Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
6. septembris, 2013
Drukāt

Latvijas Centrālā padome – naidīga PSRS, neērta Rietumiem

Foto no Latvijas Okupācijas muzeja un Latvijas Ārlietu ministrijas arhīvaFoto no Latvijas Okupācijas muzeja un Latvijas Ārlietu ministrijas arhīva

Nesen apritēja 70 gadi, kopš nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā 1943. gada 13. augustā Rīgā slepeni izveidojās demokrātiska pretošanās kustības organizācija – Latvijas Centrālā padome (LCP), kuras veikums dažādu iemeslu dēļ līdz šim nav spēcīgi iesakņojies mūsdienu Latvijas sabiedrības vēsturiskajā apziņā.

 

Arī Otrā pasaules kara laikā, kad vairākums Latvijas sabiedrības bija spiests izdarīt ļoti ierobežotu izvēli starp lielāko un mazāko ļaunumu, vienīgā valstiski pareizā, bet vienlaikus īpaši neērtā pozīcija bija LCP izvēlētais trešais ceļš jeb konflikts gan ar nacistu, gan komunistu okupācijas varu. LCP dalībnieki pirms 70 gadiem apliecināja – izpratne par valsts tiesiskajiem pamatiem un to strikta ievērošana, nevis paļaušanās uz kādu ārēju spēku kā mazāko ļaunumu ir īstie Latvijas valstiskuma pamatprincipi. Kaut arī šo ideju neizdevās iedzīvināt uzreiz pēc kara, bet tikai pusgadsimtu vēlāk, šie principi ir svarīgi arī šodien, domājot par neatkarīgas valsts nākotni.

LCP informatīvā un politiskā darbība

LCP veidoja pirmskara lielāko politisko partiju (Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Zemnieku savienība, Demokrātiskais centrs un Latgales kristīgo zemnieku partija) pārstāvji ar pirmā Latvijas valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēlu profesoru Konstantīnu Čaksti priekšgalā. LCP mērķis bija demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošana, balstoties uz 1922. gada Satversmes pamatprincipiem. LCP izveidoja slepenus kontaktus ar pārējo Baltijas valstu pretošanās kustību pārstāvjiem, sniedza informāciju un sagatavoja vairākus memorandus Rietumu valstu valdībām.

Pateicoties LCP nodibinātajiem slepenajiem kontaktiem ar bijušo Latvijas sūtni Stokholmā Voldemāru Salno, ārpasauli sasniedza LCP savāktā informācija par situāciju vācu okupētajā Latvijā, par tautas vēlmi atjaunot neatkarīgu valsti un ticību Rietumu demokrātiju uzvarai karā.

Ievērojama bija V. Salnā loma gan no legāliem avotiem, gan slepeni ar pretošanās kustības starpniecību saņemtās informācijas pirmatnējā apstrādē un kritiskā izvērtēšanā, kas veicināja šo ziņu labāku sistematizēšanu un piešķīra tām lielāku ticamības pakāpi. Rietumos nonāca ne tikai oficiālo informācijas avotu (preses, radio u. c.) vai atsevišķu aculiecinieku sniegtā informācija, bet arī atklātībā nepieejami vācu okupācijas varas un latviešu izpildvaras oriģināldokumenti. Nav šaubu, ka liela daļa V. Salnā un latviešu pretošanās kustības Rietumu sabiedrotajiem sniegto politiska rakstura ziņu bija neērtas ASV un Lielbritānijai, veidojot attiecības ar PSRS, tāpēc līdz pat kara beigām tās tika ignorētas. Tomēr šī informācija bija brīva no nacistiskās un komunistiskās ideoloģijas un kliedēja dezinformāciju par Latvijas iedzīvotāju vēlmi kopā ar Vāciju piedalīties cīņā par “Jauno Eiropu” vai sagaidīt savu “atbrīvošanu” no PSRS puses, tāpēc tai varēja izrādīties tālejoša nozīme jau tuvākajā nākotnē.

1944. gada 17. martā pēc LCP iniciatīvas tapa 188 latviešu sabiedriski politisko darbinieku parakstīts memorands par nepieciešamību atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti. Par tā nozīmīgumu varam lasīt LCP priekšsēža K. Čakstes 24. marta vēstulē V. Salnajam. Tajā uzsvērts: “… pēc mūsu domām, Jūs viņu izlietojiet bez adresāta un bez beigu pieklājības teikumiem, tā kā tas parādīts angļu tulkojumā. Fotogrāfijas glabājiet, jo nav izslēgts, ka vēlāki grūtā brīdī kāds savu parakstu noliedz.

