Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
12. jūlijs, 2016
Drukāt

Vrubļevskis: Latvijai būs laba komanda Riodežaneiro (1)

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Aldons Vrubļevskis par LOK prezidentu ievēlēts trīs reizes un rudenī kandidēs uz ceturto termiņu.

Ceturtdien oficiāli paziņos Latvijas delegācijas sastāvu olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro. Delegācija būs mazāka, nekā ierasts, taču ar potenciālu iegūt vairākas medaļas, uzskata Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis. Ar pieredzējušo sporta darbinieku un juristu sarunājās Egīls Jurisons un Ilmārs Stūriška.

 

Sportistiem sola drošību

– Ar kādām emocijām gaidāt Rio spēles?

– Ar domām par to, lai viss notiktu, kā paredzēts. Tik daudz sarunu par iespējamajiem riskiem kā šobrīd, gatavojoties Rio, nav bijis nekad. Pirms Atēnu spēlēm 2004. gadā bija jāuztraucas par būvēm, bet ne organizatoriskajiem un drošības jautājumiem. Pavisam nesen Riodežaneiro apgabala gubernators paziņoja par gandrīz vai maksātnespēju – apgabalam pietrūkst naudas policijai, benzīnam. Taču, zinot visu iepriekšējo spēļu vēsturi, man nav šaubu, ka sportistiem, oficiālajām personām un no sacensību viedokļa viss būs kārtībā. Lielākās problēmas var rasties tūristiem un skatītājiem neorganizētības dēļ. No savas puses esam visu izdarījuši, lai sportisti tiek uz Rio, iespēju robežās – arī treneri, un tur uz vietas viss būs nodrošināts. Līderiem mēģināsim sagādāt labākus apstākļus, piemēram, vairāk vietas lidmašīnā, lai var izgulēties.

– Latvijai būs samērā maza delegācija. Kāpēc tā?

– Tam ir vairāki iemesli. Vieglatlētikā, kas vienmēr delegācijā devusi vairāk nekā 20 sportistu, mainīta atlases sistēma – nav B kvalifikācijas normu, tikai A. Tas objektīvi samazina sportistu skaitu. Vairākos sporta veidos notiek paaudžu maiņa, taču tas ir normāli. Es uztraucos par to, ja sporta veidā bijuši panākumi, bet tagad tā vairs nav olimpiskajā apritē – vingrošana, varbūt nebūs arī modernās pieccīņas. Ruslans Nakoņeč­nijs dosies uz Rio un būs pirmais rezervists – ja kāds pieccīņnieks izkritīs no ierindas, viņš startēs. 2008. gadā Latvijā tika veikts lielais cirtiens sporta budžetā, sporta skolām to samazināja par 50 procentiem, kopējo budžetu – pat par 67. Jau tad teicu, ka tas ietekmēs mūsu komandu rezultātus pēc pieciem desmit gadiem. Tagad daļēji to jūtam. Taču ne jau visu nosaka nauda, svarīgs ir entuziasms, aizrautība. Daudz kur redzam, ka, runājot par augstākā līmeņa sasniegumiem, ģimeņu un tradīciju lomai ir arvien lielāka nozīme. Diezgan cerīga ir komandu sporta spēļu federāciju darbība, arvien vairākos sporta veidos tuvojamies Eiropas finālturnīru līmenim – handbols, volejbols, basketbols. Nav tā, ka viss aizgājis tikai uz leju, situācija nav traģiska. Olimpiskās komandas lielums nav pašmērķis, svarīgi, lai būtu sportisti, kuri spēj cīnīties par augstām vietām, un viņu skaits ar katru reizi pieaug.

– Latvijas sastāvā nebūs smaiļotājas Lāsmas Liepas un airētājas Sanitas Pušpures, kuras lieliski startē attiecīgi zem Turcijas un Īrijas karoga.

