kultūrtelpa” esot kompromiss. Tā vismaz ticis skaidrots Saeimā. Ar ko un kāpēc hibrīdkara apstākļos mums būtu jāiet uz kompromisu?

Es saprotu bažas. Taču šajā situācijā svarīgi ir uzsvērt, ka latviskais un nacionālais nav pretrunā. Nacionālais apzīmē valstisko kontekstu, latviskais apzīmē satura jeb kultūras kontekstu. Nacionāla valsts nodrošina nacionālās kultūras attīstību. Latvijā nacionālā kultūra ir latviešu kultūra.

Jaunajā kompetenču izglītības satura projektā nacionālisms tiek saistīts ar neiecietību (vidusskolēnam esot jāspēj “skaidrot, kāpēc pastāv etnocentriska, nacionālistiska, šovinistiska vai citādi neiecietīga vēstures izpratne, attīstoties un veidojoties nācijām un jaunām valstīm”). Kas tas ir – apzināti meli vai “intelektuāls idiotisms”? Nacionālisms taču veido mūsu valsts pastāvēšanas ideju un konstitucionālo pamatu.

Nebijis latviešu nacionālisma, nebūtu Latvijas valsts. Taču jāņem vērā, ka nacionālismam ir dažādas konkrētas izpausmes, kas jāatšķir. Nacionālisms ir, piemēram, Norvēģijas, Somijas, Polijas, Igaunijas, Latvijas un daudzu citu valstu dibināšanas pamatā. Apspiesto tautu nacionālisms noveda pie koloniālisma likvidēšanas. Nacionālisms ir arī breksita pamatā, neatkarīgi no tā, kā mēs to vērtējam. Šāda nacionālisma dziļāko idejisko pamatu veido nācijas vēlme saglabāt identitāti un pašnoteikšanos, kas ietver sevī cieņu pret citiem un spēju sadarboties.

Taču ir arī ekstrēms nacionālisms, kas savu tautu vērtē augstāk par citām tautām. Tam tuvs ir rasisms. Galējs piemērs ir vācu nacionālsociālisms. Arī krievu šovinisms ir tam radniecīgs. Latvieši ir cietuši no tiem abiem. Un latviešiem kā skaitliski mazai tautai ekstrēms nacionālisms nekad nav bijis un nav raksturīgs.

Latviešu nacionālisms nozīmē emancipāciju un līdztiesību, kas nerodas pašas no sevis – ne kādreiz, nedz tagad. Neviens mums tās nedāvās, ja mēs paši neuzstāsim. Jo nevienam, izņemot mūs, to nevajag. Noliegt šādu demokrātisku nacionālismu nozīmē noliegt Latvijas valsts pamatus.

Tātad ir četras lielās ideju straumes, kas veido mūsdienu politiku: liberālisms, nacionālisms, sociālisms un konservatīvisms. Katra no šīm straumēm savā ziņā ir jēdzīga un auglīga. Mūsdienu demokrātiskas valsts politikā var vienlaikus ieraudzīt to visu četru izpausmes. Taču katrai no tām ir arī bīstami sānu atzari. Konservatīvisma negatīvs atzars ir stagnācija. Sociālisma asiņains atzars ir komunisms. Liberālisma viens ekstrēms atzars ir krasa nevienlīdzība, sabiedrības atomizācija, džungļu likumi, bet otrs atzars – dogmatisks kreisais liberālisms, kam nu jau ir nopietnas totalitārisma iezīmes. Savukārt nacionālisma ekstrēmam atzarojumam, kā jau teicu, piemīt tieksme uz autoritārismu, tas bieži savu tautu vērtē augstāk par citām.

Jūsu minētā citāta autoriem ir visai šaura un ekstrēma nacionālisma izpratne. Svarīgi ir, lai skolēns prastu izskaidrot katru no četru politisko ideju pamatstraumēm, to ietekmi demokrātiskas valsts politikā un ar ko bīstami ir to ekstrēmie sānu atzari.

