×
Mobilā versija
Brīdinājums +19.0°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
11. jūlijs, 2018
Drukāt

“Latvijā viss ir smukāks un lielāks nekā citur”. Saruna ar Brazīlijas latviešu ģimeni (5)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

"Mūsu vidū ir tāds teiciens: sieviete, kas gulējusi ar latvieti, paliek latviete. Mariljai ļoti patīk latviešu mūzika, viņa dzied latviešu dziesmas, viņa ir sajūsmā par latviešu kultūru..." tā Edmars Grimms-Bergs un viņa dēls Eliass.

Brazīlijas latvieša ārsta Edmara Grimma-Berga, viņa sievas mūzikas skolotājas Mariljas un dēla Eliasa, kurš arī ir ārsts, ceļš uz Latviju, lai izbaudītu Dziesmu un deju svētkus, ilga 34 stundas. Viņi dzīvo Brazīlijas apmēriem nelielā Ižui pilsētā valsts dienvidos, kur joprojām ir cilvēki, kuri nav ļāvuši iznīkt latviskajām saknēm, runā latviešu valodā, māca to jauniešiem, kuru senči lielākajā Dienvidamerikas valstī ieceļoja 19. gadsimta beigās. Eliass gan nerunā latviski, bet saprot, ko tēvs saka, savukārt Marilja, būdama brazīliete, kopā ar savu dzīvesbiedru Latvijā viesojas nu jau ceturto reizi un mūsu sarunas laikā pasaka priekšā Edmaram latviskos vārdus, ja viņš piemirst, kā tie tulkojami no portugāļu valodas. Dziesmu un deju svētku plašās programmas starplaikā Grimmu-Bergu ģimene viesojās redakcijā, lai pastāstītu, kā latvieši dzīvo Ižui, kā tur strādā ārsti un kādus iespaidus guvuši mūsu valsts simtgades grandiozajos svētkos.

Edmars: Latviešu māja Ižui (Centro cultural Leto) ir pati skaistākā, ja salīdzina ar citu tautu etniskajām mājām. Šajā pilsētā pirms gandrīz simt gadiem ieradās ne tikai latvieši, bet arī itāļi, kas joprojām te ražo ļoti labu vīnu, arī poļi, vācieši, holandieši, portugāļi… Katrs uztur, kā nu spēj, savas tradīcijas. Pilsētā ir 13 dažādu tautību etniskās mājas, kur pulcējas tie cilvēki, kuri vēlas saglabāt savu senču tradīcijas. Pēdējie bija japāņi, kas arī uzcēla savu māju.

Pirms 30 gadiem pašvaldība piedāvāja pilsētā dzīvojošām “etnikām”, lai dibina savus centrus. Vācieši gribēja būt pašā priekšā, viņi uzbūvēja vislielāko māju, un svētkos tā ir visskaļākā. Mēs latviešu mājas vietu izraudzījām zem lieliem kokiem, tagad daudzi mūs apskauž ēnas dēļ. Mājas projektam par paraugu izmantojām Brīvdabas muzeja celtnes no fotogrāfijām. Kad sākās atmoda, pie latviešu mājas uzstādījām piemiņas akmeni ar uzrakstu latviešu un portugāļu valodā: “Lai dzīvo neatkarīga Latvija! Longa vida para a independēcija da Letonia!”

Regulāri pulcējamies kopā, lai padziedātu, padejotu, uzēstu latviskos ēdienus… Starp citu, Ižui ir vienīgā latviešu tautisko deju kopa visā Dienvidamerikā. “Staburags” piedalījās arī Deju svētku lielkoncertā “Māras zeme”. Ne Sanpaulu, ne Novaodesā, kur dzīvo daudz vairāk latviešu nekā mūsu pilsētā, nav nevienas līdzīgas deju grupas. Tur gan ir viens labs koris.

