Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
1. marts, 2012
Drukāt

Latvijai nav jābūt milzīgam rapšu laukam vai kviešu prērijai


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūts dibināts 1922. gadā un ir pirmā selekcijas stacija, ko izveidoja Latvijas Zemkopības ministrija. Šogad institūts svin savu 90 gadu jubileju un ar savu seno vēsturi patiesi lepojas. Desmit gadu institūta direktore ir Sanita Zute, kura vienlaikus ir arī Latvijas Sēklaudzētāju asociācijas vadītāja. Intervijā – par selekcionāru darbu un sēklaudzēšanas biznesu.


 

– Vai Stendes selekcijas institūts ir vecākais Latvijā?

– Priekuļu selekcijas stacija ir vecāka – tā izveidota 1913. gadā, taču nevis ar ministrijas, bet lauksaimniecības centrālbiedrības iniciatīvu. Pēc tam izveidoja vairākas mācību un pētījumu saimniecības Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes paspārnē. Zemkopības zinātniskais institūts Skrīveros izveidots 1951. gadā, atdaloties no Latvijas Zinātņu akadēmijas. Stendes selekcijas stacija, kā mūs sākotnēji sauca, dibināta vienā gadā ar Lietuvas Zemkopības institūtu Dotnuvā. Savukārt 1920. gadā dibināts selekcijas institūts Jegevā, Igaunijā. Tātad visas Baltijas valstis var lepoties ar senām lauksaimniecības zinātnes tradīcijām.

– Mērķi un uzdevumi institūtam gadu gaitā palikuši nemainīgi?

– Laikam institūta mērķus un uzdevumus var uzskatīt par mūžīgām vērtībām, jo tie tiešām saglabājušies. Pēc Pirmā pasaules kara, kad dibināja šo lauksaimniecības zinātnes centru, viens no galvenajiem valsts uzdevumiem bija spēja konkurēt ar citām Eiropas valstīm. Latvija tāpat kā citas zemes pēc kara bija novājināta, un valstij bija jādomā arī par to, kā palīdzēt zemniekiem iegūt augstākas un stabilākas ražas. Tātad – viņi bija jāizglīto. Faktiski tie paši uzdevumi, kas aktuāli arī šodien. Informācija jau vienmēr pieejama dažāda un daudz, taču to jāprot sistematizēt. Šim nolūkam tad vajadzīgi starpnieki – konsultanti, agronomi, zinātnieki –, kas nepieciešamo informāciju pasniedz viegli saprotamā veidā.

– Vai principā Latvijā varētu iztikt tikai ar importa šķirnēm?

– Protams, varētu, tikai – par kādu naudu, un vai tas mūsu zemniekiem būtu izdevīgi. Turklāt – ne viss, ko ievedam, ir zelts. Tiesa, arī mēs nepiedāvājam neko tik unikālu, kas varētu derēt pilnīgi visiem. Svarīgākas ir izvēles iespējas. Ja zemnieks ir tik drošs, ka var atļauties eksperimentēt ar šķirnēm, viņš to arī dara. Importa šķirnes tiek pirktas ļoti daudz. Statistika rāda, ka Latvijā vietējās šķirnes no kopējā tirgus aizņem tikai kādu ceturto daļu. Zemnieks pats tad skatās, kas viņam sanāk un kas ne. Kamēr ir labi, problēmu nav, bet, kad nekas neizaug, sākas cits stāsts… Taču, ja valsts pārraudzībā ir tādi institūti kā mūsējais, tad droši vien eksperimentēt vajadzētu mums, nevis zemniekiem savos laukos un uz sava rēķina. Tomēr neviens jau nevar aizliegt katram pašam mēģināt un pārbaudīt. Dzīve neapstātos, ja tādu selekcijas institūtu nebūtu, bet šāds institūts kā zināšanu krātuve ir katras valsts nacionālā bagātība.

Saimniekošana jau nav tikai zemnieku vēlme darboties lauksaimniecības biznesā. Zemnieks strādā ar vienu no galvenajiem valsts resursiem – zemi. Tai ir jābūt saprātīgi apsaimniekotai, ilgtspējīgai, tādai, kas spēj saglabāt auglību ne tikai pašreizējai, bet arī nākamajām paaudzēm.

