Latvijas ainava Briselē 0
ES Padomes Valodu departamenta bibliotēkas LEX ēkā līdz 20. maijam apskatāma izstāde “Patiesā daba”, kurā eksponētas 21 latviešu gleznotāja 30 gleznas. Četras dienas esot Briselē, laimējās piedzīvot pavasara pēkšņo atnākšanu. Saules gaisma lika pilsētas raibajai publikai kļūt smaidīgai un atveldzētai.
Tāpat, staigājot pa Briseles centru, bija patīkami redzēt informatīvas norādes, ka kaut kas šeit notiek saistībā ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Patriotisms rosināja mani un vēl vienu tautieti ieiet Briseles mākslas centra “Bozar” zālēs. Kādēļ gan neskatīt Latvijas Laikmetīgās mākslas centra profesionāli augstvērtīgi veidoto izstādi “Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” tieši Briselē? Mājās taču nekad nav laika. Kādēļ gan neieraudzīt novadnieka sabilnieka Artūra Riņķa un citu, pašai pazīstamu, mākslinieku jaunības darbus šeit, Eiropas centrā? Great!
Briselē vēl aizvien notiek pilsētbūvniecības “labošanas darbi”: vērienīgi tiek nojauktas 20. gs. 60. – 70. gados būvētas mājas, pat veseli kvartāli; tie vairs nav derīgi veselīgai dzīvošanai novecojušo konstrukciju un materiālu dēļ (interesanti, kad tas notiks pie mums?). Dinamiskais nojaukšanas process redzams arī turpat, no ielas otrās puses “eiromājas” logiem, kurā atklāta Agijas Sūnas galerijas organizētā latviešu gleznotāju ainavu izstāde “Patiesā daba”. Izstādi organizē Latviešu valodas nodaļa un Tulkošanas departaments “DGA” sadarbībā ar Valodu departamenta bibliotēku un Latvijas Pastāvīgo pārstāvniecību ES par godu Latvijas prezidentūrai ES Padomē.
Šis notikums, šķiet, nav ierakstīts prezidentūras lielajā programmā, taču par izstādes esamību varam būt pateicīgi Latvijas tulku nodaļas patriotismam: skaistās un gudrās latviešu meitenes vēlējās, lai šajā vietā būtu kāds stāsts par Latviju. Galeristei Agijai Sūnai sadarbība ar Latvijas pārstāvniecību Briselē turpinās jau vairākus gadus. Arī šoreiz tā bija viņas veidota izstāde, klāt vēl pievienojot no tautastērpu centra “Senā klēts” deponēto visu Latvijas novadu dūraiņu kolekciju, kuru būs iespējams pētīt šā nama lasītavā. Izstādē piedalās 21 Latvijas gleznotājs ar 30 darbiem. Pēc 20. maija kolekcija pārcelsies uz Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, kur to varēs skatīt līdz prezidentūras beigām.
Līdz izstādei nokļūšana šobrīd nav viegla: drošības kontrole strādā paaugstinātas bīstamības apstākļos, taču, izejot no lifta septītajā stāvā, pēkšņi nokļūsti klusuma un Latvijas gaismu, faktūru, varbūt pat smaržu, telpā, jo pirmais darbs, kurš nāk pretī, ir Madaras Gulbis zaļi violeti piesātinātais “Mežs”. Nākamā, kas tūlīt uzrunā, ir Māra Upzara absolūti vienkāršā Latvijas līdzenumu ainavas horizontālā ritmika (“Esības elements”). Šī gleznu ekspozīcija, šķiet, negaidīti mainīja publikas priekšstatus par latviešu glezniecību un Latvijas dabu kā “pelēcīgu un gaumīgu”. Kaut arī tāda te, protams, labi pārstāvēta: Laimas Bikšes “Nakts. Ābeles zied”, Vijas Zariņas “Zūdošais sniegs” un Jāņa Ziņģīša gleznas ar skatiem uz Rīgas panorāmu, Kristīnes Keires “Stāvkrasts”.
Tulkojot izstādes anglisko nosaukumu “True colours” (“Patiesās krāsas”), zinu, ka šo dabas ainavu salīdzināšanas darbu nav vērts pat sākt, vadoties pēc tā, kuram krāsas patiesākas. Arī tiem, kuri tik tiešām gleznojuši dabā (Gunas Millersones “Dīķis”, divas Vitas Mercas ainavas, varbūt vēl kāda darbi), tas nebūt nenozīmē, ka gleznās viss ir tikpat patiesi kā “dzīvē”, dažreiz ne tuvu tam. Un tomēr. Par lielāko uzaicināto mākslinieku daļu var teikt, ka viņi no dabas gūst gan impulsus, gan motīvus, taču tālāk darbnīcā tos pārlāgo un pielāgo savai stilizācijai, kolorītam, audzina faktūras, domā par koncepcijām. Tāpēc var teikt, ka kopumā izstāde sniedz ieskatu latviešu glezniecības dekoratīvajā atzarā, nedomājot ar to, protams, neko sliktu. Jo tieši dabā tagad bieži vien neglezno pat plenēros!
No šīs darbu daļas īpaši jāizdala Edvarda Grūbes gleznas, kurām ar ainavu attāls sakars, bet tās ar otas uzliciena brīvību un prasmīgo virsmas apdari (matēts pret spožo, lakoto) un tēmas ziņā tik latvisko krūzi un maizes kukuli pievieno izstādei naivu un reizē stilīgu dzimtenes atgādinājumu. Līdzās Grūbem iederas Gunta Liepiņa-Grīva ar dekoratīvu, pa pusei abstraktu gleznu “Rudens”, un, protams, te piederas arī Intas Celmiņas “Rudens”. Oranži dzelteno Signes Vanadziņas “Bula laiks” izstādes organizētāji izvēlējušies par šīs izstādes logo, vēlreiz akcentējot, ka Latvijas saule un arī glezniecība ir dzīvesprieka pilna. Ilzes Avotiņas ierasti ornamentālās bildes šoreiz ir tieši ar latvisko ornamentu apdarinātas (“Jaunās egles”), izstādē ienesot kādu pasakai tuvu stāstu. Pie maigi dekoratīvajiem darbiem var iedalīt Laimas Eglītes “Ceļš” un Ineses Siliņas “Mana pļava”.
Tomēr ir iespējams sajust darbus, kuros ieausta liela nopietnība pret ainavu kā vienu no katra paša daiļrades pamatžanriem: Alla Folka min: “…koki kļūst par maniem draugiem un es gleznoju viņu portretus…” Kārlis Siliņš iesniedzis no grūti gleznojama motīva (“Izcirtums vējainā dienā”) pārdomātu personisko laukumu un līniju kārtojumu. Armēņu tautības mākslinieks Artūrs Akopjans, iespējams, ar Latvijas ainavas palīdzību kļuvis radniecīgs citiem ziemeļzemju gleznotājiem. Arvien biežāk izstādēs redzamas Irēnas Lūses ainavas. Šoreiz “Saulrietā” pavisam vieliski sajūtama vakara gaismu brīvdabas izrāde, bet pavasara dienas vidus košums ir reālajās Ditas Lūses kompozīcijās (“Pienenes” I-II ). Didaktisku piesitienu izstādei pienes Anša Butnora “Pilsētas ilgas”: cilvēciņu rotaļas iežogotā pagalmā, pie miskastēm un ar nokvēpušu pilsētu tālumā.
