“Latvijas Avīze” sāk publicēt Ingunas Baueres romānu “Melu māja” 0
Laikraksts “Latvijas Avīze” ar 22. martu sāk turpinājumos publicēt Ingunas Baueres jaunāko romānu “Melu māja”. Kad Inguna Bauere sāka rakstīt pirmo grāmatu – romānu “Pieskāriens tumsai”, kura sižeta pamatā patiess 1791. gada notikums, viņa diezin vai iedomājās, ka turpmākajos desmit gados jauni darbi sekos cits citam.
Ingunas Baueres radošā darbība iedalās trīs skaidri izteiktās sfērās – dokumentāli vēsturiski darbi, sadzīves romāni un literatūra pusaudžiem. Tomēr šīs trīs šķietami atšķirīgās daļas veido vienu harmonisku veselumu, jo Ingunas Baueres daiļradē dominē interese par cilvēciskajām attiecībām, psiholoģiskajām norisēm, kas liek mums rīkoties tieši tā un ne citādi, galu galā – par dzīvi tās pilnībā, ar visām saules un ēnas pusēm.
To, ka autores psiholoģiskie meklējumi patiešām trāpa mērķi, apliecina gan atkārtotie panākumi “Lata romāna” konkursos un veiksme apgāda “Annele” konkursā “Senatnes spogulis”, gan tas, ka romāns “Skolas Līze” kļuvis par vienu no trim pagājušā gada visvairāk lasītajām grāmatām Latvijas publiskajās bibliotēkās, kā arī tikšanās ar lasītājiem, uz kurām autore tiek aicināta atkal un atkal.
Loģiski un vienlaikus kā uzdrīkstēšanās vērtējams fakts, ka savos dokumentālajos darbos Inguna Bauere pievērsusies latviešu kultūrvēsturē nozīmīgu vīriešu dzīvesbiedrenēm – tāda ir Matīsa Kaudzītes sieva Līze Rātmindere, Andreja Pumpura sieva Ede, Kārļa Skalbes sieva Lizete. Loģiski, jo visā Rietumu pasaulē patlaban plaukst gan vēsturiski dokumentālo darbu žanrs, gan arī interese par sieviešu vēsturi. Uzdrīkstēšanās – jo sievas arvien palikušas savu ievērojamo vīru ēnā, drošticamas informācijas par viņu dzīvi trūkst, tādēļ rakstniekam arvien jābūt gatavam pārmetumiem, ka viņa uzrakstītais ir tikai spekulācijas, kuras varētu būt, bet varētu arī nebūt patiesas.
Inguna Bauere nevairās no uzdrīkstēšanās, un viņas veidotie tēli caur to iegūst papildu psiholoģiskās ticamības dimensiju. Turklāt ne tikai dokumentālajā, bet pilnīgi visā Ingunas Baueres daiļradē nozīmīga ir interese par personāžu bērnības, pusaudža gadu un agrīnās jaunības pieredzi.
Varētu teikt – tieši agrīnajos dzīves gados rakstniece meklē topošo personību, cilvēka identitāti. Spēju patiesi tēlot jauniešu psiholoģiju autore mācījusies, audzinot gan pašas bērnus, gan ilgus gadus strādājot par pasniedzēju, un viņas darbos jūtama patiesa ieinteresētība par to, kas jauniešiem ir svarīgs un sāp.
Jaunais romāns “Melu māja” nav izņēmums. Stāstījuma centrā šķietami ir pieaugušie – Mamma, kura nolēmusi pēc ilgiem laikiem savākt dzimtu kopā Ziemassvētku vakarā, viņas meitas, znoti un vedekla, tomēr intrigas mezglu romāna sižetam, to pašam nezinot, iesējis jaunākais romāna tēls – Laura.
Laikos, kad vairāk mirstam nekā precamies un dzimstam, man šķiet, katram latvietim ir pazīstama vēlme vismaz laiku pa laikam sarīkot dzimtas tikšanos kāda priecīga iemesla dēļ. Bet, kad cilvēki ilgi nav pavadījuši laiku kopā zem viena jumta, turklāt ikdienā centušies apiet, nogludināt un arī atklāti aizmirst visus sāpīgos notikumus un samezglojumus, šāda šķietami nevainojama kopāsanākšana var palaist vaļā visnegaidītākos procesus. Tieši tā notiek Amoliņu Ziemassvētkos: pie citas aiziet ilgi nievātais jaunākās meitas vīrs, viņa pati, pirtī saelpojusies dvingu, gandrīz nomirst. Lolotā, pirms desmit gadiem mirušā dēla dēli atsakās piedalīties dzimtas svinībās, bet Laura noklausās tēva noslēpumā glabāta sānsoļa atskaņas.
Amoliņu dzimtu kopā satur citiem neizpaužami noslēpumi. Kas notiks, ja tie nāks gaismā? Vai tiem vispār atļaus nākt gaismā? Jo pagaidām iespējams saglabāt vismaz kopības ilūziju…