Pēdējā laikā arvien biežāk tiek runāts par “liberālisma krīzi” un “demagoģijas ziedu laikiem”. Amerikāņu publicists Nasims Nikolass Talebs šim tematam ir veltījis eseju “Intelektuālis, tomēr idiots” (“The Intellectual Yet Idiot”). Kā vienu no “intelektuālo idiotu” galvenajām iezīmēm viņš min spēju ignorēt realitāti par labu savai teorijai. Priekšvēlēšanu laikā to redzam arī pie mums.

Talebs ir uzzīmējis kreisā ekstrēmā liberāļa karikatūru. Dogmatiskie kreisie liberāļi kritizē citas ideoloģijas, tās dekonstruējot, proti, parādot, ka tās ir priekšstati, kas neesot reāli, taču jūtas pagalam aizvainoti, kad viņu pašu teorijas tiek līdzīgā veidā dekonstruētas, atklājot, ka tas, ko kreisie liberāļi pasludina par universālu patiesību, faktiski ir viņu radīti konstrukti, kas gluži tāpat nav reāli.

Tātad faktiski notiek cīņa starp dažādu ideoloģiju radītiem konstruktiem un mītiem. Tāpēc pareizāk būtu vienoties, ka jebkura sociālā realitāte ir konstruēta – gan liberālā, gan nacionālā, gan sociālā taisnīguma. Taču tas nenozīmē, ka tās neeksistē. Konstrukcijas rada realitāti, kam cilvēki seko un atbilstoši izturas. Var teikt, ka arī valsts ir šāda konstrukcija, mēs to nevaram aptaustīt vai nosvērt. Valsts ir mūsu galvās. Taču kolīdz tā ir mūsu galvās, mēs izturamies atbilstoši.

Piemēram, Latvijas valsts juridiski turpināja eksistēt arī okupācijas laikā, bet liela daļa Latvijas iedzīvotāju to nezināja, viņiem par to nebija priekšstata. Latvijas valsts nebija šo cilvēku apziņā. Atmodas laikā šis priekšstats tika aktualizēts, un tagad mēs pat nevaram iedomāties, ka te nebūtu bijusi Latvijas valsts. Tā bija, tikai okupēta. Tātad tas, ka priekšstats ir sociāla konstrukcija, šo priekšstatu nediskvalificē, nepadara sociāli nereālu.

Ieskicējiet, lūdzu, kā četras lielās idejas to pamatstraumēs izpaužas modernā valstī.

Nacionālā ideja ir cieši saistīta ar demokrātiju, bet demokrātija nozīmē zināmas cilvēku grupas pašnoteikšanos. Grupas locekļiem ir kopīga valoda, kopīgi priekšstati par pamata lietām un kopīga vēsturiskā atmiņa. Šāda grupa ir nācija, bet nacionālā ideja ir demokrātijas pavadone. Šie vienojošie elementi valstij visu laiku ir jāstiprina – nacionālā valoda, proti, latviešu valoda, nacionālā kultūra, tātad latviešu kultūra, nacionālā vēsturiskā atmiņa –, jo tas ir svarīgi identitātei, īpaši skaitliski mazai nācijai globalizācijas laikmetā. Tā izpaužas nacionālisms savā demokrātiskajā pamatstraumē, katrā ziņā Latvijā.

Liberālisma ideja izpaužas demokrātiskās brīvībās un pamattiesībās. Demokrātiska konstitūcija ir liberāla konstitūcija. Ja konstitūcija nav liberāla, tā nav demokrātiska. Arī Satversme ir liberāla.

Sociāla taisnīguma ideja ir jaunāka, un tās interpretācija nav visur vienāda. Piemēram, ASV tā tiek izprasta citādi nekā Zviedrijā. ASV sabiedrība domā, ka ikvienam par sevi ir jārūpējas pašam. Ja kāds to nespēj, citi viņam palīdz, tāpēc tur ļoti izplatīta ir labdarība. Latvijā kopš 2014. gada sociālais taisnīgums kā viens no virsprincipiem ir iekļauts Satversmes ievadā.