Šo rakstu pēc kāda laika, lai nenodotu satiksmes veidu, varētu iesniegt konfidenciāli amerikāņu, angļu, zviedru un varbūt somu valdībām. Presē to tagad nevajag publicēt, citādi šeit būs represijas. Bet tā jāuzglabā, un, kad kādreiz boļševiku aģitācija sasniegs savus kalngalus, tad tā jālieto kā trumpes dūzis. Līdz tam laikam deklarācija jātur kā liels noslēpums.”

Citi LCP izcelsmes politiska rakstura memorandi, kas kara laikā sasniedza Rietumus, bija LCP politiskā platforma un deklarācija, LSDSP ziņojums par stāvokli Latvijā un citās Baltijas valstīs un Baltijas valstu brīvo arodbiedrību pārstāvju ziņojums “Baltijas valstu strādnieki vācu un krievu okupācijā,”, “Deklarācija Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tautu vārdā”, LCP locekļa un pēdējā LR Saeimas priekšsēža Paula Kalniņa iesniegumi par sūtņu Kārļa Zariņa un Alfrēda Bīlmaņa statusu un LCP paziņojums ASV Valsts sekretāram par centieniem atjaunot neatkarīgu Latvijas Republiku.

{gallery id=”2120″}

 

LCP organizētās 
bēgļu laivu akcijas

1944. gada vasarā un rudenī sadarbībā ar Latvijas sūtni Stokholmā Voldemāru Salno un zviedru un amerikāņu slepenajiem dienestiem norisinājās nelegāla latviešu bēgļu laivu akcija pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Zviedrijas Aizsardzības štāba C biroja (C-byrån) interesēs bija iegūt militāru informāciju par situāciju Latvijā, tāpēc, lai to saņemtu, netieši tika atbalstīta arī latviešu bēgļu ierašanās Zviedrijā. Turpretī ASV Kara bēgļu padomes (War Refugee Board) (WRB) dalību slepenajās laivu akcijās pāri Baltijas jūrai noteica humāni apsvērumi un vēlme glābt nacistu vajāšanu upurus. Īpaši masveidīga nelegālā laivu kustība kļuva 1944. gada augustā, vislielāko intensitāti tā sasniedza septembrī un oktobrī un ar mazākiem panākumiem turpinājās līdz nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā. Kopumā no 1944. gada janvāra līdz 1945. gada martam ar Zviedrijas C biroja atbalstu uz Latviju notika 37 laivu braucieni, bet no 1944. gada jūnija līdz septembrim vismaz 18 ASV WRB finansētās laivas devās pēc bēgļiem no Latvijas.

No vairāk nekā 4500 bēgļiem, kas ieradās Zviedrijā, 2077 to sasniedza ar privātām laivām, bet 2541 cilvēks tur nokļuva ar LCP organizētajām laivām. Viņu vidū bija vismaz 957 personas, kas sasniedza Gotlandi ar zviedru atbalstītām laivām, un ap 700 bēgļu, kurus atveda amerikāņu finansētās laivas.

Daļa no šiem braucieniem notika, vienlaikus izmantojot gan zviedru tehnisko, gan amerikāņu finansiālo atbalstu, bet daudzus bēgļus latviešu laivu pārcēlāji pārveda pāri Baltijas jūrai neatkarīgi no C biroja un WRB sniegtās palīdzības.

Īpaša loma slepeno bēgļu laivu akciju organizēšanā bija Eduardam Andersonam un Leonidam Siliņam un LCP sakaru grupai Ventspilī, kuru sākotnēji vadīja inženieris Arturs Arnītis, bet vēlāk elektromehāniķis Kārlis Frišenfelds. Kara beigu posmā ar Ventspils sakaru grupu sadarbojās LCP pārstāvis Kurzemē Valdemārs Ģinters, bet slepeno radio ziņojumu šifrēšanā bija iesaistīta Valentīne Jaunzeme un Ādolfs Andersons.

Līdz šim nav novērtēts arī pašu bēgļu laivu pārcēlāju devums, īstenojot šīs akcijas, kaut tas bija daudz nozīmīgāks nekā to atsevišķo LCP līderu rīcība, kuri tobrīd atradās Rīgā un Kurzemē vai jau bija nonākuši Zviedrijā.

