Latvijā
Sabiedrība

Latvija zaudējusi slavu kā vieta, kur ir viegli legalizēt nelegāli iegūtu naudu. INTERVIJA ar Marku Galeoti0


Marks Galeoti
Marks Galeoti
Foto: Dainis Bušmanis

Pazīstamais starptautiskās noziedzības pētnieks MARKS GALEOTI intervijā “LA” uzsver, ka Latvija zaudējusi slavu kā vieta, kur ir viegli legalizēt nelegāli iegūtus naudas līdzekļus, tomēr Eiropā izskan baumas, ka Latvijā varētu izcelties vēl viens liels ar banku sistēmu saistīts skandāls. Aizvadītais gads bijis sevišķi ražīgs M. Galeoti – viņš izdevis fundamentālu grāmatu par Krievijas noziedzīgo struktūru vēsturi un mūsdienu reālijām “Vori: krievu supermafija”.

 

Pirms gada Latvija piedzīvoja “banku trīci” – aizdomās par korupciju aizturēja Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, bet aizdomas par naudas atmazgāšanu noveda pie “ABLV Bank” pašlikvidācijas. Kā tagad, pēc šiem notikumiem, starptautiskajā vidē izskatās Latvija?

M. Galeoti: Latvija dodas pareizajā virzienā. Tomēr lieta nav par vienu “sliktu banku” vai “sliktu personu”, notikušais norāda uz sistēmiskām problēmām. Sistēmas attīrīšanās turpinās, tomēr process nav beidzies.

 

Savulaik jūs nācāt klajā ar secinājumu, ka Rīga ir viena no organizētās noziedzības galvaspilsētām Eiropā. Bet kāda situācija ir pašlaik?

Cīņā ar organizēto noziedzību uzlabojumi ir daudz lielāki nekā finanšu sektorā. Organizētajā noziedzībā slikti cilvēki dara sliktas lietas un to apzinās. Bet banku sektorā tas nav tik vienkārši – šaubīgi baņķieri paši domā, ka viņi neveic kriminālas aktivitātes, jo mēdz šaubīgus darījumus uztvert tāpat kā citus, un tad nav sajūtas, ka dari ko sliktu. Cīņā ar organizēto noziedzību Latvijā policija skaidri redz mērķi un veicamos darbus.

Tāpat Latvijas tiesībsargājošās iestādes ir vairāk iesaistītas Eiropolā un citos starptautiskajos tiesībsargājošo iestāžu tīklos. Tas ir ļoti būtiski mazākām valstīm, kam nav tik lieli policijas resursi, lai veiktu sarežģītas izmeklēšanas.

Latvija tagad kļuvusi par sarežģītu vietu organizētai noziedzībai.

Policijas darbības spiedušas noteiktam skaitam organizētās noziedzības veicēju pamest Latviju un doties uz citām Eiropas valstīm, lai darbotos tur. Tas liecina, ka Latvijā piedzīvojam progresu.

 

Latvija saņēmusi ieteikumus no Eiropas Padomes ekspertu komitejas naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumu un terorisma finansēšanas novērtējumam jeb “Moneyval”. Arī ASV vēstniecība Latvijā bieži uzsver, ka Latvijā bankām sparīgāk jāievieš pasākumi nelegāli iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanai. Ko par Latvijas banku sistēmu runā Eiropas finanšu galvaspilsētās?

Izskan baumas, ka Latvijā varētu izcelties vēl viens liels ar banku sistēmu saistīts skandāls, tomēr nav skaidrs, kā tas izpaudīsies.

Tas var būt kā beigu process jau esošajam skandālam.

Kā jau minēju, būtiska ir baņķieru domāšanas kultūra, kas ir lielākā problēma. Bet tas raksturīgs arī citām banku sistēmām.