Tai būtu jābūt valsts funkcijai – sekot līdzi tam, kā katrs zemnieks saimnieko un izturas pret šo zemes resursu – vai viņš to nenoplicina, vai nesaimnieko agresīvi, vai ar savām darbībām neapdraud pārējos utt. Diemžēl attieksme ir dažāda – vieni izturas pret zemi ar pietāti, bet otri iet pāri kā uzvarētāji un tūlītēja labuma guvēji. Valstij jāizveido rāmji un spēles noteikumi, kas visiem būtu jārespektē un ļautu justies droši.

– Bet vai reāli valsti interesē, kā privātīpašnieki apsaimnieko savu zemi?

– Negribu teikt, ka valsts pilnīgi distancējusies no šīs lietas, taču tā noteikti varētu vairāk interesēties par to, kas un kā notiek lauku saimniecībās. Protams, pastāv likumdošana, labas prakses nosacījumi, kur atļautā un nevēlamā robežas redzamas. Galu galā arī ES prasības nav tikai tādēļ, lai būtu. Eiropas valstis gadu gaitā ir izstrādājušas standarta kritērijus, sapratušas, kas vajadzīgs, lai lauksaimniecība būtu ilgtspējīga, un tagad piedāvā tos arī pārējām valstīm. Tiek aicināti ES valstu zinātnieki, un kopā ar lauksaimniekiem tiek meklēti labākie risinājumi vai kompromisi, kas nepieciešami, lai zeme tiktu apsaimniekota saprātīgi. Un reizēm ir dīvaini, ka zemniekam burtiski jāpierāda, ka viņam tiešām nepieciešama gan meliorācija, gan papuves, rugaines utt. Dažiem šķiet, ka tie visi ir tādi ķeksīša pasākumi, ko uzspiež Brisele.

– Kā valsts var zemnieku mudināt ievērot visas minētās lietas? No vienas puses, var atbalstīt ar maksājumiem, bet, no otras puses, nav jau arī nekādu soda sankciju par neievērošanu?

– Jā, atbalsta maksājumi ir spēcīgākā svira, kas strādā vienmēr. Diemžēl pie mums galīgi nestrādā ētikas, godaprāta, solījumu turēšanas un tamlīdzīgas sviras. Vecajās Eiropas valstīs daudz kas no minētā ir pašsaprotamas lietas, kas tiek mantotas no paaudzes paaudzē. Bet mums nez kāpēc uz katra soļa jāpierāda, ka šīs lietas jāievēro, jo pašiem tās vajadzīgas. Varbūt tāpēc mūs vieglāk iebiedēt ar visādiem sodiem, nevis iemācīt ievērot elementāras kārtības normas. Nezinu, varbūt pie tā vainīgs pēcpadomju periods, kas ieildzis, un atliek cerēt uz nākamajām paaudzēm, kas spēs domāt un rīkoties citādi.

Protams, ne jau visiem zemniekiem vajadzīgi rāmīši, taču diezgan stingri ir iestrādājies kritērijs, ka pār visu valda nauda un ka galvenais ir ekonomika. Viss pārējais ir tam pakļauts. Tāpēc arī šīs ekonomiskās sviras ir visiedarbīgākās un efektīvākās.

– Vai atšķiras saimniecības, kurās vadītājs ir ekonomists un kurās – agronoms?

– Atšķiras. Kad aktīvi braukāju pa saimniecībām, to ļoti uzskatāmi redzēju. Saimniecībās, ko vada agronoms, mums risinājās pavisam citādas sarunas nekā saimniecībās, kur priekšgalā ir ekonomists vai inženieris, vai kas cits. Atkarībā no izglītības katram ir arī citas prioritātes. Tie, kas mācījušies dabas zinības, pret dabas procesiem izturas ar lielāku pietāti un izpratni. Viņi saprot, ka ne visu var izmērīt naudā un ka ne viss, ko mēs darām, ir ekonomiski izdevīgi. Un ne vienmēr peļņa būs jau rīt uz brokastlaiku. Mēs varam sarakstīt visādus plānus un uzrasēt visādas shēmas, bet daba tik un tā ieviesīs savas korekcijas. Tāpēc vairāk būtu jāpaļaujas uz savu intuīciju un lietām jāpieiet godprātīgi.

