Latvijas ekonomikas 150 gadu vēsture: jāmācās no Capa 1
Nesen iznākusī 1050 lappušu biezā grāmata “Latvijas tautsaimniecības vēsture” ir pirmais plašais šāda veida darbs, kopš 1968. gadā trimdas apgādā “Daugava” klajā nāca Arnolda Aizsilnieka fundamentālā “Latvijas saimniecības vēsture 1914 – 1945”.
Latvijas ekonomikas vēsture ir salīdzinoši maz kopts Latvijas vēstures lauciņš, taču burtiski pēdējos gados jūtama pastiprināta rosība un “Latvijas tautsaimniecības vēsture” iederas šajā kontekstā. Četros gados tapušās grāmatas satura veidošanā un autoru koordinēšanā vislielākie nopelni ir vēsturniekam, Vidzemes Augstskolas rektoram Gatim Krūmiņam.
Jāsaka, pieteikums, ka tas ir “daudzpusīgs, izvērsts pētījums par Latvijas ekonomiku pēdējos 150 gados” tomēr īsti neatbilst saturam, jo tautsaimniecības vēsturei no 19. gadsimta cauri padomju laikiem līdz 1990. gadam veltītas vien aptuveni 350 no vairāk nekā 1050 lappusēm. Tālākās pagātnes sadaļām autori ir vēsturnieki – pats Gatis Krūmiņš, Jānis Šiliņš, Edvīns Evarts un Ēriks Jēkabsons, bet nodaļas par saimniecību starpkaru Latvijā uzņēmies ekonomists Viesturs Pauls Karnups.
Ulmaņlaiki – vēl citā grāmatā
Nedaudz mulsinoši, taču ne nejauši, ka dažas dienas pirms šā apgāda “Jumava” izdevuma LU Akadēmiskajā apgādā dienasgaismu ieraudzīja arī profesora Aivara Strangas “Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934 – 1940)” – tātad attiecīgais laika posms apskatīts jau divās ekonomikas vēstures grāmatas. Gatis Krūmiņš skaidro, ka sākotnēji par Ulmaņlaiku ekonomikas nodaļas autoru nolūkots profesors Stranga, tomēr procesa gaitā nodaļa pletusies plašāka un plašāka, tā nu profesors nolēmis to izvērst līdz atsevišķai grāmatai…
Koncentrējas uz laiku pēc deviņdesmitajiem
Divas trešdaļas “Latvijas tautsaimniecības vēstures” aizņem plašs un vispusīgs izklāsts par Latvijas tautsaimniecību padomju okupācijas periodā, pārmaiņu laikos pēc neatkarības atgūšanas un līdz pat pēdējam laikam, turklāt teju 300 lappuses no tām ir atsevišķu nozaru pēdējo gadu desmitu raksturojums. Te saturu lielākoties gatavojis Gatis Krūmiņš, savukārt citām nodaļām piesaistīti notikumu laikabiedri, ekonomisti Uldis Osis, Ojārs Kehris, Roberts Remess, politiķis Edmunds Krastiņš u. c.
“Tas ir labākais materiāls, tāpēc ka cita mums šobrīd nav. Vēsturi ir ļoti vērtīgi zināt, lai varētu pieņemt labus un pamatotus lēmumus šodien,” grāmatas atvēršanā norādīja O. Kehris. Arī G. Krūmiņš izdevuma ievadā atzīst: jau pašā sākumā bijis skaidrs – vienas grāmatas ietvaros visus laika posmus izanalizēt nebūs iespējams, tāpēc nolemts koncentrēties uz transformācijas procesu pēc 1990. gada, pieņemot, ka tas šobrīd arī visvairāk interesē sabiedrību, turklāt ir vismazāk analizēts. Nav brīnums, ka darbs tapis autoru un nozaru speciālistu strīdos. Par daudziem pēdējo pārdesmit gadu notikumiem vēl nav vienota sprieduma, kamdēļ līdzās nodaļas autoru sarakstītajam likti arī citu ekspertu komentāri, kuru spriedumi var atšķirties.