Jaunā baņķieru paaudze varbūt ir mācīta ievērot likumus, bet, ja viņiem no augšas liek saprast, ka par vaļīgāku attieksmi šaubīgos darījumos var saņemt “bonusus”, tad viņi tā arī var pieiet lietām. Banku sistēmās Eiropā toni nosaka vecās vadības figūras, bet ir būtiski, lai tās vairs netiktu pie procesu vadīšanas.

 

Latvijā izpleties tā saucamais nebanku sektors. Vai tajā arī redzat uzticamības riskus Latvijai?

Jā. Daudzās valstīs izplešas šaubīgais nebanku kreditētāju sektors. Tur runa nav tikai par naudas atmazgāšanu, bet arī par nesamērīgi augstām kredītlikmēm, un šie uzņēmumi tiek ļoti slikti vadīti. Tie orientēti uz īstermiņa peļņu. Nebanku sektors prasa vairāk uzmanības no varas iestāžu puses un analīzi, kā tajā tiek uzkrāta nauda, par tā darbībām ir vairāk caurspīdīguma trūkuma nekā par banku sektoru.

 

Pirms neilga laika jūs Latviju dēvējāt par Krievijas naudas atmazgāšanas mašīnu jeb “laundromātu”. Vai šis apzīmējums joprojām atbilst mūsu valstij?

Netīrā nauda turpina plūst caur Latvijas bankām. Tomēr beidzies laiks, kad tās bija masīvas un regulāras Krievijas naudas plūsmas. Tā ienāk pa maziem kanāliem. Kāds avots Maskavā man sacīja, ka naudas atmazgāšana caur Latviju pēdējo gadu laikā izteikti sadārdzinājusies un tā vairs nav tik efektīva un lēta kā iepriekš. Lai to īstenotu, tagad ir jāmaksā lielāki kukuļi un jāatrod, kas šo procesu vēlētos veikt. Tā ir ironija.

Daudz Krievijas izcelsmes netīrās naudas tiek atmazgāta caur Kipru, Izraēlu un arī caur Ukrainu. Zīmīgi, ka Krievija un Ukraina ir nepasludinātā karastāvoklī, taču gangsteriem tā nav pro­blēma un viņi jūtas ērti.

“Latvijas laundromāts” ir zudis – tā vietā ir daudz sīku plūsmu, kas iet caur Latviju un kuras nonāk lielajos finanšu centros: Londonā, Parīzē un Frankfurtē.

Šobrīd mainās banku sistēmas kultūra. Savulaik Rietumu banku sistēmu šaubīgiem darījumiem izmantoja Latīņamerikas un Itālijas noziedzīgās struktūras. Tomēr mums jāsaka paldies Putinam, ka tagad “netīrās naudas” jautājums kļuvis par valsts drošības jautājumu.

 

Latvijā turpinās termiņuzturēšanās (TUA) atļauju tirgošana, tiesa gan, tagad ar striktākiem noteikumiem. Vai TUA sistēmas esamība rada draudus valsts uzticamībai?

Daudzās ES valstīs ir “zelta vīzu” programmas, un pašas par sevi tās nav pro­blēma. Bet jautājums ir, cik rūpīgi valsts seko, kam tās tiek izsniegtas, un vai saņēmējus turpina pārbaudīt pēc to izsniegšanas.

 

Latvijā programmu ieviesa ekonomiskās krīzes laikā, un politiķi atzinuši, ka tas bija labs līdzeklis, lai tiktu vaļā no neizmantotiem nekustamajiem īpašumiem un sliktiem aktīviem.

Pilsonība un iespēja ilgāku laiku uzturēties valstī ir privilēģija. Tās nevar tirgot kā ābolus lielveikalā. Tādēļ es saskatu, ka problēma nav “zelta vīzās”, bet gan vājā kontrolē pār to saņēmējiem. Bet Latvija nav vienīgā, kas tā dara.

 

Kāda nozīme mūsdienās Latvijai ir starp Krievijas organizētās noziedzības struktūrām?

