Mobilā versija
-0.9°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Otrdiena, 24. oktobris, 2017
5. decembris, 2016
Drukāt

Latvijas florbola tēvs Andris Dzenis: Mēs ielecām pēdējā vagonā (1)

Foto - Ilmārs StūriškaFoto - Ilmārs Stūriška

Veicinājis ienākšanu, attīstību un labo slavu – tā var teikt par florbola tēvu Latvijā Andri Dzeni, kurš ir Rīgā notiekošā pasaules čempionāta organizācijas komitejas ģenerālsekretārs un Latvijas Florbola savienības (LFS) valdes loceklis.

Nakšņošana kazarmās
Florbols radās pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Zviedrijā, bet Latvijā pirmās nūjas nonāca atmodas laikā. “Man savulaik iznāca pabūt Zviedrijā un iepazīties ar organizācijas, ko var dēvēt par tautas sporta federāciju, aktīvistiem. 1990. gadā viņi atbrauca pie mums un atveda somu ar nūjām un bumbiņām. Tas ir florbols – spēlējat. Somu paņēma kolēģis Latvijas Jaunatnes progresa savienībā (LJPS) Jānis Kivkulis. Pagāja trīs gadi un padzirdējām, ka Cēsīs Gints Bikars spēlējot ar saviem jauniešiem, bija pat turnīriņu sarīkojuši. Ar Jāni sadomājām – ja spēlē, jāveido federācija,” atceras Andris Dzenis.

1993. gada decembrī nodibināta LFS, par kuras pirmo prezidentu kļuva LJPS vadītājs, šobrīd Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Pavasarī ar sešu komandu dalību pēc sabraukumu principa notika pirmais Latvijas čempionāts. Dzenis bija viceprezidents, vēlāk ģenerālsekretārs un faktiskais ikdienas darbu veicējs. Pirmajā gadā budžets bijis ap 800 latiem (nedaudz virs 1100 eiro), nākamajā – 2000, un tā pamazām audzis.

Bet pirmsākumos gājis visādi. “Ministru kabineta noteikumos bija rakstīts, ka sporta spēļu komanda par dalību pasaules čempionāta finālturnīrā var pretendēt uz naudas balvu līdz 70 tūkstošiem latu. Es iesniedzu pieteikumu, bet rezultātā tika mainīti noteikumi un ierakstīts, ka tas attiecas uz olimpiskajiem sporta veidiem. Mums iedeva ap pieciem tūkstošiem, ar ko, protams, bija daudz par maz, lai aizvestu komandu uz čempionātu Zviedrijā. Ceļa izdevumus sedzām pieciem vai septiņiem spēlētājiem, pārējie maksāja paši. Ir gadījies gulēt kazarmās uz grīdas,” uz pieticīgajām iespējām norāda Dzenis un smejoties piebilst, ka LFS valdē bija 17 cilvēki, kas viņam mācīja, kā strādāt, atļaujot arī izmaksāt algu – 180 latus mēnesī, bet ar piebildi, ja pats atrod naudu.

Florbols ātri aizrāva jauniešus. “Mēs ielēcām pēdējā vagonā. Vēl vienu, divus gadus būtu novilkuši un vilciens aizietu – izlase nebūtu pasaulē astoņniekā,” uzskata Dzenis. “Atceros, ka mēs ar Jāni (Kivkuli) vienmēr apspriedēs dzērām kolu, neko citu, jo viņš strādāja “Coca Cola” un vienu laiku uzņēmums bija arī sponsors. Es reiz divu nedēļu laikā 20 degvielas uzpildes stacijās rīkoju akcijas florbola reklamēšanai – vari mest florbola vārtos un dabū dzērienu, cepurīti. Tautai florbols patika, izcili centri izveidojās Cēsīs, arī Vaidavā, kur spēlēja, šķiet, desmit procenti iedzīvotāju, pagasta priekšsēdētāju ieskaitot.”