O. Kehris par 90. gadu skarbajām ekonomiskajām pārmaiņām tomēr spriež, ka, neraugoties uz “dažām kataklizmām”, zināšanu un pieredzes trūkumu, process tomēr bijis veiksmīgs. Grūtākais bijis lauzt padomju periodā ierasto lēmumu pieņemšanas praksi un saimniekošanas paradumus. Pirmajā brīdī dominējusi ideja, ka atļauts ir viss, kas nav aizliegts. “Tādos dārzos saplauka visi ziedi – krāšņi un vajadzīgi – un arī nezāles. Korupcija, valsts nozagšanas pazīmes – arī tas nāk no tiem laikiem,” tā Kehris.
Situācijai ilustratīvs un reizē kuriozs ir grāmatā minētais 1990. gada 19. septembra dokuments, kurā Augstākās padomes Rūpniecības komisija ziņo ekonomikas ministram Jānim Āboltiņam, ka Latvijas Republikas “Likums par valsts uzņēmumu” jau uzrakstīts, taču vēl jāiztulko latviešu valodā…
Nav pamata nostalģijai
Runājot par mācībām, ko varam gūt no pagātnes, G. Krūmiņš kā pirmo minēja secinājumu, ka ne vienmēr politiskie lēmumi sakrīt ar ilgtermiņa ekonomiskajām interesēm: “Tā ir lieta, kas arī mūsdienās uzņēmējiem jāsaprot, runājot ar politiķiem par valsts prioritātēm.” Tā tas bijis, piemēram, ar Latvijas agrāro reformu 20. gados. Politiski tā bija ļoti svarīga, jo ļaudis vēlējās zemi, savas saimniecības, taču ekonomiski tā nebija attaisnojama, jo 22 ha jaunsaimniecības bija par mazu efektīvai ražošanai, mehanizācijai un attīstībai. Tās pat bremzēja valsts saimniecības izaugsmi. Tāpat, pētot ekonomisko procesu vēsturi, jāņem vērā, vai konkrētajā brīdī Latvija tiek pārvaldīta no kāda cita centra un ir tikai daļa kādas daudz lielākas ekonomikas vai arī pārvaldām sevi paši.
“Ja paraugāmies cauri visam periodam no 19. gadsimta līdz mūsdienām, tad redzams, ka šobrīd mums ir ļoti optimāls modelis. Eiropas Savienībā mēs esam saglabājuši savu neatkarību un tajā pašā laikā mums ir brīvprātīga savienība, kurā jautājumus, kurus vēlamies, varam deleģēt ES,” sprieda vēsturnieks. Nav pamata nostalģijai arī par padomju okupācijas periodu, kad, lai arī ražošanas apjomi bija lieli, ieņēmumu lielākā daļa aizplūda pārējās PSRS uzturēšanai un dzīves kvalitātes ziņā Latvija aizvien vairāk atpalika no Rietumiem: “Nav jēgas ražot, ja tava peļņa tiek izņemta – bet tieši tas ir veids, kādā PSRS saimniekoja Latvijā.”
Jāmācās no Capa
Pēc Krūmiņa domām, mūsdienu Latvijas ekonomikai būtu jāmācās no 30. gadu piemēra ar vācbaltieti Valteru Capu. Proti, nevajag vienmēr obligāti kaut ko izgudrot pašiem, ja var attīstīt citu idejas. Capa “startaps” bija viņa izstrādātā, vēlāk slavenā “Minox” fotokamera. Izgudrotājs vispirms to piedāvāja ražotājiem Igaunijā, kas atteicās. Tikmēr VEF tā laika vadībai pietika tālredzības saskatīt izstrādājuma potenciālu un uzsākt sērijveida ražošanu. Vēl viena svarīga mācība – Baltijas valstu ekonomiskā sadarbība, kas ir “eksistenciāls jautājums” par spīti ķīviņiem.
Grāmatas atbalstītāju vidū lasāmi vesela virkne bagātu un ļoti pazīstamu sponsoru vārdu, tomēr izdevums vienalga nav lēts – tā cena 65 eiro. Izdevēju plānos esot iecere izdot arī grāmatas “Latvijas tautsaimniecības vēsture” elektronisko versiju.
