Sports
Citi sporta veidi

Latvijas florbola tiesnešu pāris – pasaules rekordisti0


Mārtiņš Larinovs (pa kreisi) un Mārtiņš Gross ar pasaules čempionāta finālspēles tiesnešu piemiņas medaļām.
Mārtiņš Larinovs (pa kreisi) un Mārtiņš Gross ar pasaules čempionāta finālspēles tiesnešu piemiņas medaļām.
Foto no Mārtiņa Larinova arhīva

Starptautiskā līmenī kopā notiesātas 160 spēles – Latvijas florbola tiesnešu pāris Mārtiņš Larinovs un Mārtiņš Gross ir pasaules rekordisti kvantitātes ziņā un arī kvalitāte latiņa uzcelta augstu, jo viņi vadījuši pēdējo divu pasaules čempionātu finālus.

Pēc atgriešanās no Čehijas galvaspilsētā Prāgā notikušā čempionāta, kurā Latvija izcīnīja piekto vietu, “LA” par iespaidiem un tiesneša karjeru pastāstīja Mārtiņš Larinovs: “Šajā čempionātā tieši tāpat kā pirms diviem gadiem Rīgā tiesājām septiņas spēles – četras grupu turnīrā un trīs izslēgšanas stadijā. Fināla uzticēšana ir kā atzinība mums, tā ir lielākā spēle florbolā gan intrigas, gan apmeklētības ziņā. Par visiem nozīmējumiem uzzinām iepriekšējā dienā.”

Tikpat labi finālu varēja iedot arī čehiem vai šveiciešiem, vai arī viņiem ir zināms interešu konflikts, ņemot vērā, ka šo valstu komandas zaudējušas pusfinālā?
Vienīgais noteikums ir, lai tiesneši nebūtu no valstīm, kuras spēlē. Varēja būt čehi, arī dāmu pāris no Šveices. Izvērtējot sniegumu un parādīto līmeni, tika uzticēts mums, par ko esam ļoti priecīgi.

Kādas ir sajūtas tiesāt 16 tūkstošu skatītāju klātbūtnē?
Esot laukumā augstāk par piekto, sesto rindu skatītājus nemaz neredz. Troksnis ir pastāvīgs, kā fons, kad pie dīķa vardes kurkst. Jācenšas maksimāli minimizēt, lai līdzjutēju ūjināšana neiespaido. Arī grupas turnīrā jau pirmajā dienā tiesājām Zviedrijas un Somijas maču, bija vairāk kā desmit tūkstoši skatītāju. Emociju ziņā finālu Rīgā lieku augstāk, jo tagad gājām ar domu, ka esam bijuši šādā situācijā un zinām, kas var notikt. Tad bija lielāks pacilājums, lai gan šis fināls bija sarežģītāks.

Zviedri ļoti gribēja atgūt titulu un mēģināja visādiem variantiem – gan pa labam, gan pa sliktam, izdarīt spiedienu uz tiesnešiem,

apelējot par iepriekš pieņemtiem lēmumiem un situācijām. Rīgā komandas vairāk spēlēja florbolu, bet šoreiz mēģināja tiesnešus pārvilināt savā pusē. Tad jābūt stingram un jāpaliek pie savas pārliecības.

Televīzijas ekrānā izskatījās, ka komandām nav pretenzijas pret tiesnešu darbu.
Mēs nākamajā dienā noskatījāmies spēli ierakstā un arī tāpat secinājām – televīzijā izskatījās ļoti labi, bet ir nianses – kamēr rāda atkārtojumus, reklāmas minūtes, vārtu guvumus, daudz kas paliek aiz kadra. Tā kā bija diezgan sarežģīti, bet, manuprāt, ar komandu spiedienu labi tikām galā, abu izlašu treneri pēc spēles paspieda roku un pateicās.

Bija viena kurioza situācija, kad somiem bija noraidījums, bet neviens spēlētājs nesēdēja uz soliņa.
Jā, pazuda laukuma un galdiņa tiesnešu sadarbība, pateicām noraidīto spēlētāju un numuru, galdiņam jāpārliecinās, ka spēlētājs ieradies. Ja nav, tad ar signālu to informē mūs. Beigās sanāca, ka paši pamanījām un pie iespējas spēli pārtraucām. Tur bija tā, ka gan kapteinis nāca diskutēt par noraidījumu, arī pats sodītais nebija apmierināts un, kamēr tikām galā ar vienu un otru… Protams, tā ir kļūda, bet nekādu ietekmi uz spēli neatstāja.