Bet vēlreiz gribu uzsvērt, ka teiktais neattiecas uz visām saimniecībām. Daudzās ir tiešām spīdoši vadītāji, kas darbu pirmām kārtām dara ar mīlestību, domājot ne tikai par šodienu, bet arī par to, ko aiz sevis atstās nākotnē. Katrs naudu var ieguldīt dažādos pasākumos un lietās, bet tiem, kas strādā ar zemi, jāsaprot, ka no tās nevar tikai ņemt, tai ir arī jādod pretī. Tāpēc viņi nežēlo naudu meliorācijas darbiem, augsnes kaļķošanai utt.

Arī pareizās sēklas un šķirnes nenesīs tūlītējus labumus, taču padarīs saimniekošanas sistēmu stabilu un ilgtspējīgu. Nereti risks kādā vienā pozīcijā patiesībā izrādās risks uz visu banku. Un tad nebūs jēgas vainot valdību vai laikapstākļus, vainīgi būsim paši.

Tiesa, ne katrs gatavs atzīt, ka jau sākotnēji izdarījis nepareizu izvēli, riskējis, nopērkot nezināmas sēklas, audzējis šķirnes, par kurām neko daudz nezina utt. Tādā veidā radījis fundamentu, uz kura izpausties arī pārējiem sliktajiem faktoriem.

– Latvija, kaut maza, taču ģeogrāfiski ir ļoti atšķirīga…

– Jā, un to ir grūti pierādīt lielajām ES valstīm. Tās nesaprot, ka meliorācija vai augšņu kaļķošana pie mums var būt dzīvības jautājums. Mums ir ļoti daudz nokrišņu, daudz izskalošanās procesu, augsne strauji paskābinās. Saimniecības pie mums specializējas, lopu blīvums nav vienmērīgs, tāpēc nav īsti zināms, kas notiek saimniecībās, kur nav pieejami organiskie mēsli, labākajā gadījumā – zaļmēslojums. Vai arī tikai minerālmēsli. Šie procesi augsni zināmā mērā noārda, un, ja mēs vēl nepārliecinām cilvēkus, ka augsne jākaļķo, tad ne kvieši, ne rapši neaugs augsnē, kas kļūst skāba. Varbūt Zemgalē, kur augsnes ir mālainākas, pH rādītājs tik ātri nekrītas, bet smilšainās augsnēs tas notiek ļoti strauji. Te nu valstij tiešām būtu jāpalīdz zemniekiem meklēt risinājumus, jo šīs lietas nedrīkst ielaist. Kad apzināmies, ka zeme jāglābj, tad jau ir par vēlu – var gadīties, ka vairs nebūs ko glābt. Ja pH būs nokrities zem 5, varēsim darīt visu ko, bet ražas vairs laukā nedabūsim nedz ar šķirnēm, nedz mēslojumu…

– Vai sacītais nozīmē, ka zemnieki stipri grēko ar augsnes kaļķošanu?

– Viņi uz šīs kaļķošanas rēķina ekonomē. Viņi ir sapratuši, ka, dodot minerālmēslojumu, efekts ir tūlītējs. Aprīlī uzsēj, bet augustā jau ir tik un tik tonnu ražas. Neuzsēj – šo tonnu nav. Ar kaļķošanu viss notiek lēnāk, ražas uzreiz nedubultosies. Vienkārši visu laiku jāuztur vajadzīgais fons, jo ir ļoti grūti konstatēt brīdi, kad pH līmenis kļūst kritisks.

– Augsnes analīzes zemniekam ir obligāts pasākums?