Mūsdienu konservatīvisma idejas pamatā ir doma, ka jauninājumi pirms ieviešanas ir rūpīgi jāpārbauda, lai saprastu un novērtētu, vai tie ir labāki par to, kas jau ir. Nevis ieviest tikai tāpēc, ka tas ir jauns un kādam tas ienācis prātā.

Kā vecajā jokā: zinātnieki vispirms pārbauda ar pelītēm, komunisti – uzreiz ar cilvēkiem.

Tieši tā. (Smejas.) Konservatīvisms ir rūpība un respekts pret tradīcijām. Tradīcijas ir svarīgas, jo tās veicina identitāti, bet identitāte ir svarīga, lai rastos kopības sajūta, lai mēs visi kopā varētu šo valsti veidot.

Visas šīs četras idejas modernā valstī funkcionē vienlaikus. Runa var būt par dažādiem uzsvariem, kas raksturīgi tai vai citai valstij un tai vai citai partijai. Var būt vairāk sociāli vai nacionāli, vai konservatīvi, vai liberāli orientētas partijas.

Ja runājam par dogmatisko kreiso liberālismu, kas mēģina ekskluzīvi savu ideoloģiju nostādīt pārāku par citām pamata idejām un, piesavinoties un nevietā izmantojot politisko korektumu kā varas instrumentu, apklusināt oponentus, tad te jau parādās totalitārisma iezīmes. Tas demokrātiskai sabiedrībai ir tikpat nepieņemams kā ekstrēms nacionālisms vai ekstrēms sociālisms.

Un tad rodas pārprasts multikulturālisms, kas nu jau ir kļuvis par draudu pat lielajām nācijām, un migrantu krīze, kas grauj Rietumu civilizācijas pamatus. Tikai tad, kad realitāti vairs nav iespējams ignorēt, nākas meklēt risinājumus pārgalvīgu lēmumu izraisītām sekām. Un jau kuro reizi par intelektuāļu kabinetos sacerētu teoriju ieviešanu cilvēcei nākas maksāt augstu cenu.

Te svarīgi ir saprast, ka sabiedrībai ir nepieciešams kopīgs pamats, pretējā gadījumā cilvēki kļūst atomizēti – ja nav nekā kopīga, sabiedrība nefunkcionē. Kopīgos priekšstatus veido komunikācija. Ja cilvēki nespēj komunicēt, grūti izveidot kopīgus priekšstatus un rīcības plānu. Komunikācijas pamatā ir valoda. Tādēļ demokrātija pieprasa, lai būtu visiem kopīga valsts valoda. Taču ar valsts valodu vien ir par maz kopīguma sajūtai. Svarīgi ir kopīgi priekšstati par to, kas labs un pareizs, tātad kopīgi priekšstati par morāli un sociālo realitāti. Šie priekšstati darbojas kā java, kas apvieno indivīdus, veidojot nācijas celtni.

Multikulturālisms ekstrēmajā variantā saka: tas nav būtiski, mums ir katram sava kultūra, un šīs dažādās kultūras var sadzīvot. Jā, tās var sadzīvot, bet tikai līdz brīdim, kamēr šariata likumi netiek uzspiesti Parīzei vai Londonai. Tāpēc pareizi saprasts multikulturālisms paredz, ka visai sabiedrībai ir kopīga valoda, kultūra un vēsturiskā atmiņa, kam līdzās var būt cilvēku grupas, ko vieno otra valoda, otra kultūra, otra vēsturiskā atmiņa.

