Foto – LETA, Atis Jansons

Turpinām sarunas par Latvijas ceļu kvalitāti. Par hronisku naudas trūkumu nozarē jau, šķiet, viss pateikts. Bet kā ar tā mazumiņa, ko mums atvēl Eiropa un ko spējam atlicināt savā budžetā, saprātīgu un mērķtiecīgu izmantošanu?


Ekspremjera vēlējumi jaunam ministram

Lasītākie

Kokteilis

Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm 24

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 21

Kāpēc apklusis Krievijas tirāns? Pēc prezidenta vēlēšanām pazudis Putins

Lasīt citas ziņas

Ceļu būves un uzturēšanas stratēģijai jātop Satiksmes ministrijā. Tur kopš vakardienas jauns saimnieks – Anrijs Matīss. Cerot, ka senioru pieredze un viedokļi viņam var būt pirmajos soļos noderīgi, šeit piedāvāju ekspremjera, tagad biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētāja Andra Bērziņa par SM teikto.

“Pašreizējie ceļu profesionāļu spēki ministrijā ir nepietiekami. Valsts sekretārs, četri viņa vietnieki – neviena ceļu speciālista. Pat autoceļu departamenta ministrijā jau sen vairs nav.

Jaunās ārlietu ministres padomnieki būs Znotiņa-Znota un Pildegovičs

Kokteilis

Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm

Viedoklis

Romāns Meļņiks: Katra nākamā Saeima tiek nosaukta par labāku nekā iepriekšējās. Bet valsts tiek pārvaldīta aizvien sliktāk

Ir autosatiksmes departaments (11 cilvēki), kurā gan ir teicami speciālisti Eiropas naudas izmantošanas jomā, pārvadājumu (pasažieru un kravu) nozarē. Bet īstu ceļinieku maz, tie paši nepietiekami enerģiski un autoritatīvi. Plašs, perspektīvs skatījums uz nozares attīstību te netiek radīts, netiek aizstāvēts “uz augšu” – pie ministra, valdībā, parlamentā.

“Uz leju” – vadot “Latvijas valsts ceļus” – ministrijas departamentam būtu jāizstrādā precīzs darbības plāns, jāapstiprina tas pie ministra, un jānodod “LVC” izpildei.”

Ķekavas spogulis

“Latvijas valsts ceļi” ir valsts, tātad mūsu visu, pārstāvis ceļu tapšanas (un arī tālākas kalpošanas – bet par to citreiz) procesā. No projekta saskaņošanas līdz pieņemšanas akta parakstīšanai. Kamēr viss kārtībā, viņus pat nepiemin. Kad plīst…

Šajā sakarā labākā ilustrācija ir 2011. – 2012. gada, šķiet, neveiksmīgākais objekts – A7 maģistrāles sākuma posms no Baložiem cauri Ķekavai un vēl gabaliņu aiz apvedceļa apļa. Darbi (SIA “Ceļu pārvalde”) tika sākti 2011. gada rudenī. Un pēc pirmās ziemas 600 metru garš jaunbūvētais posms izrādījās sabrucis un nederīgs… Papildu ekspertīzes rādīja, ka līdzīgs liktenis var gaidīt arī divus citus ceļa posmus, tādēļ darbi tajos nemaz netika sākti. Pārējo uzbūvēja, neuzcelto pārprojektēja. Vajadzīga papildu nauda (ap pusmiljonu), jāsludina jauns konkurss par darbu izpildi. Iespējams, ka darbi trasē pilnībā tiks pabeigti šogad.

Kas vainīgs?

“LVC” tehniskais direktors Valdis Laukšteins skaidro:
 “Pasūtot autoceļu segu rekonstrukcijas projektus, VAS “Latvijas valsts ceļi” projektēšanas uzdevumos izvirza prasību projektētājam izvēlēties tehniski atbilstošu, bet pēc iespējas lētāku remonta metodi, kas dotu iespēju piešķirtā finansējuma ietvaros rekonstruēt pēc iespējas vairāk autoceļu. Ir gadījumi, kad dažādu apstākļu dēļ savu laiku nokalpojušo autoceļu segu sabrukšana sākās pēc būvprojektēšanas darbu izpildes, proti, projektēšanas laikā vecā sega neuzrāda strukturālo bojājumu pazīmes un pasūtītājs (“LVC”) akceptē risku izvēlēties lētāku rekonstrukcijas metodi.”