Par savu pienesumu florbola attīstībā lepna var būt arī “Latvijas Avīze” (agrāk “Lauku Avīze”), kuras rēķinā ir trīs čempionu tituli gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē. Bet Andris Dzenis vēl pirms florbola ēras bija mūsu kolēģis.

Protests ģenerālsekretāram
Unikāls ir fakts, ka Latvija piedalījusies visos pasaules čempionātos vīriešiem, sievietēm, junioriem un juniorēm. 2001. gadā Rīga uzņēma pasaules čempionātu sievietēm un tā esot bijusi īsta avantūra. “Budžets bija 70 – 80 tūkstoši latu, pa desmit vai 20, īsti neatceros, piešķīra valsts un pašvaldība. Sarīkojām čempionātu uz parādu, par ko mani pēc tam padzina no darba. Valde jautāja – kāpēc rīkojāt? Bet jūs taču paši nobalsojāt, ka jārīko,” ar smaidu atceras Andris Dzenis. Viņš joprojām nesaprot, kā par elektrību varēja rasties milzīgais rēķins un pieļauj, ka kļūdas dēļ parakstījis dokumentu, kurā ierakstīta viena nulle par daudz.

“Čempionāts risinājās “Skonto” hallē, bet blakus stadionā notika Latvijas kausa fināls futbolā,” Dzenis meklē likumsakarības, tomēr ne uz vienu apvainojies neesot.

Vairākus gadus Andris bijis prom no florbola, bet pēc tam atkal atgriezies – saukts atpakaļ. Viņš aptuveni 30 starptautiskos turnīros pildījis komisāra pienākumus. Strādājis arī par florbola tiesnesi, kopā ar Ansi Mazulānu tulkoja noteikumus no angļu valodas. Reiz iznāca kuriozs. “Mēs ar Ansi tiesājam spēli, trenerim rodas pretenzijas, uzraksta protestu. Kurš jāiesniedz ģenerālsekretāram, proti, man. Es viņiem saku – tādu protestu nevaru pieņemt. Tur bija ierakstīts nevis tas, ka Dzenis slikti tiesā vai interpretē noteikumus, bet – Dzenis nezina noteikumus. Veči, es taču tos tulkoju!” smejas pieredzējušais funkcionārs.

Mēs tiekamies pāris dienas pirms čempionāta sākuma, ir jau astoņi vakarā. Andris atzīst, ka pēdējais mēnesis aizritējis trakā režīmā – miegam iznāk veltīt ap četrām stundām diennaktī, pusdienojis šodien nav. Vēl pēc mūsu sarunas dodas mājās un turpina organizācijas darbus. “Lielākās grūtības ir laika trūkums. Viss ir zināms un saprotams, jo šajos gados iegūta pieredze, kā organizēt turnīrus. Ziepes iepriekš neesam sataisījuši un ceram, ka arī tagad ne. Strādājam pēc labākās sirdsapziņas. Gribētu, lai biļetes naskāk pirktu. Katram Latvijas iedzīvotājam vajadzētu atnākt un vienu spēli noskatīties,” tā Andris.
Pasaules čempionāts florbolā nominēts gada balvai sportā kā gada lielākais notikums Latvijā. “Ceru, ka saņemsim. Tad būs tāda padarīta darba sajūta. Šo gadu laikā esam izauguši no 70 līdz vairāk kā 3000 licencētu spēlētāju. Kad pie Brīvības pieminekļa atnāk uzspēlēt Raimonds Bergmanis, Martins Dukurs, šķēpmetēji. Nu – forši. Es stāvu nomaļus un priecājos, viss notiek,” gandarīts par izaugsmi ir Andris Dzenis.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Labi,labi, lai gan nevajadzēja šo spēli ievazāt Latvijā. Bet pasaki Dzeni, kā iedabūji florbolu skolu programmās? Peldēšana,piemēram, nav. Vai tas ir pareizi?

Draugiem Facebook Twitter Google+