Ikviens cilvēks var runāt vairākas valodas, tur pretrunu nav. Ar kultūru ir sarežģītāk. Te svarīgi ir, lai vērtības, kurās dažādās kultūras balstītas, būtu savienojamas. Pretējā gadījumā multikulturālisms kļūst par reālu draudu. Svarīga ir arī vēsturiskā atmiņa, jo tā rada laika rituma apziņu, bez kā nav iespējama attīstība. Ja kultūrām ir atšķirīga vai pat pretēja vēsturiskā atmiņa, tas rada spriedzi un konfliktus. Latvijā tas īpaši skaidri ir redzams 16. martā un 9. maijā.

Tātad pareizi saprasts multikulturālisms nozīmē, ka visai sabiedrībai ir kopīgs pamats – valoda, kultūra, vēsturiskā atmiņa. Un tad šajā sabiedrībā vēl var būt grupas, kam ir otra vai pat trešā valoda un kultūra – bet ar noteikumu, ka vērtības, uz kurām šī kultūra ir balstīta, nekonfliktē ar pamatnācijas vērtībām.

Jūsu uzmanības lokā ir informācijas telpas jautājumi tiesību kontekstā. Kreisais liberālisms kā drauds no Rietumiem, dezinformācijas kampaņas un hibrīdkarš kā drauds no Austrumiem. Bet pa vidu tam – Latvija.

Informatīvā telpa veido priekšstatus un skaidro pasauli. Pietiek ar dažu minūšu sarunu, lai pateiktu, kurā informācijas telpā jeb ietekmes zonā cilvēks atrodas. Ķīnas informatīvā telpa ir ļoti plaša, daudz plašāka nekā Krievijas, taču latvieši to neizmanto. Tās ietekme uz latviešu domāšanu ir tuva nullei. Savukārt pa Krievijas informatīvo telpu dzīvojas ne tikai vairums Latvijas krievu, bet arī daudzi latvieši. Krievijas informatīvā telpa nav neitrāla, tā ir Latvijas valstij nelabvēlīga. Tā mērķtiecīgi cenšas izveidot priekšstatu par Latviju kā neizdevušos valsti. Šo ideju ir pārņēmusi daļa latviešu, pieslejoties ideoloģijai “viss ir slikti”, tādējādi nostājoties pret savu valsti.

Krievu žurnālists Igors Jakovenko Krievijas informatīvo telpu dēvē par mediafreniju. Atšķirā no propagandas, kas mēģina cilvēku galvās iedēstīt kādu savu vērtību sistēmu, mediafrenija noliedz un iznīcina jebkādu vērtību sistēmu, melus padarot par savu instrumentu un vēl arī pasludinot par normu.

Trāpīgs apzīmējums. Teikt, ka Latvija ir neizdevusies valsts, nozīmē izplatīt melus.

Tie Latvijas pilsoņi, kas pakļaujas šai demagoģijai, aizmirst kādu svarīgu lietu: demokrātiskas valsts attīstība balstās uz tās pilsoņu aktīvu līdzdalību valsts veidošanā, nevis īdēšanu, ka “viss ir slikti”. Tāpēc nekritiska dzīvošanās pa šo svešo informatīvo telpu atbildīgam pilsonim ir nelietderīga.

Turklāt Kremļa kontrolētie mediji nevis atspoguļo, bet konstruē realitāti. Ne velti krievi paši televizoru dēvē par zombēšanas kasti.

Tieši tāpēc ir rūpīgi jāapsver, no kuras informatīvās telpas smelties priekšstatus par pasauli. Latvijas kontekstā jēdzīgāk būtu izvēlēties Rietumu medijus, jo mums ir kopīgas pamatvērtības. Protams, arī Rietumu mediji nav brīvi no ideoloģiskām ietekmēm, taču tur ir gana daudz mehānismu, kas spēj iegrožot, ierobežot un sniegt alternatīvu skatījumu. Svarīgi ir kritiski novērtēt piedāvāto un saprast, kas no tā varētu dot konstruktīvu pienesumu Latvijas valsts attīstībai.