Par to liek domāt arī laivu pārcēlāja Voldemāra Jurjaka pēckara atmiņās paustā nostāja: “Pienāca ziņas, ka LCP darbība Rīgā tiek pārtraukta un mūsu valdības vīri ar ģimenēm un paziņām pārcelsies uz Kurzemi, respektīvi, uz Ventspils piekrasti braucieniem uz Zviedriju. (..) Ar šo laiku sākot, es uzskatu, mūsu LCP darbība pārsviedās no Latvijas atbrīvošanas lietu kārtošanas uz pašu vadības bēgšanu no Latvijas uz Zviedriju (..) Visā manā pretestības kustības laikā no 1943. gada līdz 1945. gadam es neesmu sastāvējis, nedz arī, man zinot, līdzdarbojies ne LCP, ne Zviedrijas latviešu palīdzības komitejā. Šīs organizācijas nav man devušas šajā darbības posmā nekādu palīdzību vai norādījumus bēgļu evakuācijai no Kurzemes uz Zviedriju. Ja arī esmu palīdzējis šo organizāciju biedriem, tāpat zināmu politisku partiju biedriem un viņu līdzgaitniekiem evakuēties no Kurzemes uz Zviedriju, tad to esmu darījis tikai savas latviskās cilvēcības vārdā, palīdzēdams ikvienam latvietim, neprasot pēc viņa izcelsmes, materiālā stāvokļa vai politiskās pārliecības.”

 

LCP nerealizētās ieceres
3NeatkLatvija

Objektīvu apstākļu dēļ LCP un 1944. gada jūlijā Skrīveru pagastā izveidotā ģenerāla Jāņa Kureļa grupa nespēja īstenot plānus par Latvijas pagaidu valdības izveidi un militārās sacelšanās organizēšanu Rīgā un Kurzemē. Šādu apņemšanos parāda arī 27. februāra “LCP Apkārtraksts”, kurā bija uzsvērts, ka vienīgā iespēja aizstāvēt Latvijas robežu var rasties tikai tādā gadījumā, ja, vācu armijai atkāpjoties, “mēs varētu uzstāties no Vācijas politiski un militāri neatkarīgi. Tas nozīmē, ka mums būtu izšķirīgā brīdī jāpasludina Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte par atjaunotu, jāieceļ valdība un jāizsludina Latvijas Republikas vārdā mobilizācija. Pie tautas būtu tad valdībai jāgriežas ar uzsaukumu, uzaicinot to aizstāvēt neatkarīgu un demokrātisku Latviju pret Krievijas iebrukumu. Vienīgi šādam Latvijas vārdā un par Latviju dotam solījumam varētu būt panākumi un tikai tādā gadījumā visa latviešu tauta būs gatava cīnīties. (..) Šodien pateikt, kāds būs stāvoklis krievu iebrukuma gadījumā, ir grūti. Bet principā mēs esam izšķīrušies mēģināt izrādīt patstāvīgu militāru pretestību, darot to neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas vārdā”.

Šo plānu realizāciju apgrūtināja gan tas, ka nacisti apcietināja LCP līderus K. Čaksti (viņš mira Štuthofas nometnes evakuācijas laikā 1945. gada 21. februārī), Bruno Kalniņu, Ludvigu Sēju, gan vēl jūtamāk iespaidoja sarkanās armijas 1944. gada jūlijā sāktā militārā ofensīva Baltijas telpā. Nesekmīgas izrādījās arī LCP un sūtņa Stokholmā V. Salnā ieceres iegūt militāro palīdzību ārzemēs, uz vietas pārņemt varu un deklarēt Latvijas neatkarības atjaunošanu brīdī, kad Vācijas armija aizietu, bet PSRS armija vēl nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju. LCP tā arī nespēja publiskot 1944. gada 8. septembrī Rīgā parakstīto deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu un pagaidu valdības izveidi, ne arī izmantot latviešu militāro vienību potenciālu, lai īstenotu šos neatkarības centienus.

Latvijai īpaši nelabvēlīga izrādījās arī militāri politiskā situācija Otrā pasaules karā iesaistīto valstu nometnēs. Pēdējo apstiprina arī ASV vēstnieka Stokholmā Heršela V. Džonsona jau 1944. gada 5. jūlijā izdarītās piezīmes pie latviešu sociāldemokrāta un LCP locekļa Fēliksa Cielēna amerikāņiem iesniegtā ziņojuma. Cielēns informēja: pirms divām nedēļām esot gaidīts, ka LCP pasludinās Latvijas valdību un provincē pat esot notikuši daži priekšdarbi, lai pārņemtu augstāko varu. H. Džonsons atzinums – šādi plāni rada iespaidu par latviešu naivumu un 
gandrīz vai bērnišķīgo ticību, ka, izmantojot Atlantijas hartu, viņiem tiks atdota valstiskā neatkarība. Šī cerība ļoti līdzinās vēlmēm, kas uzdotas par īstenību tik ļoti komplicētajā situācijā, kāda pašlaik pastāv Baltijas telpā.