– Piemēram, Lielupes baseinā, kur noteikts slāpekļa monitorings, lai nepiesārņotu gruntsūdeņus, kas aiziet uz jūru, tās jāveic obligāti. Arī citās līdzīgās vietās. Analīzes maksā naudu, taču ne jau pašu analīžu uztaisīšana ir tā dārgākā pozīcija, grūtāk ir īstenot turpmākos pasākumus, kam būtu jāseko saskaņā ar iegūto analīžu datiem. Dažiem ir ērtāk izvēlēties strausa politiku – ja nezinu, kas manā zemē notiek, man arī nekas nav jādara. Un arī sirdsapziņa nemoka. Bet es ļoti labi saprotu mūsu zemniekus, kuru iespējas, salīdzinot ar citu ES valstu zemnieku iespējām un saimniekošanas nosacījumiem, ir daudz ierobežotākas. Esam vienā tirgū, un, protams, arī Latvijas zemnieks grib būt Eiropas līmenī, sasniegt tādas pašas ražas. Taču, ja mūsu zemnieks izdarīs pilnīgi visu, kas uz lauka būtu jāizdara, viņš nekad nebūs bagāts. Šajā gadījumā valstij tieši vai ar sabiedrisko organizāciju starpniecību būtu tomēr jāaiznes līdz zemniekam ziņa par šīm ilgtermiņa lietām, kas iespēju robežās būtu arī jāatbalsta, lai motivētu tās darīt.

Tas pats notiek arī ar sēklkopību. Pārdotās sertificētās sēklas apjomi tajā laikā, kad stājāmies ES, bija ievērojami lielāki, jo zemnieki saņēma atbalsta maksājumu. Tiklīdz maksājumi samazinās vai to nav vispār, tas, kas pirms tam likās svarīgs, šo nozīmi pēkšņi zaudē.

– Bijušais zemkopības ministrs Dūklavs savulaik teica, ka viņš nevarot prasīt, lai zemnieks pērk labāko, ja nevar viņu šajā prasībā atbalstīt…

– Domāju, var gan prasīt, un tas atkal ir godaprāta jautājums. Galu galā ne jau par katru darbību mums kāds dos konfekti. Mums jādara tāpēc, ka to prasa mūsu profesionāļa sirdsapziņa, tā mums saka priekšā, kas mums kā profesionālim jādara. Pati dažreiz mēdzu būt skarba un teikt zemniekam, ka viņam nav tiesību prasīt no Eiropas vai valsts atbalstu kritiskās situācijās, ja pats nav ievērojis visu nepieciešamo, lai ražu iegūtu. Nevar sūdzēties par to, ka izsaluši sējumi, ja zemnieks pats savām rokām iesējis šķirni, par kuru zināms, ka tā mūsu apstākļos nav droša. Visi zina, ka, piemēram, kviešu šķirne ‘Bussard’ ir ļoti laba šķirne, taču vienmēr jāņem vērā, ka tā ir Viduseiropas šķirne. Mūsu apstākļos tā var sešas ziemas pārziemot, bet septītajā aiziet bojā. Un es uzskatu, ka zemniekam šādā gadījumā nav nekādu tiesību par izsalušu sējumu prasīt kompensāciju, ja viņš pats šo šķirni izvēlējies. Tas tad ir viņa paša risks. Mums nav neviena vadoņa no malas, kas pateiks, kā mums saimniekot, par saimniekošanas noteikumiem mums jāvienojas pašiem šeit uz vietas. Nevar visu rēķināt tikai caur savas saimniecības bilanci. Pat tad, ja kaut ko nevar īstenot kādā konkrētā saimniecībā, tas nenozīmē, ka to principā nevajag īstenot vai uz to tiekties.

Tā mūsu demokrātija ir tik mīksta, tik bezmugurkauliska, ka sāk jau krist uz nerviem. Esam tik bailīgi un neizlēmīgi brīžos, kad vispārējas kārtības labad tomēr būtu jāpieņem kāds nepopulārs lēmums, ka šī demokrātija jau sāk atgādināt anarhiju. Un tikai tad, kad savārītas kārtīgas ziepes, skatāmies cits uz citu, meklējot vainīgo, kurš laikus nenorāva rokas bremzi, bet ļāva visam ripot uz priekšu.

– Tad jābūt kādam, kurš tomēr pārskata visu spēles laukumu, jo visādu programmu jau mums netrūkst?