Latvijā ir liela krievvalodīgo minoritāte, līdz ar to Latvija kļūst par labu vietu, kur paslēpties. Ja esat krievs un parādāties kādā Čehijas ciematā, jūs pamanīs uzreiz. No Latvijas iespējams klusi diriģēt kriminālos darījumus. Ja esat gangsteris, kas neveic noziegumus Latvijā, ir mazas iespējas, ka jūs varētu nonākt policijas redzeslokā.

Tādēļ Latvija ir ērta bāze, no kuras īstenot noziedzīgas operācijas, piemēram, būt šeit un kontrolēt, kā kontrabanda tiek nogādāta uz Amsterdamu, Stokholmu vai citām vietām, nesasmērējot rokas.

 

Bet TUA dod priekšrocības šādiem cilvēkiem…

Tieši tā. Ja “zelta vīzu” sistēma nav labi izstrādāta, ir šādi “drošības caurumi”. Problēma: ir grūti veikt pieteicēju padziļināto kontroli. No krieviem ir grūti saņemt informāciju, jo viņu iestādes vāji dalās ar informāciju. Un tad ir jautājums: ja neko sliktu nevarat atrast, tas nenozīmē, ka cilvēks ir kaut ko izdarījis Krievijā – vai tas būs iemesls, lai neizsniegtu TUA? Turklāt ne visi cilvēki, kas veic kriminālas darbības, ir tiesāti vai bijuši tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā.

 

Esat uzsvēris, ka mūsdienās Krievijas mafija ir ar vislielāko globālo ietekmi. Paskaidrojiet šo domu!

Deviņdesmitajos gados Krievijas kriminālās struktūras mēģināja fiziski pārņemt kontroli, tas tika darīts arī Latvijā, taču vēlāk šie mēģinājumi cieta neveiksmi. Gadsimtu mija bija sava veida pagrieziens, jo Krievijas kriminālās struktūras sāka piedāvāt sevi kā pakalpojumu sniedzēju, turklāt aiz tām stāvēja “jumts” – Krievijas valsts.

Krievija kļuvusi par “noliktavu” visu veida kriminālajām aktivitātēm un nelegālajām precēm.

Afganistānas heroīns Krievijā tiek samainīts pret kokaīnu no Latīņamerikas. Ir iespējas atmazgāt naudu, piemēram, aizdodot kriminālos darījumos iegūto naudu citiem noziedzniekiem, kas ir bieži izplatīta prakse. Krievijas noziedznieki necīnās par varu ar citiem grupējumiem pasaulē, bet jautā: “Ko mēs varam piedāvāt?” Katrā pasaules nostūrī viņi izpilda vietējos pasūtījumus. Krievijas noziedzīgās struktūras iesaistītas narkotiku kontrabandā uz Eiropu, dažādās zādzībās ASV, palīdz atmazgāt naudu Ķīnas noziedzīgajiem grupējumiem, bet ķīniešiem piedāvā lētu koksni no Krievijas mežiem.

Eiropai tiek piedāvāti algoti slepkavas.

Noziedzīgās struktūras jūtas ērti, jo Krievija ir droša “bāze un noliktava” varas iestāžu politikas dēļ. Krievijas tiesībsargājošās iestādes ļoti maz dalās ar informāciju ar Rietumu kolēģiem – to ir ļoti grūti iegūt. Krievijas konstitūcija paredz, ka tā savus pilsoņus neizdod citām valstīm. Ja esat Krievijas pilsonis un esat pastrādājis starptautisku noziegumu, vienīgais, kas jums jādara, ir jātiek atpakaļ uz Krieviju. Krievijas kriminālajām struktūrām pamatā ir pieejams viss nepieciešamais, jo viņi ir “ražotāji”. Tās gan pērk no Afganistānas nākošo heroīnu. Šie procesi ir postmoderns kriminālais fenomens.

