Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
29. janvāris, 2013
Drukāt

Latvijas arhitektūras aina glītā ierāmējumā 


dripe_62

Pagājušā gada nogalē apgāds “Jumava” laidis klajā grāmatu “Latvijas arhitektūra 1991 – 2011”, kas tika pieteikta kā “unikāls albums par Latvijas mūsdienu arhitektūru”.

 

Grāmatu veido divas daļas – galvenā un apjomīgākā ir fotogrāfiju sakopojums, taču pirms tā atvēlēta vieta ievada tekstam – pārskatam par Latvijas pēdējo divdesmit gadu arhitektūru. Faktiski teksts ir tādi kā centieni rakstīt šā laika posma Latvijas arhitektūras vēsturi, viegli un virspusēji pārskrienot minētajam periodam, reizē samērā skrupulozi uzskaitot vai ikvienu ievērības cienīgu ēku un interjeru, kas šajā laikā radīts.

Pamatā tomēr šī ir bilžu grāmata, kur tekstam pakārtota nozīme. Albumā rādītie arhitektūras darbi sakārtoti sešās nodaļās: Rīga/Pierīga, Jūrmala, Vidzeme, Latgale, Zemgale un Kurzeme. Ja nebūtu atsevišķi izceltās Jūrmalas, tad šis sakārtojums vedinātu uz līdzību ar Saeimas vēlēšanu apgabaliem, ko vēl vairāk apliecina Rīgas sadaļā iekļautas būves, kas patiesībā celtas ārzemēs, – Latvijas paviljoni pasaules sasniegumu izstādēs Hanoverē (2000) un Šanhajā (2010). Šāds ģeogrāfisks grāmatas dalījums var likties saprotams, taču reizē ir arī diezgan formāls, jo Latvijā nekādu reģionālu arhitektūras skolu patiesībā nav. Pārliecinoši lielāko daļu ēku, kas pārstāvētas albumā, ir radījuši Rīgas biroju arhitekti, un ar nelieliem izņēmumiem tie visi ir Rīgas Tehniskās universitātes (iepriekš – Rīgas Politehniskā institūta) absolventi. Par kādu vietējo tradīciju un lokālu savdabību Latvijas mūsdienu arhitektūrā var runāt varbūt vienīgi Liepājas gadījumā. Ņemot vērā demogrāfiskos un ekonomiskos faktorus, ir likumsakarīgi, ka grāmatas biezāko tiesu aizņem Rīga un Jūrmala. Pamanāma ir arī Kurzemes sadaļa, kurā dominē Liepājas un Ventspils ēkas, kā arī dažādas rezidences, lielākoties netālu no jūras. Ar citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem reģioniem veltītajām nodaļām ir knapāk.

Ir sajūta, ka līdzsvara dēļ dažs pietiekami būtisks Liepājas puses darbs ir palicis ārpus albuma, toties, piemēram, Vidzemes nodaļā ir redzami tādi piemēri, kuru nozīmīgumu Latvijas arhitektūrā varētu apšaubīt.

Te nonākam pie jautājuma par to, kas vispār ir arhitektūra un kādi varētu būt bijuši atlases kritēriji šai grāmatai. Pirmajam jautājumam varētu veltīt ne vienu garu rakstu vien, taču, mēģinot formulēt to ļoti īsi, var teikt, ka arhitektūra ir būvniecības māksla, kas rada un organizē telpu. Ne jau katrs būvniecības darinājums, arī tad, ja tam roku pielicis sertificēts arhitekts, ir saucams par arhitektūru. Protams, robežas ir visai nosacītas. Reizēm dzirdēti salīdzinājumi, ka arhitektūra ir tikai desmit procenti, citreiz arī – ka tikai viens procents no visa tā, kas tiek būvēts. Tāpēc šāda apkopojuma pamatā svarīgi ir izlases principi.

Iepazīstoties ar grāmatu, rodas pārliecība, ka galvenais diplomātiskās izvēles kritērijs ir bijusi tieši vizuālā pievilcība un glītu fotogrāfiju pieejamība žurnāla “Latvijas Architektūra” arhīvos (šā iemesla dēļ izdevums neatklāj nekā jauna tiem, kas regulāri lasa žurnālu), nevis kādas citas arhitektūras kvalitātes vai nozīme laikmeta ainā. Acīmredzami tāpēc albumā ir iekļuvis visai maz no 90. gadu arhitektūras. Taisnības labad jāmin, ka šī perioda darbi tomēr ir sīki uzskaitīti ievada tekstā. Tāpat tajā ir minēti projekti, kas attiecas uz publiskās telpas arhitektūru, – laukumi, promenādes, parki. Kaut arī šādu piemēru nav daudz, taču tie paši bilžu daļā ir ignorēti. Latvijā tradicionāli ir ierasts arhitektūru uzlūkot kā objektus, nevis kā telpu, un arī jaunā grāmata reprezentē šo virzienu.

Vizuālā pieeja jaušama arī arhitektūras darbiem pievienotajos tekstiņos, kas galvenokārt skaidro attēlos saskatāmo, aprakstot ēku fotogēniskās īpašības – apjomu kārtojumus, materiālus un krāsas, bieži aizraujoties ar dažādu stilu pieminēšanu, klišejisku apzīmējumu un vārdu “labs”, “teicams”, “elegants” lietošanu. Tikai retumis skartas arī kādas citas šo ēku nozīmes.

Izdevumu drīzāk varētu dēvēt par katalogu – tematiski sakārtotu pārskatu par Latvijas arhitektūru, kas veidots uz tāda paša nosaukuma žurnāla bāzes. Šķiet, gandrīz neviena fotogrāfija nav tapusi speciāli šai grāmatai, nav ieraudzīti nekādi pārsteigumi reģionos, kas šādam izdevumam varētu piedot vairāk vērtības. Tomēr autors Jānis Dripe salīdzinoši īsā laikā ir paveicis teicamu darbu, apkopojot ievērojamāko, kas tapis šajos gados. Lepoties droši vien var arī kataloga ģenerālsponsori Nacionālās bibliotēkas celtnieki – būvkompānija “RBSSKALS”, kuras 20 gadu pastāvēšanai par godu tapis šis izdevums. Neskatoties uz to, grāmatas cena ir ievērojama un to, visdrīzāk, var iztēloties kā smalku korporatīvu dāvanu kādiem ārzemju partneriem, kas pasniegta ar vēlmi dot ieskatu par veselu Latvijas nozari pēdējo 20 gadu laikā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+