Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
12. jūlijs, 2016
Drukāt

Latvijas dižie ozoli smok (3)

Ķēdaru dižozolu Nīgrandes pagastā mēs atbrīvojām  2005. gada 18. novembrī. Bijām 23 talcinieki -- gan nīgrandieši, gan rīdzinieki, strādājām ar četriem motorzāģiem. Foto - Guntis Eniņš un no personiskā arhīvaĶēdaru dižozolu Nīgrandes pagastā mēs atbrīvojām 2005. gada 18. novembrī. Bijām 23 talcinieki -- gan nīgrandieši, gan rīdzinieki, strādājām ar četriem motorzāģiem. Foto - Guntis Eniņš un no personiskā arhīva

Latvija Eiropas mērogos ir īsta dižkoku lielvalsts. Tomēr Latvijā dižkoki smok! Tie šodien ir jāglābj kā toreiz, 1978. gadā, tos glābām no dedzināšanas, slīcināšanas, indēšanas un spridzināšanas, no pazemošanas.

Toreiz tas dižkoku laiks bija satraukti dīvains. Atmodas pazīmes jau smaržoja gaisā. Bet dižkoku atmoda jau sākās – ar Imantu Ziedoni, ar viņa pulcinātajiem dižkoku atbrīvotājiem. Ar tautas kustību dižkoku meklēšanā pēc tam, kad bija iznākusi Staņislava Saliņa grāmata 1974. gadā.

Agrāk vārdu “dižkoks” Latvijā kā terminu nelietoja. Šo skaisti ietilpīgo jēdzienu 60. gados ieviesa meža zinātnieki Pauls Sarma, Staņislavs Saliņš un Žanis Sūna.

 

Dižozolu spridzināšana

Meklējām pa visu Latviju, mērījām, pētījām, veidojām dižkoku sarakstus un iekļāvām tos īpaši aizsargājamo dabas objektu reģistros. Ministru padome tos apstiprināja. Bet tajā pašā laikā meliorējamās kolhozu zemēs šos dabas pieminekļus spridzināja. Vēstures trakumu gaitā mēs bijām pie visa kā pieraduši – Hitlers šāva ebrejus, Staļins spridzināja baznīcas, bet Latvijas PSR vēl 70. gados spridzināja dižkokus.

1977. gada 18. decembrī, braucot ar Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupu no Ērgļiem, Taurupes–Ķeipenes ceļa posmā pirms Ķeipenes vaļņa ainavā vairāku kilometru garumā ieraudzījām guļam izspridzinātus dižozolus kā kaujas laukā kritušos. Tur bija noslepkavota ozolpļavu parkveidīgā ainava – skaistākā un lielākā Latvijā, ko veidoja kādi simt dižie.

Šo bēdu patiesību es uzrakstīju un laikraksts “Padomju Jaunatne” uzdrošinājās to publicēt. Sākās atmodas pirmais vilnis. Kolhoznieki, inteliģence, rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki sūtīja “Padomju Jaunatnes” redakcijai tūkstošiem protesta un sašutuma pilnas vēstules. Savā pastāvēšanas laikā kaut ko tādu šī avīze nebija piedzīvojusi. Vēstuļu arhīvu lasīt un pētīt braukuši speci no Valsts drošības komitejas – čekas. Jautājuma zinātniskai izpētei nodibināja īpašu komisiju Bioloģijas institūta direktora Gunāra Andrušaiša vadībā. Komisijai nācās strādāt gandrīz gadu, un tad 1978. gada beigās notika milzīga, plaša sēde – konference. Runāja daudzi. Šajā sanāksmē bija demokrātijas pazīmes. Izteicās par un pret. Godavīrs Gunārs Andrušaitis nolasīja zinātniskās komisijas lēmumu: “Spridzināt var akmeņus un drupas, bet kokus spridzināt nedrīkst! Tas ir nepieņemami!” Ar 1979. gadu dižkoku spridzināšana Latvijā beidzās.

 

Bet tagad?