Latviešu māja ir paplašināta, tajā viscaur ir latviskie motīvi interjerā, un tajā var pulcēties 200 cilvēku. Ik gadu no 12. līdz 29. oktobrim tur svinam oktobra etnisko festivālu. Tad visas daudzo tautību mājas ir atvērtas, tiek spēlēta etniskā mūzika, gatavots tautai raksturīgais ēdiens, dejojam, dziedam… Visi mūsu sarīkojumi vienmēr tiek iesākti ar Latvijas himnas dziedāšanu no visas sirds.

Eliass: Mums ir savs koris, kuru vada mana mamma, un mēs esam iemācījušies nodziedāt daudzas latviešu tautasdziesmas. Esam baptisti, tādēļ mūsu repertuārā ir arī mūzika no baptistu baznīcas.

Edmars: Tagad nav grūti atrast internetā latviešu dziesmas un tās iemācīties, bet, kad mēs sākām, mums tikpat kā nebija no kurienes mācīties.

Mana mamma pagatavoja pirmos latviešu ēdienus – biezpienu ar krējumu un dillēm, skābo kāpostu zupu, skābputru… Latvieši Brazīlijā ieveda diļļu sēklas, pirms tam tās neviens nepazina. Manā siltumnīcā dilles aug cauru gadu un mums visiem tās garšo. Brazīliešiem ļoti garšo latviešu ēdieni, īpaši pīrāgi, viņi ar baudu klausās mūsu mūziku, tāpēc oktobra etniskā festivāla laikā latviešu mājā, salīdzinot ar itāļu, holandiešu, vāciešu un citām mājām, parasti pulcējas visvairāk cilvēku.

Mūsu vidū ir tāds teiciens: sieviete, kas gulējusi ar latvieti, paliek latviete. Mariljai ļoti patīk latviešu mūzika, viņa dzied latviešu dziesmas, viņa ir sajūsmā par latviešu kultūru… Ižui ir skoliņa, kurā māca latviešu valodu, arī es tur strādāju un arī Marilja palīdz brazīliešiem, kuru senči bijuši latvieši, bet kuri vairs tikpat kā nerunā latviski, mācīties latviešu valodā. Katru ceturtdienu mēs pulcējamies skolas zālē, kur 20 cilvēki mācās runāt latviski. Latviešu mājas, tautastērpi, ēdieni saglabājas, bet latviešu valoda iet projām, jo vecākā gadagājuma latvieši ir miruši. Tiesa, kāds gan ir palicis, kas runā latviski, piemēram, es, bet jaunajiem cilvēkiem jāmāca valoda no jauna. Esmu gandarīts, ka viņiem ir interese to apgūt, un mēs palīdzam.

Ne tikai Eliass, bet arī mans vecākais dēls Eders, kurš ir ģimenes ārsts, mācās runāt latviski.

Eliass: Jau pusotrs gads apritējis, kā esmu atgriezies dzimtajā pilsētā Ižui, kur strādāju par proktologu un pamazām pārņemu tēva privātpraksi.

Edmars: Trīsdesmit septiņu gadu laikā, kopš strādāju par ķirurgu, pacientu skaits ir pieaudzis līdz 20 tūkstošiem. Eliass, pārņemot manas izveidotās privātklīnikas vadību, turpinās ārstēt arī šos slimniekus. Eliass dienā veic pat līdz desmit videokolonoskopijām, lai uzstādītu pareizo diagnozi. Bieži tiek diagnosticēts zarnu vēzis sākumstadijās, izoperēts, un cilvēks nodzīvo līdz 90 gadiem.

Eliass: Dienvidamerikā ilgu laiku tika rekomendēts, ka visiem pilsoņiem, kas sasnieguši 50 gadu vecumu, profilakses nolūkā ir jāveic kolonoskopija. Lai vēzi varētu izārstēt agrīnās stadijās, ar šo gadu tiek rekomendēts kolonoskopiju veikt agrāk – jau 45 gadu vecumā.

Edmars: Dienvidamerikā zarnu audzēji ir diezgan izplatīti. Savā darba mūžā esmu veicis vairāk nekā 3000 operāciju. Eliass gadā taisa vairāk nekā 30 lielo un vairāk nekā 100 nelielo operāciju.

