Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. maijs, 2013
Drukāt

Latvijas apstākļiem arī 30 tūkstoši bezdarbnieku ir biedējošs skaitlis

Foto - LETAFoto - LETA

No nesen Īrijas Sociālā aizsardzības departamenta publiskotajiem datiem izriet: 43,4 tūkstoši jeb katrs septītais no gandrīz 300 tūkstošiem šīs valsts bezdarbnieku savā mūžā nav strādājis ne dienu, un tas dod pamatu secinājumam, ka pastāv cilvēku slānis ar apzināti izvēlētu pabalsta saņēmēju dzīvesveidu.

Īrijas valdību tas, protams, nesajūsmina, taču departamenta ziņojumā caur puķēm var izlasīt, ka šis cipars sociālajam budžetam arī nākotnē paliks smaga nasta – to samazināt cerības stipri vājas, tāpēc steigšus jāmeklē glābšanās ceļi, lai no pabalstiem vien pārtiekošo skaits nepieaugtu.

Mums it kā nevajadzētu raizēties par šādām problēmām. Jo nupat Pasaules bankas (PB) veiktā pētījuma “Latvija: kurš ir bezdarbnieks, ekonomiski neaktīvais vai trūcīgais?” prezentācijā esam saņēmuši uzslavu par iedzīvotāju pareizu atbalstīšanu krīzes periodā. Atzinību vēl papildina secinājums, ka Latvijā nav no pabalstiem atkarīgu bezdarbnieku un, rocībai augot, valstij derētu pieaudzēt sociālā spilvena apmērus.

Ir jau patīkami dzirdēt labus vārdus no autoritatīvas mutes, tomēr šī nav gluži viennozīmīga uzslava: to pavada daudzbalsīgi komentāri, ka pētnieki nav saskārušies ar Latvijas ikdienu.

Lai gan te daudzi darbu zaudējušie patiešām sirsnīgi meklē iespējas strādāt kaut vai par zemu algu, katrā pašvaldībā ir lielāks vai mazāks skaits iedzīvotāju, kas nodarbes vietā vispirms meklē pabalstu. Vislabāk šo situāciju zina lauku uzņēmēji, kam strādnieki jāvervē pārnovadā, un darba devējs nevar būt drošs, ka izdevies atrast lietaskokus.

Tā kā mūsu sabiedrībā iespēja nestrādājot saņemt naudu pastāv tikai nepilnus divdesmit gadus, tad, iespējams, rietumvalstu sociālā atbalsta pieredzi labi iepazinušo PB pētnieku skatījumā Latvijas atgūtās neatkarības periods ir daudz par īsu, lai tajā saskatītu nestrādāšanas “profesionāļus”. Jo tādu, kuri mūžā ne dienu nav strādājuši, patiešām ir salīdzinoši maz. Toties nopietnas bažas raisošs lielums atklājas Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) aprīļa beigās reģistrēto 102 760 bezdarbnieku saimes struktūrā – apmēram 30 procenti nodarbi zaudējušo vai vēl vispār neatradušo ieskaitāmi ilgstoši ārpus darba tirgus palikušajos.

Labklājības ministre Ilze Viņķele (“Vienotība”), raizīgo ciparu pieminot, izvairās no apzīmējuma “bezcerīgie” un ar amatam piemītošu lietišķu optimismu nosauc trīs vaļus, uz kuriem balstīsies ilgstošo bezdarbnieku piesaistīšana nodokļu maksātāju kopumam. Taču ministres uzskaitīto sviru – izglītība, veselības aprūpe, reģionu attīstība – reālas iedarbināšanas termiņi diemžēl stipri miglaini un atkarīgi no daudziem faktoriem.

Piemēram, lai jūtami saruktu vai vismaz nepieaugtu 15 – 25 gadus veco bezdarbnieku skaits (patlaban 10,3 procenti no kopējā, gandrīz divas trešdaļas ar zemu izglītību un bez profesijas), vērienīgas pārmaiņas jāpiedzīvo arodskolu tīklam.

Bet tuvākajā nākotnē tur ieviešamā duālā sistēma ar praktisko iemaņu uzsvērtu apguvi diezin vai dos ātru rezultātu profesionālās izglītības iestādēs ekonomiski gurdenos novados, kur maz vai pat vispār skolas tuvumā nav jauniešiem nepieciešamo mācību prakses uzņēmumu. Veselības aprūpe ir jau gadiem atpalicis Latvijas sāpju bērns, bet spārnoti skanošais reģionu attīstības lozungs reizēm atgādina mantru, ar kuras skaitīšanu vien mūsu politiķi cer iedvest lielu enerģiju kusli elpojošo valsts nomaļu ķermeņos.

Lielā valstī ar spēcīgiem resursiem gandrīz 31 tūkstotis bez entuziasma pie darba tirgus līnijas stāvošo tiešām nav biedējošs cipars. Latvijas apstākļiem tas ir gana draudīgs, lai līdztekus dažādiem iluzoriem plāniem valdība beidzot rādītu nopietnu programmu arī nelielu darba devēju atbalstam.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+