Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Latvijai jāgādā par latviešu valodu! 8


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto – Timurs Subhankulovs

Tam ir zināma līdzība ar “Latvijas Avīzes” slejās notikušajām diskusijām par valodu lietojumu un lomu. Parīze, kura pretendē rīkot 2024. gada olimpiādi, izvēlējusies savam pieteikumam lozungu “Made for sharing”. Izraisījās diezgan asas debates, jo daudzi uzskata, ka sauklim vajadzēja būt franciski – galu galā franču valoda (kopā ar angļu) arī ir viena no Starptautiskās olimpiskās komitejas oficiālajām valodām, un sākotnēji pat bija pirmā un vienīgā.

Saskaņā ar atbildīgo amatpersonu teikto, sauklis “Made for sharing” iemieso “atvērtību” un satur “starptautisku vēstījumu”, bet šis skaidrojums kritizētājus nepārliecina. Viņi nesaprot, kāpēc kāds franciski izteikts lozungs būtu mazāk “atvērts”. Tas, gluži pretēji, varētu uzsvērt mūsdienu olimpiskās kustības saknes un pamatlicēja Pjēra de Kubertēna sludinātos ideālus, kurus šodien pārāk bieži aizēno piekāpība mārketinga prasībām un dopinga skandāli. Iespējams, viegli uztveramais, ja tā drīkst sacīt, no kultūras un tradīciju smaguma atslogotais sauklis ļoti iepatiksies SOK lēmumu pieņēmējiem un reklāmdevējiem, taču tas padara Parīzes kandidatūru bezpersonisku.

Francijā arvien uztraucas par franču valodas lietojuma telpas sašaurināšanos starptautiskajās organizācijās, biznesā un citās jomās. Savukārt Latvijai jāgādā par latviešu valodu Latvijas teritorijā. Mērogu un attieksmes ziņā, kā arī politiski un vēsturiski, esam stipri atšķirīgās situācijās. Tomēr saskaramies ar parādību, ko mēdz dēvēt par “dažādību”, bet kura patiesībā spēj novest pie pasaules kultūras mantojuma noplicināšanas. Arī tad, ja valodu politikā par “dažādību” vai “atvērtību” tiek iztēlota nepārtraukta pielāgošanās globāli vairāk lietotas valodas spiedienam. Tieši minētais apstāklis izraisa Eiropas lielvalsts Francijas sabiedrības ievērojamas daļas principiālus iebildumus.

Ienāca prātā pagājušā gada nogalē Latvijā publiskotais dokuments – Sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupas ziņojums. Tā ievadā arī tiek uzskaitīti principi. Pirmais nosauktais: “Dažādības atzīšana. Iedzīvotāju dažādība ir mūsdienu sabiedrības dabiska un neatņemama raksturiezīme”. Grūti apšaubīt, bet diez vai Latvijā atradīsies sevišķi daudz dažādības noliedzēju, tāpēc būtiskākais jautājums droši vien ir, ko mēs vispār saprotam ar tās “atzīšanu”. Tāpat varētu vaicāt, ciktāl “dabiska” un tātad “dažādībai” piederoša un “atzīstama” būtu ar Latvijas vēsturi un juridiskajiem pamatiem saistīto vērtību noliegšana. Taču šoreiz – tikai par valodu. Ja nemaldos, asāko polemiku izsauca ziņojuma frāze, ka “labu piemēru rāda tie politikas veidotāji un ierēdņi, kuri ar krievvalodīgajiem medijiem runā to auditorijas vairākuma valodā”. Respektīvi, attiecīgajiem medijiem un auditorijai nevajag likt sapūlēties. Dīvainākais, ka, piesaucot Latvijas dažādību un saliedētību, joprojām rosinām veidot jaunas mediju “platformas” vienīgi krieviski, jo teju visus “dažādos” asociējam ar krievvalodību. Vienā lielā maisā sabāžam poļus, ukraiņus un pārējos, kuri tur varbūt nemaz nealkst nonākt. Vai labprāt gribētu izkļūt laukā.

Bet, tā diskutēdami, reizēm aizmirstam pašu galveno. Pasaules dažādības uzturēšanā Latvijai un Latvijas pilsoņiem atvēlēta patiesi svarīga loma – saglabāt un izkopt latviešu valodu. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs.

LA.lv