Tuvojas vēlēšanas. Vai arī jūs situāciju vērtējat kā draudīgu?

Pirms katrām vēlēšanām mēs sakām, ka tās ir izšķirīgas. Taču šoreiz situācija ir īpaši draudīga. Te svarīgi ir vairāki aspekti. Ir cilvēki, kas teic, ka neies uz vēlēšanām. Tas nozīmē, ka viņi atstāj laukumu bez cīņas.

Vai varam teikt, ka tie, kas neiet uz vēlēšanām, labprātīgi atdod Latvijas valsti tai nelabvēlīgu spēku rokās?

Precīzi! Tāpēc šoreiz to nedrīkstētu pieļaut, jo Latvijas valsts ir uz naža asmens. Bīstamas ir vairākas lietas. Par Kremļa mediju mērķtiecīgi īstenoto Latvijas valsts diskreditēšanu jau runājām. Taču ne mazāk bīstami ir arī tas, ka beidzamajā gadu desmitā Rietumu demokrātijās sazēlusī populistiskā demagoģija ir pārmetusies arī uz Latviju. Tas ir nopietns drauds valstij, jo piedāvā muļķīgus risinājumus komplicētām problēmām.

Cilvēki uzķeras uz saukļiem un plikiem solījumiem. Un ne vārda par to, no kādiem resursiem un ar kādu mehānismu palīdzību. Tas, protams, ir vēlētāju apziņas jautājums. Uldis Ģērmanis teica: nekur nav rakstīts, ka latvietim jābūt muļķim. Rakstīts nav, bet gadās, turklāt visnotaļ bieži. Kopā ar Latvijai nelabvēlīgiem spēkiem demagogi var veidot pietiekami nopietnu politisku bloku, kas kavētu Latvijas attīstību. Vienlaikus gribu uzsvērt, ka priekšvēlēšanu laikā izskan arī pamatota līdzšinējo politisko lēmumu kritika un tiek formulētas jēdzīgas alternatīvas. Vēlētājam jāspēj to visu novērtēt. Tas šajās vēlēšanās ir pats svarīgākais.

Latvija ir viena no divām valstīm pasaulē, kur Pilsoņu kopums ir valsts institūcija. Ko reāli tas nozīmē?

Jā, mūsu konstitucionālās tiesībās Pilsoņu kopums ir noformulēts kā valsts orgāns, institūcija. Mums ir divi likumdevēji: Saeima un Pilsoņu kopums. Tas nozīmē, ka ikviens Latvijas pilsonis ir ne vien vēlētājs, bet savā ziņā arī amatpersona. Tā ir vēl arī Šveicē.

Tātad valsts – tie esam mēs katrs.

Tur jau tā lieta! Konstitucionālā nozīmē tie esam mēs katrs. Līdzīgi Saeimai, arī Pilsoņu kopums var pieņemt likumus. Saeima sastāv no simt deputātiem, Pilsoņu kopums sastāv no pusotra miljona balsstiesīgu pilsoņu. Princips ir tas pats, atšķiras tikai skaits. Un gluži kā Saeimas deputātiem ir noteikti pienākumi un atbildība, tā arī pusotram miljonam balsstiesīgo Latvijas pilsoņu ir savi pienākumi un atbildība. Latvijas pilsoņa pase nozīmē ne tikai tavu piederību šai valstij, bet arī tavu atbildību par to.

Tāpēc katrs, kas kritizē Latvijas valsts politiku, lai padomā, ko pats ir darījis, lai situācija mainītos. Turklāt svarīgi ir piebilst, ka var un vajag kritizēt politiku, taču ne valsti.

Tas ir ļoti svarīgs aspekts. Katram ir kritiski jānovērtē ne tikai situācija, bet arī tas, kādi ir viņa paša priekšlikumi, vai tie ir jēdzīgi un īstenojami. Protams, ir dažādas pilsoniskās dalības pakāpes, taču pirmā, galvenā, vienkāršākā un morāli obligātā ir piedalīties vēlēšanās. Nākamais solis – veidot saprātīgu politisko viedokli, piedalīties publiskās diskusijās, iesaistīties kādā partijā, kandidēt.