 

Jūs minējāt Krievijas vājo sadarbību ar citām policijas iestādēm. Nesen par Interpola vadītāju varēja kļūt Krievijas pārstāvis Aleksandrs Prokopčuks…

Toreiz bija liela histērija, jo viņa ievēlēšana varēja mazināt Interpola uzticamību. Pastāvēja risks, ka viņš varētu Interpolu izmantot Krievijas labā, piemēram, izdodot Interpola vārdā politiski motivētus starptautiskos aresta pieprasījumus. Esmu runājis ar cilvēkiem starptautiskās policijas aprindās. Prokopčukam ir spēcīga profesionāļa slava, bet neviens nešaubās, ka viņš sevi neuztver kā Interpola amatpersonu, bet gan strādā Krievijas elitei.

 

Kur jūs paredzat Krievijas nākamās naidīgās darbības?

Jāapzinās, ka Krievijas draudi nav militāri, bet gan politiski. Tos baro iespējas, kuras mēs dodam Krievijai. Mēs nedrīkstam atļauties neticēt respektabliem medijiem un tradicionāliem politiķiem. Ja šaubāmies, tad Krievijas vara to izmanto. Mums jākoncentrējas, lai šīs iespējas tiktu mazinātas. Šajā kontekstā vairāk esmu satraucies par cīņu pret korupciju nekā pret dezinformāciju. Dezinformāciju ­vislabāk uztver marginalizēti cilvēki, un viņi ir mazākumā.

Mums jāpievērš uzmanība pretizlūkošanai. NATO standarts aizsardzības tēriņiem ir divi procenti. Tomēr mums nav šāda standarta uz citiem drošības aspektiem. Dažas no Eiropas valstīm pievērš būtisku uzmanību pretizlūkošanai, bet citas – mazāk. Ja kāda valsts ir vāja pretizlūkošanā, pro­blēmas būs arī citām valstīm. Ja runājam par Krieviju, mums vairāk uzmanības jāpievērš draudiem, kas nav fiziski. Fizisko draudu novēršanai mums lieliski darbojas NATO 5. pants.

Solsberijā notikušais brutālais mēģinājums noindēt bijušo Krievijas specdienestu darbinieku Sergeju Skripaļu arī liecina par šādu nepieciešamību.

Mums trūkst solidaritātes, ja notiek iejaukšanās vēlēšanās. Ja mums nebūs vienotas atbildes, tad saskarsimies ar skarbām sekām. Ja Eiropas Savienība kā starpnieks šeit nelīdzēs, tad valstīm pašām jānāk kopā un jāveido alianses, lai vērstos pret hibrīddraudiem. Tās var būt reģionālas un gribas alianses. Ir valstis, kurām šajā ziņā ir lielāka griba, un tādas, kurām tās trūkst. Gribas trūkst Ungārijai, kur Orbāns cenšas izspēlēt Krievijas kārti. Tāda ir arī Grieķija, mazākā mērā Itālija, kur tagad ir dīvaini konstruēta valdība no kreisajiem un labējiem populistiem. Mums jāstrādā ar valstīm, kam ir griba stāvēt pretim Krievijas apdraudējumam, piemēram, ar Igauniju, Franciju, Poliju un Vāciju, un citām.

 

Vai ķīmiskais uzbrukums Skripaļiem Solsberijā bija Krievijas spiegu dienesta GRU neveiksme?

Tā GRU bija 75 procentu veiksme. Nogalināt vienu cilvēku var daudz diskrētāk un lētāk. Tomēr tika lietots nervu paralītiķis, kas uzreiz norāda uz Krieviju. Ir arī ķēpa ar tā nogādāšanu Britānijā. Skripaļu gadījums radīja veselu “teātri” ar atspoguļojumu televīzijā, kurā varēja redzēt cilvēkus, kas dodas pārbaudīt Skripaļu māju, tērpušies ķīmiski drošos aizsargtērpos.

Manuprāt, krievi domāja, ka Skripaļs sadarbojas ar Britānijas izlūkdienestiem un tādējādi pārkāpj vienošanos. Mērķis bija Londona.