– Jā, programmu ir daudz, taču lielākā to daļa tiek atzītas par sliktām, tiek noraktas, un neviens neuzņemas atbildību pateikt, kura tad no tām sliktajām programmām būs tā labākā, pie kā varētu pieturēties. Nekad jau nebūs programmas, kas derēs visiem – lieliem, maziem, ražojošiem, vidi uzturošiem utt. Es nezinu nevienu ne saimniecības, ne kādas organizācijas vai uzņēmuma vadītāju, kurš vienmēr spētu pieņemt lēmumus, kam visi aplaudētu. Pārsvarā gadījumu jāizvēlas kompromisi, un vienmēr kāds paliek neapmierināts. Tad ir jābūt vīzijai par to, uz kurieni dodamies un kādēļ tiek pieņemti tieši šādi lēmumi.

– Vai eksistē vīzija par to, uz kurieni iet mūsu lauksaimniecība?

– Vīzijas, protams, eksistē, tās tiek formulētas un visādi interpretētas, tāpēc neesmu droša, ka visi šajās vīzijās saskata vienu un to pašu. Grūtāk ir tiem, kuriem jāpierāda kādas jaunas kultūras vai biznesa dzīvotspēja. Piemēram, šobrīd notiek ļoti daudz diskusiju par kaņepēm – būt tām vai nebūt? Vai varam Latvijā veidot kaņepju selekciju vai ne? Taču par to, ka Latvijā ir piemēroti apstākļi graudu audzēšanai un ka mēs arī turpmāk tos audzēsim, šaubām nevajadzētu būt. Arī klimatisko apstākļu izmaiņas mūs tuvākajā nākotnē skars daudz mazāk nekā Dienvideiropu, kur ekstrēmās temperatūras svārstības daudz vairāk apdraud ražu un sējumus. Mēs tomēr esam mērenajā joslā. Mums ir platības, kas ideālas zālājiem, tur mums jāaudzē lopi. Tās ir vērtības, kuru dzīvotspēja vairs nav jāpierāda. Tikai jārada atbilstošs fons, lai šīs nozares varētu attīstīties.

– Zinātniekam, selekcionāram būtu jāiet vismaz kādu solīti pa priekšu…

– No vienas puses, jā, zinātnieks ir tas, kas lasa, studē, apcer, analizē, vērtē, un viņam būtu jāredz tā attīstības vīzija pirmajam. Bet, no otras puses, zinātnieks to visu var izdarīt tikai tad, ja kāds viņam to pasūta. Respektīvi, samaksā. Ja nav pasūtījuma no valsts puses, viņš īsteno tos pasūtījumus, kas ir apmaksāti. Te nonākam pie dilemmas: cik daudz lauksaimniecības zinātne strādā valsts labā, cik daudz iesaistās Eiropas projektos, cik daudz parakstās uz globālām tēmām un kādu labumu no tā visa gūst valsts?

Patiesībā šobrīd lauksaimniecības zinātne ar vienādiem nosacījumiem un vērtēšanas kritērijiem konkurē ar visām pārējām zinātnes nozarēm, kas pie mums tiek uzskatītas par lielajām zinātnēm – fizikas, ķīmijas, medicīnas u. c. Tas nozīmē – lai lauksaimniecības zinātnieks saņemtu valsts atbalstu, viņam jāizdara tas pats, kas pārējo jomu zinātniekiem.

Un viņus vērtē pēc publikācijām atzītos žurnālos, runām starptautiskās konferencēs, Eiropas vai pasaules līmeņa projektiem utt. Manuprāt, tas nav nedz īsti godīgi, nedz tālredzīgi. Ne velti dzirdam: ir akadēmiskā zinātne un ir praktiskā, pie kuras mēs it kā vairāk piederam. Vienlaikus mums tiek izvirzītas tādas pašas prasības kā, teiksim, Organiskās sintēzes institūtam. Tāpēc liekas, ka lauksaimniecības zinātnieki vērtējumu skalā vienmēr paliek pēdējā plānā. Eiropu interesējošie projekti ne vienmēr ir aktuāli mūsu valstij, un visa zinātne nebūtu jāieliek vienā kopējā traukā. Ne velti, piemēram, Vācijā un arī citās valstīs ir nodalītas šīs divas jomas – akadēmiskā un praktiskā zinātne. Viena apkalpo lielos, globālos pasūtījumus, bet otra – valsts pasūtījumus. Un lauksaimniecība vienmēr būs vairāk lokāla, nevis globāla. Arī sava institūta misiju vairāk redzu strādāšanā sadarbībā ar nozares praktiķiem.