Ideālo sarakstu nav. Ko darīt? Par ko balsot? Ap kādām vērtībām vēlētājiem vajadzētu vienoties?

Ideāls saraksts var būt tikai tad, ja tu veido pats savu partiju ar vienu vienīgu biedru – sevi. Tāpēc ir ļoti rūpīgi jānovērtē viss piedāvājumu spektrs. Pirmais solis ir atmest tos sarakstus, kas nav orientēti uz Latvijas valsti, kas neatbalsta tās vērtības, kas minētas mūsu valsts Satversmē, piemēram, ka Latvijas valsts jēga ir latviešu valodas, kultūras un nācijas stiprināšana. Nākamais solis ir atmest ākstus, kas mētājas ar populistiskiem solījumiem, bet, kolīdz tu pajautā, kā viņi plāno šos solījumus īstenot, atbildes ir tikpat nejēdzīgas un haotiskas kā veids, kādā viņi šos solījumus bārsta.

Kad divi pirmie soļi veikti, paliek virkne sarakstu, par ko varētu balsot. Tad jāizlasa priekšvēlēšanu programmas, lai saprastu, kurš no šiem sarakstiem ir tavs.

Izplūdušo robežu laikā svarīgi saprast, ka politikā ar vārdu “harmonija” jeb “saskaņa” var apzīmēt arī to, kas disonē un ir klajā pretrunā ar Latvijas kā suverēnas valsts interesēm, zaļš zemnieks var izrādīties sarkans funkcionārs, bet kaimiņš – tik tiešām kaimiņš, ja saprotam, no kuras puses vējš pūš viņa demagoģijas stabulē.

Labi noformulēts! (Smejas.)

Vai esat jau izlēmis, par ko balsot?

Man bija trīs saraksti, tagad ir palikuši divi, abi solīdi. Var teikt, ka es jau sliecos uz vienu, lai gan otru vēl paturu prātā. Esmu rūpīgi izpētījis katra kandidāta biogrāfiju un par viņu pieejamos materiālus. Balsojot es katram kandidātam pielieku vai nu plusa, vai mīnusa zīmi, tātad izmantoju savas pilsoņa tiesības ne tikai balsot par sarakstu, bet arī paust attieksmi pret konkrētiem kandidātiem. Tos, kas kandidē pirmo reizi, vērtēju pēc viņu pieredzes un aktivitātēm. Vispirms es lieku mīnusa zīmi visiem tiem, par kuru pilsonisko stāju neko nevaru atrast. Deputāts netiek ievēlēts, lai mācītos. Tos, kas jau bijuši ievēlēti, vērtēju pēc padarītajiem darbiem. Apskatos Saeimas svarīgāko balsojumu izdrukas, kāda ir bijusi konkrētā deputāta nostāja, piemēram, balsojumā par latviešu valodu kā vienīgo mācību valodu Latvijas skolās. Saeimas mājas lapā tas viss ir atrodams.

Un ir vēl viena lieta, kas vēlētājam jāapsver: vai ir vērts atdot savu balsi par kādu partiju, skaidri zinot, ka tā Saeimā neiekļūs. Es nevaru teikt, ka to nevajadzētu darīt. Ja kāds ir pārliecināts par šīs partijas programmu, jārīkojas pēc sirdsapziņas. Taču šis punkts pirms lēmuma pieņemšanas tomēr ir jāpārdomā.

Cik svarīga demokrātijai ir piecu procentu barjera?