Tagad Latvijas dižkokiem iet vēl grūtāk. Toreiz bija sprādzieni, liels troksnis un baigs paskats. Tagad ir klusums. Bet dižkoki smok un atmirst vēl lielākā skaitā nekā spridzināšanas laikā.

Pamesto māju pagalmi, gatves, ganības, pļavas un sviedriem slacītie tīrumi aizaug ar krūmiem, kas strauji pārvēršas gari izstīdzējušos kokos un sniedzas pāri zemzarīšu virsotnēm, lai atņemtu tiem sauli. Bet gadsimtu milži bija un ir Saules koki. Ielenkti tie smok bez gaismas kā gūstekņi cietumā un pārvēršas kropļos ar nokaltušiem aizlauzto zaru elkoņiem. Dižkoku bojāeja sākas ar apakšējiem, visvairāk noēnotajiem zariem un izplatās kā sērga uz augšu, uz galotni. Simtgadīgais ozols vairs nespēj mainīt sava auguma plato uzbūvi, habitus, tā, lai galotne atkal sāktu strauji šauties augšup un konkurētu ar jauno, enerģiski uzbrūkošo koku smailēm.

Jo īpaši jutīgas pret apēnojumu ir cilvēku mājvietu klajumos uzaugušās dižpriedes ar zemiem, platiem vainagiem kā pīnijas. Tā aizgāja bojā visdižākā, resnākā Latvijas priede pie Kalnnieku mājām Ģibuļu pagastā 1990. gadā un arī visas milzīgās dižpriedes Stopiņu pagastā un daudz kur citur Latvijā. Šodien tas turpinās.

Tagad ir privātie zemes īpašumi un īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Glābt un atbrīvot dižkokus šodien ir daudz grūtāk un sarežģītāk nekā toreiz, Ziedoņa laikā. Arī skaistākā pauguraiņu un līdzenumu ainava Eiropā, mūsu latviskā ainava zūd klusu un pamazām, bez trokšņa. Latviju apzināti samežo, apmežo un apkrūmo. Ainavas no pilskalniem un svētkalniem, no Gaujas un Abavas senkrastiem ir aizaugušas. Kas no tā, ka mums ir Gaujas nacionālais parks, milzīgs daudzums īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, deviņi lieli ainavu apvidi, bet visur labākie ainavu skati un atvērumi ir aizauguši. Un aizaugšanā ļoti piepalīdz bebri, latvāņi un vides aizsardzības algotie inspektori un ierēdņi. Viņi cīnās un notur visu ezeru, upju un upīšu krastu pilnīgu aizaudzēšanu. Cīnās it kā dabas daudzveidības vārdā. Bet kā tur var iznākt dabas un ainavas daudzveidība, ja viss ir vienlaidu aizaudzis – upē un strautā neiespīd saule, upju skaistos līčus un mazos ezeriņus nevar ieraudzīt, jo tie visi ir vienlaidā blīvi aizaudzēti ar biezokni. Ūdeņu krastos veģetācija ir jo sevišķi spēcīga. Pārcentīgie vides ierēdņi, vai jūs nesaprotat, ka zivīm un citām ūdens radībām taču arī vajag kādu vietiņu ar sauli!

Dižkokiem apstākļus apgrūtina un sarežģī arī tas, ka viena daļa (ja pat ne lielākā daļa) meža specialitāšu zinātnieku, pasniedzēji augstskolās – dendrologi, biologi, ģeogrāfi – nesaprot dižkokus. Viņi saprot mežu un ir ļoti labi speciālisti savā jomā, bet meža audzēšanas atziņas un formulas viņi pārnes uz dižkokiem, un nu sanāk pilnīga ačgārnība. Viņi saka apmēram tā: pie dižkoka klāt vajag arī citus kokus, kas palīdzēšot dižkokam augt, lai būtu biotops, lai būtu meža vide. Bet patiesība ir tāda, ka īstā mežā neviens dižkoks nav uzaudzis. Viņi saputrojuši arī dižkoku vecumu (arī Rietumeiropā), jo dižkoku augšanas ātrumu centās rēķināt pēc ilggadēji pētīto mežu koku augšanas.