– Cik jums ir valsts pasūtījumu?

– Diemžēl šobrīd ar valsts pasūtījumiem ir vairāk nekā vāji. Kopējais finansējuma grozs lauksaimniecības zinātnei ir pavisam niecīgs. Salīdzinot ar 2007./8. gadu, šis finansējums ir ievērojami samazinājies. Pagaidām zinātne turas uz ES struktūrfondiem. Arī ZM vienīgās iespējas pasūtījumiem ir vai nu saistībā ar lauku attīstības plānu, vai arī – lauksaimnieku subsīdijām. Taču, zinot, cik ļoti tās ir samazinājušās, ne par kādu vērā ņemamu atbalstu runāt nevaram. Pazuduši arī tirgus orientētie pētījumi, ko veicām kopā ar partneriem, piemēram, pārstrādātājiem. Bet nu arī šādiem pētījumiem valstij vairs naudas nav. Pozitīvais moments – ar pašu lauksaimnieku atbalstu un iniciatīvu subsīdiju nolikumā izdevās izveidot sadaļu, kas ļauj saņemt finansējumu selekcionāriem. Iepriekšējos divus gadus selekcijas darbus finansējām no paša institūta saimnieciskās darbības nopelnītās naudas.

Vienīgais finansējums, kas uz institūtu atnāk no valsts, ir bāzes finansējums. Bet uz mūsu 200 hektāriem un 50 cilvēkiem, kas Stendē strādā, tas ir tikai mazs pabalsts. Pārējais ir projekti un mūsu pašu radīto šķirņu autoratlīdzības. Katru gadu izaudzējam ap 200–250 tonnu sēklu. Tas nav daudz, ja ar to jānopelna nauda institūta pastāvēšanai.

– Kā jums veicas ar autoratlīdzību iekasēšanu?

– Nu, nenogurstoši cenšamies par to runāt un atgādināt. Bet patiesībā ar autoratlīdzībām ir tāpat kā ar visām citām lauksaimniecības lietām, par kurām var nemaksāt un par ko nedraud nekādas sankcijas. Līdz ar to tas ir paša zemnieka godaprāta jautājums.

– Vai jums šobrīd ir pasūtījumi par salīdzinājumiem vai izmēģinājumiem no augu aizsardzības firmām?

– Deviņdesmito gadu vidū, kad firmas uzsāka savu darbību Latvijā, tās ļoti labprāt pasūtīja demonstrējumus izmēģinājumu stacijās. Bet laiki ir mainījušies un šobrīd firmas vairāk runā ar pašiem zemniekiem un viņiem arī piedāvā veikt šos izmēģinājumus. Taču vēl jau pa kādam demonstrējumam, teiksim, uz lauka dienām, iekārtojam. Man šķiet, ka firmām tas vairs nav tik aktuāli, jo gan darbības jomas, gan klienti, visticamāk, ir daudzmaz sadalīti, tāpat skaidri ir tirdzniecības apjomi un tirgus vajadzības.

Latvija nez vai ķīmijas firmām ir tik interesanta kā Eiropas lielvalstis, kur realizācijas apjomi ir milzīgi. Un tas attiecas ne tikai uz augu aizsardzības līdzekļiem, bet arī uz šķirnēm.

– Kā ir ar autoratlīdzībām importa šķirnēm?

– Citur Eiropā šīm lietām pieiet daudz nopietnāk. Nereti dzirdēts, ka firmu pārstāvjiem nemaz neļauj pie mums izplatīt kādu no jaunākajām šķirnēm, jo katrs selekcionārs vēlas par savu darbu saņemt atlīdzību. Un tai ir jānāk ne tikai no pārdotā augstas kategorijas sēklas daudzuma, bet arī no pārējās sēklkopības. Ja šī sēklkopība vairāk vai mazāk aiziet pagrīdē un ja šī zona ir pelēka, tad perspektīvāko šķirņu sēklas oficiāli neļauj Latvijā izplatīt, jo to radītāji nesaņem no mums nekādu atpakaļreakciju autoratlīdzību veidā.