Barjeras jēga – nesadrumstalot politiskos spēkus, mudināt tos apvienoties. Bet tas nav demokrātijas pamata princips, kas akmenī iecirsts. Barjera jāpiemēro konkrētai politiskai kultūrai. Tie var būt arī trīs vai četri procenti, Izraēlā ir viens, Turcijā – desmit. Pieci procenti darbojas valstīs, kur ir vecas un stabilas partijas, piemēram, Vācijā. Mainās partijas vadība, bet pati partija paliek un svin piecdesmit vai pat simt gadu jubileju. Bet citās, tikpat demokrātiskās valstīs politiskā kultūra ir atšķirīga, partijas izveidojas ap politiskām idejām, grupējumiem vai indivīdiem, aiziet nebūtībā un veidojas no jauna.

Piemēram, Francijas prezidents Makrons dažos mēnešos izveidoja jaunu partiju, kas vēlēšanās ieguva absolūto vairākumu. Mums drīzāk raksturīgāka šāda veida politiskā kultūra. Mūsu partijas nav īpaši stabilas, taču tas arī ir demokrātiski. Nedemokrātiski ir tad, ja parlamentā ienāk divas partijas ar sešiem procentiem, bet aiz svītras paliek sešas partijas ar četriem procentiem. Mans priekšlikums ir samazināt barjeru. Savulaik pirms 5. Saeimas vēlēšanām es ieteicu noteikt trīs procentu barjeru, Saeima nobalsoja par četriem procentiem. Vēlāk “Latvijas ceļš” savtīgos nolūkos paaugstināja barjeru uz pieciem procentiem. Tas ir vēl viens aspekts, kāpēc patlaban situācija ir draudīga. Tāpēc šo piecu procentu barjeru vajadzētu samazināt.

Pirms vēlēšanām to vairs nevar izdarīt, tāpēc katram vēlētājam būtu jāapzinās, cik liela nozīme ir viņa balsij. Un arī tas, ka nedrīkst savu balsi izniekot.

Tāpēc tagad svarīgi ir, pirmkārt, aiziet uz vēlēšanām. Otrkārt, nebalsot par tiem, kam svešas Latvijas vērtības, un nebalsot par muļķiem, bet balsot par tiem, kas nenodos Latvijas valsti, neiegrūdīs to atpakaļ pēcpadomju orbītā, neizārdīs demokrātiju, nesagraus to, kas sasniegts, bet tālredzīgi vai vismaz saprātīgi virzīs valsti. Šādi saraksti ir vairāki, ir no kā izvēlēties. Patiesību sakot, šogad jēdzīga izvēle ir pat plašāka nekā citkārt.

Kas vieš cerību?

Cerību vieš tas, ka ir gana daudz sapratīgu, eiropiski un nacionāli domājošu cilvēku, it sevišķi daudz jauniešu, kas izprot situāciju, jūtas atbildīgi un ir gatavi mobilizēties – gan kā vēlētāji, gan kā sociāli aktīvi pilsoņi.

Un vēl cerību vieš Simtgades sarīkojumu kopums, īpaši Dziesmu svētki. Tas bija daudz vairāk nekā tikai grandiozs kopkora koncerts – tas bija latviešu pašapziņas un valsts-gribas apliecinājums.

Simtgades daudzinājums ir padziļinājis mūsu izpratni par valsti. Tas ir spilgtinājis latviešu vēsturiskumu un mūsu pasaules skatīju-mu. Ar šo intensīvo Simtgadi un Dziesmu svētkiem latviešu tauta un Latvijas valsts ir kļuvusi stiprāka.

Uzziņa
Egils Levits

Jurists, politologs.
Dzimis 1955. gada 30. jūnijā Rīgā.
Absolvējis Hamburgas universitātes Juridisko fakultāti (1982) un Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politisko zinātņu nodaļu (1986).
Kopš 2004. gadā Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis.
2013. gadā kā Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdis izveidojis Latvijas Satversmes preambulas projektu.
*
Saistītie raksti:
Vija Beinerte: Mēs neesam bāreņu tauta
Vija Beinerte: Viss ir atļauts. Bet ne viss der
Vija Beinerte: Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti?

LA.lv