Brazīlieši ēd daudz liellopu gaļas, bet kopā ar lielām porcijām dārzeņu salātu. Tipiskais ēdiens ir pupiņas, rīsi, gaļa un salāti. Trekna gaļa pirms kāda laika tika uzskatīta par bandītu organismam, bet šodien viedoklis ir mainījies un bandīts ir cukurs, jo tas ir diabēta, sirds un asinsvadu un citu slimību riska faktors. Savukārt gaļā ir cilvēkam nepieciešamie labie proteīni.

Eliass: Kad ieguvu ārsta sertifikātu, kopā ar diviem kolēģiem izveidoju ārsta praksi un devāmies strādāt uz trijām nelielām pilsētiņām. Veselības aprūpes organizatori sacīja, ka mūsu lēmums strādāt ārpus lielajām pilsētām ir apsveicams, taču tajā pašā laikā paziņoja, ka nespēs mums samaksāt ārsta darbam atbilstošu algu, jo neesot naudas. Infrastruktūra mazajās pilsētās nav tik laba kā lielajās, arī naudas veselības aprūpei nepietiek. Valdība tā vietā, lai palīdzētu atrast ārstiem iespējas, kuru dēļ viņi būtu ar mieru doties strādāt uz lauku reģioniem, piemēram, palīdzētu iegādāties nelielajām slimnīcām medicīnisko aparatūru, palielinātu ārstu algas, izvēlas ievest mediķus no Kubas. Brazīlijas valdība pacientiem ir paziņojusi, ka ārsti nevēlas strādāt lauku reģionos, tāpēc esot spiesta ievest ārstus no ārvalstīm, galvenokārt Kubas. Bet ar atbraukušajiem mediķiem ir lielas problēmas, jo viņi nepārvalda portugāļu valodu un valdība pat nezina, vai viņiem ir ārsta diploms. Viņi ierodas no Kubas un dodas strādāt, jo svarīgāk par savu spēju apliecināšanu ar dokumentiem ir Brazīlijas un Kubas politiskās saiknes stiprināšana.

Edmars: Brazīlijas valdība šo jautājumu ir tā sakārtojusi, ka ik mēnesi Kubas mediķi saviem tuviniekiem sūta diezgan lielas naudas summas.

Eliass: Brazīlijā diezgan daudzi ģimenes ārsti ir izveidojuši savas prakses, bet viņi nopelna uz pusi mazāk nekā Kubas ārsti, par kuriem nav zināms, vai viņi vispār ir sertificēti ārsti. Tā vairāk ir ideoloģiskā, nevis veselības aprūpes pro­gramma: “Paldies, Kuba, ka atnāci palīgā mūsu cilvēkiem!” Par to naudu, ko valdība maksā Kubas ārstiem, varētu labi atalgot pašmāju ārstus, par kuru izglītību nav šaubu.

Edmars: Pasaules veselības organizācija rekomendē, ka uz 1000 cilvēkiem vajadzētu būt vienam ārstam, bet, piemēram, Portolegi un citās lielākajās pilsētās ir viens dakteris uz 200 cilvēkiem.

Brazīlijā dzīvo vairāk nekā 200 miljoni cilvēku un ir ļoti grūti nodrošināt visu iedzīvotāju veselības aprūpi, jo tā ir dārga. Valdība tā vietā, lai meklētu pieņemamus risinājumus, iet vienkāršāko ceļu – ja ir problēmas, sagatavosim vairāk ārstu. Tas ir tāpat, ja ceļa asfalta segumā rodas arvien vairāk caurumu, tiek nolemts apmācīt vairāk inženieru. Brazīlijā ir vairāk nekā 300 medicīnas augstskolas. Pēdējos astoņos gados politiķi nav interesējušies institūcijās, kas rūpējas par veselības aprūpi, vai valstī ir nepieciešams tik daudz augstāko mācību iestāžu.