– Kā notiek sēklas aprites uzraudzība?

– Firmas pārstāvis no selekcionāru puses tiek pilnvarots uzraudzīt kādas šķirnes sēklkopību un izplatību. Viņa pienākums ir sekot līdzi, lai būtu pilna audzēšanas shēma – būtu pavairošana un lai tiek samaksāta autoratlīdzība. Selekcionārs var piedāvāt savas šķirnes, taču viņš var nezināt, kādas šķirnes šeit ir derīgas. Ierosinātāja var būt izplatītājfirma, kas var virzīt kādu šķirni iekļaušanai katalogā. Bet selekcionārs šķirni var nedot, ja viņu neapmierina firmas darbība. Eiropas brīvais tirgus ļauj zemniekam arī pašam doties uz kādu valsti un šķirni tur iegādāties.

– Vai citur ES šis autortiesību jautājums ir sakārtots?

– Negribu teikt, ka visās valstīs šis jautājums ir ideāli sakārtots. Varbūt tas ir sakārtots sertificēto sēklu jomā, jo tur ar sēklkopību nenodarbojas katrs saimnieks. Tur pārsvarā sēklkopības nozare balstās tikai uz sēklu ražošanas firmām. Tas nozīmē, ka saimnieks tikai izaudzē sēklu, tad aizved to uz sēklu rūpnīcu, kur tā tiek pieņemta, novērtēta, iztīrīta, safasēta, sertificēta, un tad notiek sēklu realizācija. Pie mums ir prakse, ka lielākā daļa saimnieku sēklu cenšas paši sagatavot. Taču pie viņiem sēklu neviens neatber no kopējās ražas, bet gan brauc uz sēklu kompāniju un tur nopērk pēdējo ataudzējumu, un tā būs tā sēkla, no kuras ražos preču produkciju. Līdz ar to caur šīm sēklu sagatavošanas rūpnīcām vai kompānijām ir skaidrs šķirnes izplatības tīkls, pircēji, reģistrācija, visi rēķini, pavadzīmes utt. Savukārt pie mums ir ļoti grūti uzzināt, kāds ir šķirnes ceļš.

Ja paskatāmies kaut vai pēc Latvijas sertificēto šķirņu sēklu apjoma, tad redzam, ka apritē daudz ir pirmsbāzes, mazāk – bāzes sēklu, bet C kategorijas sēklu, ar ko patiesībā sākas izejmateriāls preču produkcijai, ir ļoti maz. Tās vairs nepakļaujas sertifikācijai. Zemnieki pie mums atbrauc, lai nopirktu drošu sēklu jeb, kā saka viņi paši, sēklu ar garantiju.

Tā parasti ir pirmsbāzes, labākajā gadījumā – bāzes sēkla, un saimnieks jau mājās pats turpina strādāt ar šo šķirnes materiālu. Taču šī sēkla neparādās lielajā sēklu tirgū, netiek sertificēta utt. Zemnieks it kā audzē savām vajadzībām, varbūt pārdod kaut ko kaimiņam, savukārt kaimiņš – vēl kādam kaimiņam, bet selekcionārs paliek tikai ar samaksu par tām pāris tonnām, kuras sākumā pārdevis. No sēklas pavairošanas un aprites viņš vairs nekādu atlīdzību nesaņem. Godprātīgākie zemnieki samaksā vēl pāris latu par hektāru pašapsētā lauka. Tad arī jājautā – uz kādas finanšu bāzes tad lai veidojas selekcija nākotnē? Iznāk, ka selekcija ir pati par sevi, zemnieks – pats par sevi, un šādā variantā selekcija kā nozare diezin vai var sekmīgi attīstīties.