– Grūti pateikt, vai Latvijā nacionālās federācijas spētu viņām nodrošināt tādus apstākļus kā Turcijā un Īrijā. Liepa piedalījās Latvijas olimpiādē un, pārstāvot Jelgavu, izcīnīja trīs zelta medaļas. Teica, ka apstākļi Turcijā viņai nesalīdzināmi labāki. Nevar teikt – ja būtu palikusi Latvijā, tad arī sasniegtu tādus rezultātus. Turklāt viņas, dodoties uz ārzemēm, savu karjeru jau faktiski bija beigušas. Vēl ir riteņbraucēja Vita Heine, kurai devām atļauju pārstāvēt Norvēģiju. Viņa Latvijā ar sportu nebija nodarbojusies, aizbrauca 18 gadu vecumā, sāka trenēties riteņbraukšanā un tagad ir Norvēģijas pirmais vai otrais numurs.

– Cik izmaksā viena olimpieša ietērpšana?

– Viena komplekta cena ir 1700 eiro. Izmaksām, kas saistītas ar Rio, jāpieskaita arī aviobiļetes cena ap 2000 – 2300 eiro. Dienas nauda apmēram 15 eiro. Tas jāsareizina ar sportistu skaitu. Komandas uzturēšanos Rio apmaksā Starptautiskā olimpiskā komiteja (IOC), vēl arī saņemam kompensāciju, kas daļēji nosedz citas izmaksas.

 

Kā uz noziedznieku

– Ko olimpiskajās spēlēs dara nacionālo olimpisko komiteju prezidenti?

– Priecājas! Mums svarīgi līdz tam izdarīt visu, lai sagatavotu komandu, un pašas spēles prezidenti var svinēt kā svētkus. Pašreiz mūsu galvenās rūpes ir ziemas olimpiskās spēles, kas Phjončhanā būs pēc pusotra gada. Nākamā ir pirmsolimpiskā sezona, tādēļ liela daļa mūsu rūpju jau veltīta ziemas spēlēm. Protams, spēļu laikā mēs komunicējam ar citu valstu komiteju vadītājiem, dalāmies pieredzē. Labākās attiecības ir ar Eiropas valstīm, bet cenšamies iepazīt arī citu kontinentu pārstāvjus.

– Lepnas pieņemšanas arī notiek?

– Protams! Ja ir vēlēšanās, katru dienu var tādu atrast (smejas). Parasti tomēr gribas būt kopā ar saviem sportistiem. Nepieciešamības gadījumā jāpiedalās dažādās procedūrās un lēmumu pieņemšanā, bijuši neparedzēti gadījumi – kāda sportista vai trenera priekšlaicīga sūtīšana mājās, atskaitīšanās IOC komisijai dopinga gadījumā. Tas ir ļoti nepatīkami, jo uz tevi skatās kā līdzvainīgu, gandrīz noziedznieku.

– Vai, atceroties gadījumus Sočos ar hokejistu Vitālija Pavlova un Ralfa Freiberga pozitīvajām dopinga analīzēm un zinot, kas pēc tam notika ar Maskavas antidopinga laboratoriju, jums nav šaubu, ka apzināti vai neapzināti bija pieļautas kļūdas attiecībā uz latviešu sportistiem?

– Attiecībā uz Freibergu pats redzēju, ka viņa dopinga analīžu lapā bija ar roku ierakstīti neatrunāti labojumi, kas izraisa vismaz šaubas un jautājumu – kas tas ir? Kā var uz tāda brāķīgi noformēta dokumenta pamata pieņemt lēmumus? Tagad laiks pagājis, viņu lietas izskatījusi Starptautiskā sporta arbitrāžas tiesa, un, ja parādīsies jauni apstākļi par Soču laboratoriju un tās statusu, tad pieļauju, ka visu Soču spēļu laikā ņemto analīžu rezultātus anulēs.

– Kā vērtējat to, kas notiek Krievijā saistībā ar aizliegtajām vielām, kuru izstrādē, iespējams, darbojusies pat valsts programma?