Brazīlijā plānveida veselības aprūpe par valsts naudu ir jāgaida diezgan garās rindās, tāpēc daudzi nemaz neizmanto valsts iespējas, bet katru mēnesi iemaksā noteiktu naudas summu, pārrēķinot jūsu naudas vienībās, sākot no 100 eiro, Brazīlijas ārstu profesionālajai apvienībai INIMED, un tad viņi var saņemt nepieciešamo ārstēšanu daudz ātrāk.

Medicīnas budžets veidojas no iemaksātajiem nodokļiem – cilvēki maksā lielus nodokļus, bet tik un tā medicīnai naudas nepietiek un daudzi ir neapmierināti.

Eliass: Mans brālis strādā vienā no ģimenes ārstu praksēm. Vēl pirms gada ģimenes medicīna bija balstīta uz slimības ārstēšanu, bet patlaban pacienti tiek mācīti ievērot veselīgu dzīvesveidu, lai nebūtu jāslimo. Viņa pārziņā ir viens reģions, par kura pacientu veselību ir atbildīga ģimenes ārstu apvienība, kurā viņš sastāv. Ģimenes ārsti apmeklē pacientus mājās reizi vai divas nedēļā, lai skaidrotu, kāda profilakse ir nepieciešama, īpaši tajās ģimenēs, kur ir mazi bērni. Vizītēs bieži dodas arī pie vecākā gadagājuma cilvēkiem, kuriem ir grūtības pašiem nokļūt pie ģimenes ārsta. To visu apmaksā no valsts budžeta.

Edmars: Brazīlijā ir daudz problēmu, bet par Latviju gan visu mūžu esmu dzirdējis tikai labu. Mans tēvs un māte stāstīja, cik Latvija ir skaista. Tur viss esot smukāks, lielāks nekā citur, un arī saviem dēliem par Latviju stāstu tikai pozitīvo.

Eliass: Mēs apmeklējām daudzus Dziesmu un deju svētku koncertus, un tie paliks atmiņā ļoti ilgi kā vieni no skaistākajiem mana mūža mirkļiem.

Koru koncertā Esplanādē man blakus stāvēja viena latviešu sieviete. Viņai nebija lietussarga, un es neļāvu viņai salīt, daloties ar savu lietussargu, un mēs sākām runāt. Viņa pastāstīja, ka esot precējusies ar francūzi un Francijā dzīvojot 20 gadus. Viņas vīrs runājot latviski, viņam ļoti patīkot latviešu kultūra, īpaši dziesmas, un viņš tagad esot pirmo reizi Rīgā. Tas ir tik jauki, ka mēs visi dziedam kopā – brazīlieši, latvieši, franči… Saglabājiet savu kultūru, jo tā ir unikāla! Jā, Brazīlijā ir sambas festivāls, bet nav tādu tautisko deju kopu un koru kā Latvijā. Latviešiem tā ir Dieva dāvana, ko neviens nevar atņemt.

Edmars: Katru gadu 18. novembrī latviešu mājā Ižui sanāk kopā visi, kuriem ir latviskas saknes. Mēs dziedam valsts himnu, gatavojam svētku ēdienu un lūdzam Dievu par Latviju. Mēs pieminam visus mūsu mīļos radiniekus, kas dzīvo Latvijā, mēs lūdzam par viņiem un brīvu Latviju mūžu mūžos.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Lai Dievs bagātīgi svētī šo ģimenīti, kas nes Latviju savās lūgšanās, paldies visiem par lūgšanām par Latviju.

  2. Latvijā viss ir smukāks un lielāks nekā citur tāpēc, ka paši nedzīvo Latvijā.

  3. Par Latviju tik tiešām vajag aizlūgt…

  4. Paldies par mīļumu pret Latviju.

  5. Prieks par tādiem cilvēkiem ! Kaut vairāk būtu tik atvērti un patiesi cilvēki! Gods un slava Brazīlijas latviešu ģimenei!! Lai viss dzīvē veicās un stipru veselību !!!

Draugiem Facebook Twitter Google+