Staņislavs Saliņš no mežsaimniecības zinātniekiem pirmais sāka saprast, ka dižkoki nav tik veci, kā uzskatīja līdz šim. Bet cilvēkiem gribas, lai dižkoki būtu vecāki, jo tas ir interesantāk un pievilcīgāk. Lietuvieši savu Stelmužas ozolu skandināja kā 1500 līdz 2000 gadu vecu. Ar ilggadējiem un precīziem novērojumiem es atklāju, ka mūsu dižkoki ir vēl jaunāki, kā to vērtēja mans skolotājs Staņislavs Saliņš. Piemēram, Kaives ozols, kas pārsniedzis desmit metru resnumu apkārtmērā, ir tik tikko 400 gadu vecs. Mums nav vecāku dižozolu par 500 gadiem, un Eiropā, domāju, nebūs dižozola, vecāka par tūkstoš gadiem.

Dodiet ozoliem brīvību un sauli! Var zibeņi viņu stumbru spert, var lemeši saknes ķert, var ļaunprāši rētas cirst, ozols to pārcietīs un augs resnumā kā brīnums, kā tāds dendroloģiskais broilers, ja tikai tā vainagu apspīdēs saule. Pagalmos, tīrumos, pļavās, norās, meža laucēs, gravās – dižkoki bija un vēl ir latviskās ainavas būtiska sastāvdaļa.

 

Latvijas simtgadei aicinu:

* Atbrīvosim mūsu dižkokus – tādējādi palielināsim mūsu dabas un ainavas daudzveidību, atgūsim daļu no latviskās ainavas;

* Izveidosim mūsu dižkoku visaptverošu sarakstu, tas būtu Vislatvijas dižkoku saraksts pēc 33 gadiem (1985. gadā bija publicēts pēdējais Latvijas PSR dižkoku un aizsargājamo koku saraksts). Esam atraduši tik daudz dižkoku, ka aicinu uz simtgades svētkiem izveidot

a) dižkoku virtuālo datu apkopojumu, kas būtu mobils un viegli labojams;

b) nodrukāt dižkoku sarakstu lielā, skaistā, reprezentatīvā grāmatā, ko varēsim dāvāt citu valstu viesiem – premjeriem, ministriem, zinātniekiem, māksliniekiem kā Latvijas lepnumu, kā vislabāko pierādījumu tam, ka mēs patiešām esam dižkoku lielvalsts (ja tos pratīsim nosargāt) Eiropas valstu vidū.

* Līdz ar dižkoku atbrīvošanu sakopsim zudušo seno māju vietas, kur dižkoki saglabās senos mājvārdus (mikrotoponīmus) kā pasaules kultūrvēsturisku dārgumu.

* Veidosim no pilskalniem, svētkalniem un upju ieleju augstajiem senkrastiem ainavu atvērumus arī kā latviskās ainavas būtisku sastāvdaļu.

Lai dižkoki kļūst par latviskās ainavas atjaunošanas pirmajiem vadošajiem soļiem!

 

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Rīgā Šmerļa mežā pretī Mežciema rajonam aug ļoti resna priede !

  2. ..simt gadu lapas ir dzītas , simt gadu vainagos vītas , simt gadu ../Līvi /. Ozols -ir kā Nezāle , kam bijis jāiztur savas zemes labvēliba un ne tik labi laiki un cilvēku prāti ..Un tāpēc ari Ozols ir Dzīvibas un mans simbols .Mūžam tev zaļot Latvijas zemē.

  3. DIŽKOKS, patiešām skaists, skanīgs, īsti latvisks vārds!

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +0.2
Alūksne -3.5
Daugavpils +0
Saldus +0
Liepāja +1.3
Jelgava +0
Ventspils +1.4
Limbaži -1
Madona -1
Rēzekne -2
Draugiem Facebook Twitter Google+