– Man ir par maz informācijas, lai vērtētu no sistēmiskā viedokļa, taču personiskā attieksme ir tāda, ka tos sportistus, kuri nav pieķerti dopinga lietošanā, nedrīkst sodīt citu dēļ. Viņiem jāļauj piedalīties olimpiskajās spēlēs, un IOC to beigās arī izdarīja. Tie sportisti, kuri pierādīs savu nevainību, ka ir tīri un privātās vai valstiskās sistēmās nav piedalījušies nekādos eksperimentos, varēs startēt. Protams, situācijā, kad ir tik lielas šaubas un daudz liecību, būtu dīvaini, ja IOC vai Starptautiskā vieglatlētikas federāciju savienība un tagad arī Starptautiskā svarcelšanas federācija neko nedarītu. Bet sodīt visus viena dēļ nedrīkst, tā nav padomju armija.

– Jūs ticat, ka Sočos arī Oskara Melbārža bobsleja četriniekam un skeletonistam Martinam Dukuram godīgā cīņā vajadzēja kļūt par čempioniem? Jo arī viņus pārspējušo Aleksandra Zubkova un Aleksandra Tretjakova uzvārdi parādās tajā melnajā sarakstā.

– Jā, bet es neesmu ne izmeklētājs, ne tiesnesis. Bez pamatojuma negribu noniecināt kāda rezultātu, bet esmu priecīgs par to, ko mūsējie Sočos izdarīja – parādīja, ka ir īsti cīnītāji. Pat ja atklāsies, ka Tretjakovs un Zubkovs ir krāpušies un mūsējiem iedos zelta medaļas, tām nebūs agrākās vērtības, jo nav izcīnītas un saņēmtas sporta arēnā. Latvijas olimpiādē teikvondo bija pieteiktas divas dalībnieces, bet vienai tika konstatēts neatbilstīgs svars un viņu diskvalificēja. Palika viena un tika pasludināta par uzvarētāju. Kāda vērtība medaļai, kas nav iegūta cīņā?

– Krievijā runā par valstisku programmu, bet vai, piemēram, ASV un Ķīnā nevarētu būt tas pats?

– Pirms sešiem astoņiem gadiem bija daudz Ķīnas sportistu, kas parādījās, sasniedza augstus rezultātus un pēc tam pazuda. No tā var izdarīt secinājumus. Pieļauju, ka tās ir lielākoties atsevišķu pseidospeciālistu vai biznesmeņu organizētas lietas ar konkrētu mērķi palīdzēt kādam sportistam vai komandai sasniegt augstāku rezultātu.

 

Kandidēs ceturto reizi

– Vai varat veikt rentgenu Latvijas sportam?

– Manuprāt, atrodamies uz augšupejošas līknes, jo ļaužu interese par sportu kopumā pieaug, masveidība un popularitāte kļūst lielāka, pārdod vairāk sporta preču – tīri kā ekonomiska kategorija. Sabiedrība kļūst veselīgāka. Grūti prognozēt, vai tas pārvērtīsies pasaules līmeņa sasniegumos, jo arī citās valstīs notiek sporta attīstība, konkurence ir mežonīga.

– Lielākās problēmas?

– Nestabilā finanšu plānošanas politika un biežā valdības maiņa. Šajā olimpiskajā ciklā bijuši pieci izglītības ministri. Viens vēl nav sapratis, ko nozīmē finanšu gads, kad viņu jau nomaina. Ar katru nākamo jāsāk gandrīz no nulles, un tas rada nestabilitāti. Piemērs – sporta budžetā liela nozīme ir uzņēmumu ienākuma nodokļu atlaidēm, kas darbojas no pagājušā gadsimta 90. gadiem, bet praktiski nepaiet ne gads, kad Valsts ieņēmumu dienests, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs vai Finanšu ministrija tādā vai citā ceļā nevirzītu jautājumus par šīs atlaides atcelšanu, jo tas kropļojot ieņēmumu plānošanu valsts budžetā. Tagad Pasaules banka aizrādījusi, ka Latvijā uzņēmumiem ir pārāk daudz ienākuma nodokļa atlaides. Tas mums jāsargā. Valsts kapitālsabiedrību ziedojumi LOK kopš 2010. gada divkārt samazinājušies, un, ja atcels nodokļa atlaidi, nebūs nekādu ziedojumu. Problēma ir jauno treneru audzināšanā un izglītošanā, turklāt augsti kvalificētu treneru, kuru arvien akūtāk sāk trūkt. Pieminētie gadījumi ar Pušpuri un Liepu liecina, ka mūsu treneri spēj nodrošināt izaug­smi līdz ieiešanai pieaugušo kārtā, bet, kad jāsāk cīnīties pakāpi augstāk, netiek galā.