Tieši tāda – lētākā – metode (virskārtas nofrēzēšana, divas jauna asfalta kārtiņas) tika lietota pie Baložiem. Neizturēja pat vienu ziemu. Pagalam darbs un materiāli… Noplēšot vēlreiz “jauno” un veco arī, atklājās padomjlaiku brīnumi – izrādās, ka ceļa pamatnē kādreiz sagāzts viss, ko vien tuvējā apkārtnē varējuši atrast.

No betona paneļiem līdz daudz mīkstākām un trūdošām drazām. Projektētāja (SIA “Polyroad”) veiktā skopā (arī projektēšanā – lētākais piedāvājums), nepietiekamā izpēte to nebija atklājusi. Riska akceptētājs nebija nojautis. Vai nojauta un ignorēja. Un neapšaubāmi ir vainīgs.

V. Laukšteina piebilde:


“Es tomēr joprojām atbalstīšu pasūtītāja (“LVC”) tiesības uzņemties zināmu risku lēmumos par izvēlēto remonta metodi. Daudzos gadījumos tas pilnā mērā attaisnojās.

Vēl jāpasaka, ka sākotnējais lētais variants paredzēja frēzēšanu un trīs kārtas asfalta (tāpat kā visā projektā), bet rudenī uzņēmējs paspēja izbūvēt tikai divas kārtas. Apakškārtās lietotie materiāli nav paredzēti kalpošanai bez nodilumkārtas, ja vien neveic šīs kārtas pieļaujamu modifikāciju, ko uzņēmējs neveica, taupot naudu. Ja būtu uzklāta arī nodilumkārta, aina varēja būt labāka, taču būtiskākais pozitīvais ir tas, ka izpildītā darba rezultāts deva signālu mazināt defektu risku galīgajā produktā.”

Lielākā daļa no 15 šī objekta kilometriem tika rekonstruēta pamatīgāk (pilnīga vecā seguma reciklēšana, šķembu un cementa pievienošana pamatnē, jauns, platāks trīs kārtu asfalta segums). Un izskatās šobrīd gluži labi. Lai gan… Re, kur garenplaisa pie ass līnijas. Dažas sīkākas arī šķērsvirzienā. Un tās autobusu pieturu “kabatiņas” jau nu gan pielipinātas ne kā Eiropas maģistrālē. Skaidri redzams rudens steigas “pļek, pļek”. Ūdens stāv iedobē un segu, kurai būtu jākalpo 20 gadus, grauž. Manuprāt, sagrauzīs jau nākamziem. Kāpēc pasūtītājs (atkal “LVC”) šādu haltūru pieņēma? (Precīzāk – pieņēma “LVC” akceptēta būvuzraudzības firma.)

Lētāk un vairāk – 
vai pareizi?

Vai ir pareizi darīt tā, kā teica Laukšteins, – akceptēt lētāko, lai iegūtu kilometrus? Aprakstītā A7 posma rekonstrukcijas vidējās izmaksas bija 370 tūkstoši latu uz kilometru. Gandrīz vai zemākās no visiem pēdējo divu gadu objektiem (vēl lētāk labojām tikai Liepājas šosejas sākumposmu un Ventspils šoseju pie Ugāles). Bet skopais maksā divreiz. Šajā stāstiņā bēdīgā patiesība attiecināma ne tikai uz būvēto – nojaukto – vēlreiz būvēto posmu, bet arī uz belzienu valsts prestižam, ko neapšaubāmi dod dangas starptautiskā maģistrālē. Varbūt labāk būtu dārgāk, mazāk, bet perfekti? Bet tas jau gan ir jautājums politiķiem, nevis “LVC”.

Izskaņai un nākamās sarunas tematu izvēlei pievienoju tabuliņu, par kuras atrašanu jāpateicas kolēģiem no motorpage.ru. Ieraudzīju viņu sēras par Krievijas nožēlojamo stāvokli ceļu kvalitātes reitingā, minēto avotu atradu un saīsināju jūsu ieskatam. Arī mums nav ar ko lepoties…

Pasaules valstu ceļu kvalitātes reitings

Avots: “World Economic Forum”