Vēstījums: “Jūs tā nedariet!” Skripaļs izdzīvoja, bet nekaunīgais veids, kā tika veikta operācija, parādīja, ka krieviem maz rūp sekas. Operācija Solsberijā bija Putina “spīdošā ideja”. Viņš teica savā preses konferencē – mēs atradīsim viņus un parādīsim TV. Es pieļauju, ka daudzi cilvēki “sistēmā” tobrīd neizpratnē saķēra galvu. Iestudētā intervija “Russia Today” ar aizdomās turamajiem bija izsmiekls. Pat intervētāja Margarita Simonjana izskatījās samulsusi, esot iesaistīta šajā izrādē. Tā bija sabiedrisko attiecību kļūda. Krievu vēstījums bija: “Mums nospļauties par sekām.” Krievi zināja, ka viņus atpazīs, jo Britānijā darbojas pilsētu novērošanas sistēmas. Lai nodotu šo brutālo vēstījumu, operācijā tika sūtīti specvienību darbinieki, kas paaugstina tās līmeni un nozīmi.

 

Kāds ieguvums no gaidāmā breksita ir Krievijai?

Pieļaujot, ka tas notiks, ir jautājums, cik liela būs katastrofa. “Cietais breksits” noteikti ietekmēs sadarbību drošības jomā Eiropā. Krieviem patīk breksits. Tāpēc, ka tas var radīt šķelšanos Britānijā – tas var veicināt Skotijas neatkarību, kas atkal dos jaunu spēku kataloņu neatkarības kustībai. “Cietais breksits” radīs lielas finanšu nedienas Britānijai, problēmas tās valdībai un tiesībsargājošajām iestādēm. Britu tiesībsargājošās iestādes vēlas ātrāk pirms breksita noslēgt dažādu lietu izmeklēšanu, jo ir nobažījušās no politiskā spiediena, kas varētu sekot pēc izstāšanās, un neziņas, vai pēc breksita noteiktus britu politiķus neietekmēs Kremlis.

Es vēlētos, lai par breksitu mēs varētu vainot Putinu, nevis Apvienotās Karalistes pilsoņus.

“Cietais breksits” nozīmēs sarežģījumus tirdzniecībā, un daudzi uzņēmumi dosies prom no Britānijas. Būs arī problēmas Eiropas izlūkiestāžu sadarbībā. Nesen man bija tikšanās ar kādu Francijas aizsardzības ministrijas amatpersonu. Viņš sacīja, ka Francijai tagad bez Britānijas būs jāuzņemas līderība varas projicēšanā. Viņš teica, ka drošības operācijas tiks veidotas Briselē, svētītas Berlīnē un tās veiks franči. Un par Britānijas iztrūkumu speciālās operācijās man sūkstījās franču militārpersona! Iepriekš tas būtu kas neiedomājams.

 

Noslēdzot jautāšu – ko Krievijai nozīmē Ukrainas pareizticīgās baznīcas autokefālais statuss?

Krievijas pareizticīgajai baznīcai praktiski tas neko nenozīmē. Tomēr Krievijai tas ir simbolisks zaudējums. Tā ir ironija, bet ukraiņiem būtu jāceļ pieminekļi Vladimiram Putinam un jāuzstāda tie Ļvivā, Kijivā u.c., jo viņš ir ukraiņu nācijas tēvs. Ukraiņi nekad nav bijuši tik vienoti kā tagad. Atzīšanas saņemšana no Konstantinopoles parāda pāreju no teritorijas pie nomales (Ukraina. – Ģ.V.) uz Ukrainas valsti. Uz reklāmas stendiem ceļā no Kijivas lidostas redzams Konstatinopoles patriarhs Bartolomejs un Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Tā ir viņa iespēja atjaunot savu politisko kapitālu un izmantot šo notikumu gaidāmajās prezidenta vēlēšanās.

LA.lv