Pēc ģenerāļa Kureļa grupas galveno spēku apcietināšanas 1944. gada 14. novembrī ar nāvi tika sodīti astoņi tās štāba virsnieki, bet ap tūkstotis kureliešu nonāca nacistu koncentrācijas nometnēs. Tomēr no 1944. gada 18. novembra līdz 9. decembrim kaujas pret nacistu okupācijas varas bruņotajiem formējumiem Abavas upes rajonā izcīnīja ģenerāļa Kureļa grupas leitnanta Roberta Rubeņa bataljona karavīri. Kureliešu liktenis atbalsojās arī Kurzemes iedzīvotājos, kuriem vēl kara beigu posmā nācās saskarties ar nacistu okupācijas varas varmācīgo politiku. To apstiprina arī vācu militārās izlūkošanas operatīvās grupas “SS Jagdverband Ostland” darbinieku 1945. gada janvāra situācijas pārskats, kurā bija konstatēts, ka “ikviens vācu pasākums, politiskas, saimnieciskas vai militāras dabas, izraisa atturību, izvairīšanos un pretestību, neuzticībā tiek novērtēts par apzinīgi vērstu pret latviešu tautas interesēm, padziļina pretvācisko noskaņojumu līdz naidam”.

 

LCP piemiņa mūsdienās

Latvijā par t. s. vēstures baltajiem plankumiem atklāti runāt bija iespējams, tikai sākoties latviešu tautas atmodai un padomju totalitārās sistēmas likvidācijai 20. gs. 80. – 90. gadu mijā. Tad lielākoties ar masu mediju starpniecību plašāka sabiedrība uzzināja gan par LCP, gan ģenerāļa J. Kureļa grupas darbību, kā arī varēja dziļāk apjaust tūkstošiem latviešu bēgļu pārcelšanās apstākļus kara beigās no Kurzemes pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Pilnu klausītāju zāli 1992. gada aprīlī pulcēja no Zviedrijas atbraukušā LCP aktīva dalībnieka L. Siliņa piecu lekciju cikls “Latvijas vēstures nezināmās lappuses” Mākslas darbinieku namā Rīgā. Tur pēc vairāku gadu desmitu pārtraukuma pirmoreiz satikās arī Otrā pasaules kara beigās Baltijas jūras dažādos krastos – Zviedrijā un padomju okupētajā Latvijā – palikušie laivu pārcēlāji.

Viņos gan šī tikšanās dažādu līdz galam nenoskaidrotu pagātnes notikumu un pat domstarpību dēļ izraisīja neviennozīmīgas emocijas. Arī 1997. gadā, kad Valsts prezidents Guntis Ulmanis atklāja piemiņas akmeni ģenerāļa J. Kureļa grupas dalībniekiem Puzes pagasta “Stiklos” un Usmas pagasta “Dzelzkalnu” kapos, pie tiem stāvēt godasardzē ar savu karogu atteicās bijušo leģionāru organizāciju pārstāvji. Tā viņi demonstrēja savu attieksmi pret to, ka kureliešu vienības sastāvā ietilpa arī leģiona dezertieri.

Latvijā atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm trūkst tieši ar Otro pasaules karu un okupācijas laiku saistītu vienojošu piemiņas vietu un pozitīvu simbolu. Tomēr lielas pretrunas un asas diskusijas sabiedrībā 2002. – 2004. gadā izraisīja ideja par pieminekļa celtniecību LCP priekšsēdim K. Čakstem, kas nav īstenota vēl šodien.

Pieminekļa celšanas iniciatori ar laikrakstu, TV reklāmas un citu masu mediju starpniecību veica savdabīgu vēstures rekonstrukciju, sabiedrībai aktīvi vēstot par LCP nopelniem cīņā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju. Taču atsevišķi biznesa un politiskās elites pārstāvji šajā procesā demonstrēja pārliekas ambīcijas, kas vairāk izskatījās pēc K. Čakstes vārda izmantošanas, lai spodrinātu savu paštēlu publiskajā telpā. LCP 70. gadadienas atcere šogad aizritēja samērā klusi – ar leitnanta Rubeņa bataljona muzeja un Latvijas Okupācijas muzeja kopīgi rīkotu zinātnisku konferenci Usmā un Latvijas Aizsardzības ministrijas paspārnē organizētu LCP veltītu izglītojošu piemiņas pasākumu Liepājā. Tāpēc pamatoti varam jautāt: vai pirms dažiem mēnešiem izteiktais Nacionālās apvienības priekšlikums – pieminēt LCP memoranda parakstīšanas datumu – un “Vienotības” Rīgas nodaļas vēlme atgriezties pie K. Čakstes pieminekļa izveides bija patiesas rūpes par pretošanās kustības piemiņu vai tikai politiska retorika pirms pašvaldību vēlēšanām?

 

Pievienot komentāru

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+