– Zemnieki slēdz līgumus ar sēklu izplatītājiem…

– Jā, bet šajā sadarbībā nereti darbojas citi nosacījumi. Zemnieks audzē šķirnes sēklu pēc firmas pasūtījuma un ar šo sēklu bieži vien norēķinās ar firmu par citiem pakalpojumiem, tostarp ķīmijas un minerālmēslojuma iegādi. Starp viņiem ir gluži finansiāla rakstura sadarbība. Vienkāršs sēklaudzētājs jau nevar neko citu piedāvāt, ja nu vienīgi atlikto maksājumu. Līdz ar to selekcionāru konkurence ar firmām nav nemaz tik viegla, jo tās ne tikai operē ar citu apjomu resursiem, bet viņiem nodrošināta arī aizmugure – mātes uzņēmums aiz Latvijas robežām, kas vajadzības gadījumā pabalstīs.

– Citās jomās ir tā – ja esi radījis un patentējis ko unikālu, tad faktiski atlikušo mūžu vari pārtikt no autoratlīdzības. Izskatās, ka selekcija nav tā joma…

– Jāsmejas. Protams, nav. Vismaz pagaidām un pie mums. Vēl ir jautājums par selekcijas apjomu un metodēm. Eiropā bieži vien izskatās, ka selekcija ir viena liela industrija, kas balstās uz stingriem uzdevumiem – šķirnei jābūt ražīgākajai, ejošākajai utt.

Dažkārt priekšplānā pat nav izvirzīta šķirnes izturība pret dažādām slimībām un citām kaitēm. Tiek prasīts regulāri radīt jaunu topa šķirni, noteiktu daudzumu parasto šķirņu un labi atstrādāt šķirņu mārketingu.

– Vispār iespējams vēl radīt šķirnes ar kādām nebijušām īpašībām?

– Atklāti sakot – grūti. Selekcija jau sāk pati sevi atražot, izgudrojot tikai kādu jaunu knifiņu. Visu pārējo izdara mārketings un reklāma. Un lielajā sēklu biznesā šķirnēm, kas patiesībā domātas nišas produktu ražošanai, kur parādās dažādas diētiskās vērtības, tā īsti vietas nav. Bet vai Latvijā visi būs lielie biznesmeņi, kas audzēs tikai pārtikas kviešus? Diezin vai.

– Vai jaunu šķirņu radīšana selekcionāram vispār atmaksājas?

– Jau padomju laikos operēja ar šādu aprēķinu – vienas šķirnes izveidošana selekcionāram atmaksājas vien tad, ja ar to apsēj vismaz 100 tūkst. hektāru. Tas nozīmē, ka Latvijas apmēriem pietiktu ar piecām šķirnēm, jo mums ir apmēram 500 tūkst. ha graudaugu sējplatību. Taču ne jau visus darbus nosaka tikai ekonomiskā izdevība. Patiesībā selekcionāra sadarbība ar pārtikas tehnologiem, ķīmiķiem, strādājot pie nišas produktiem, ir ļoti interesanta un sabiedrībai ļoti vajadzīga. Selekcionārs uz graudu tad paskatās no cita redzesleņķa. Arī zemniekam un pārstrādātājam varam pateikt, ka nav tādu standarta kviešu vai auzu. Katra graudu kvalitātes rādītāju amplitūda, ko no konkrētās kultūras var iegūt, ir milzīga. Varbūt šķirne nebūs pati ražīgākā, slimību vai veldres izturīgākā, toties tai būs fantastiski daudz E vitamīna, lignānu un citu bioloģiski aktīvo vielu, kas vajadzīgas diētiskajai pārtikai. Esam tradicionāli pieraduši, ka kvieši ir kvieši, mieži ir mieži, bet šīm kultūrām ir arī citas graudu formas. Ir speltas jeb plēkšņu kvieši, kailgraudu mieži utt. Tie, protams, nedos tādu peļņu, kādu var iegūt no parastajiem kviešiem, taču kāpēc mums no Vācijas jāieved dārgie speltas kviešu milti, ja varam tos izaudzēt paši? Jāatrod tikai pareizā sazobe starp audzētāju un pārstrādātāju. Paši esam iecentrējušies un sašaurinājuši audzējamo sugu klāstu, jo pārsvarā audzējam tās, kas nes lielāku peļņu. Nu, nav jābūt Latvijai milzīgam rapšu laukam vai kviešu prērijai…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+