– Kāda ir LOK finansi­ālā situācija? Kaut kam būtiski nepietiek?

– Reizi pa reizei kaut kam nepietiek, bet teorētiski katrā no pēdējiem pieciem gadiem esam spējuši nodrošināt nelielu finanšu apjoma pieaugumu un saplānot savas vajadzības atbilstoši šim finansējumam. Ja šo ziedojumu sistēmu likvidētu vai administratīvi noteiktu prioritāros sporta veidus, tas gan sporta sistēmu sagrautu pilnībā.

– Vai Kārlis Šadurskis ir labs izglītības ministrs sporta nozarei?

– Vārdos un teorētiski atbalsta mūs, doti solījumi, ka netiks pieļauta sporta budžeta samazināšana 2017. gadā. Skatīsimies, kāds būs rezultāts. Esam tikušies formāli un neformāli, viņš ne pirmo reizi ir ar pīpi uz jumta, tā ka diez vai mētātos ar solījumiem, ja neredzētu iespēju tos pildīt. Bet Finanšu ministrijas plānos ir par 20 procentiem samazināt sporta programmas, kas attiecas uz federācijām, starptautiskajiem pasākumiem un augstas klases sasniegumu sportu.

– Septembrī būs LOK prezidenta vēlēšanas. Vai kandidēsiet uz ceturto termiņu?

– Jā. Gribu, lai sāktie darbi attīstās, lai turpinās tradīcijas, kas Latvijā ieviestas, – jaunatnes olimpiādes, Latvijas olimpiāde, Olimpiskā diena, projekts “Sporto visa klase”, sportistu atbalsta programma “TOP-50”. Nākamajā četrgadu ciklā nopietni jāiesaistās sporta infrastruktūras pilnveidošanā, jo pirms desmit gadiem sabūvēja olimpiskos centrus, bet tie nolietojas un nedaudz mainās iedzīvotāju struktūra. Pieredze rāda, ka Rīga dažādu iemeslu dēļ ir izslēgta no Latvijas sporta dzīves organizēšanas, vajadzētu dabūt atpakaļ.

– Jums būšot vairāki konkurenti.

– Pagaidām ne par vienu neesmu dzirdējis, taču no konkurences nebaidos. Žoržs Tikmers? 21. jūnijā, abi līdzās sēžot, paziņojām visām sporta federācijām, ka kandidēsim uz tiem amatiem, kurus ieņemam pašreiz (Tikmers ir LOK ģenerālsekretārs. – I. S.). Pieļauju, ka līdz 31. augustam parādīsies vēl kāds kandidāts. Jebkas ir iespējams, līdzīgi kā ar Artusa Kaimiņa partiju.

– Cik medaļu Latvijai prognozējat Rio?

– Neprognozēju, bet ceru, ka būs vismaz viena. Mums ir desmit līdz 12 sportisti, no kuriem izcīnīt medaļu var ikviens. Grūti pateikt, vai veiksme stāvēs klāt visiem vai tikai vienam, jo rezultātu veido daudz dažādu sīkumu. Piemēram, Pekinas spēlēs mūsu BMX komanda ieradās divas dienas pirms sacensībām un jau divas stundas vēlāk Māri Štrombergu izsauca uz dopinga kontroli. Pēc tam lietus dēļ sacensības pārcēla uz nākamo dienu, taču, ņemot vērā aklimatizācijas procesu, katrai dienai varēja būt izšķirošs svars.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ja mūsu komanda būs bez medaļām, tad tam Rublimevskim ir jādemisionē.

Draugiem Facebook Twitter Google+