Kā paši jūtat – florbola zvaigznes jūs respektē?
Teiksim tā – viņi zina mūs, mēs – viņus. Finālā likme ir augsta, pēc svilpes spēlētāji uzreiz ieņem uzbrukuma vai aizsardzības pozīcijas un nav laika nerespektēt, jo tikmēr var zaudēt epizodi, vārtus un, iespējams, arī spēli. Savus mājasdarbus izdarām, zinām spēlētāju vārdus, uzvārdus, kur spēlē – bieži vien vieglāk kontaktēties, ja nosauc vārdā, nevis pēc numura. Domāju, ka respekts parādās, esam tiesājuši arī Eiropas tūrēs, kur piedalās četras spēcīgākās florbola izlases.

Cik grūti tiesnešiem ir pārlekt no Latvijas čempionāta uz pasaules labāko spēlētāju ātrumiem?
Latvijas labākās komandas mūs ir uztrenējušas – gan ar spēli, gan spiedienu. Citreiz vairāk runā nekā spēlē un ar to jātiek galā. Šķiet, ka starptautiskā līmenī būs trakāk, bet tā nemaz nav, īpaši pasaules čempionātā, kur komandas cīnās par savu valsti.

Reizēm tādas spēles pat vieglāk tiesāt kā Latvijas līgā, kur tiekas ne tās stiprākās komandas.

Dānijā, Norvēģijā varbūt ir cita mentalitāte un viņu tiesnešiem ir grūtāk tikt galā ar spiedienu, ko komandas izmanto kā taktisku gājienu, lai gūtu sev labumu.

Cik sen jau tiesājat?
13 gadus, no tiem 11 – starptautiskā kategorija. Mums ar Mārtiņu kopā ir 160 starptautiskās spēles, kas ir pasaules rekords. Nevienam citam pārim kopā tik daudz nav, vienam Somijas tiesnesim ar dažādiem partneriem ir vairāk. Kā mēs tā esam spējuši viens pie otra pierīvēties? Kad sākām, paši bijām gatavi visur braukt un arī tika dota iespēja, bieži vien gada laikā braucām uz trim, četriem turnīriem. Mūsu mērķis bija tikt uz pasaules čempionātu, sapratām, ka jābūt apritē, jādabū pēc iespējas labākas spēles, lai savu līmeni pietuvinātu visaugstākās raudzes turnīriem.

Esat ļoti jauni tiesneša arodam.
Pasaules čempionātā vienam zviedram bija 50 gadi, tā kā, ja salīdzina ar mūsu 34 un 35, var teikt, ka vēl neesam karjeras pusceļā. Futbolā, sasniedzot noteiktu gadu skaitu, tiesnesim pasaka paldies, arī florbolā agrāk tā bija, bet nu tas atcelts – galvenais, lai nokārto fiziskos normatīvus un zināšanu testu.

Pašam vēl sanāk uzspēlēt?
Pagājušajā sezonā spēlēju 1. līgā, tagad – veterānos un Kocēnu novada atklātajā čempionātā. Agrāk “Kuršu” un “Rubenes” sastāvā kopā septiņas sezonas nospēlēju virslīgā. Kļūstot par tēvu, mainās prioritātes, tāpēc pēdējos gados vairs tik aktīvi nespēlēju. Esmu dzimis un audzis liepājnieks, tāpat kā Mārtiņš Gross, bet pirms desmit gadiem pārcēlos uz Rubenes ciematu, pēdējos divus ar ģimeni mītam Valmierā.

Tiesāšana jau nav pamatdarbs?
Noteikti nē, tas ir tāds kompensēts hobijs. Strādāju vietējā atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumā par loģistikas nodaļas vadītāju.

Cik tiesneši saņem par pasaules čempionāta finālu?
Florbolā ir dienas naudas sistēma – 135 Šveices franki, ko saņem neatkarīgi no tā, vai tiesā vienu, divas spēles dienā vai nevienu. Un nav nozīmes, vai tiesā finālu vai grupas spēli Zviedrija – Dānija, kur rezultāts ir 25:0.

Var teikt, ka runa ir tikai par godu, nevis naudu, vēl jo vairāk tādēļ, ka mums divas reizes dienā pašiem par savu naudu jāēd.

Piemēram, kolēģi no ekonomiski augsti attīstītajām valstīm saka, ka viņiem finansiāli izdevīgāk palikt un strādāt mājās, nevis aizbraukt uz trīs dienu turnīru. Vietējās federācijas to saprot un vēl tiesnešiem kaut ko kompensē, lai viņi nav lielos mīnusos.

Biju ļoti pārsteigts, ka jūsu telefona numurs bija pieejams čempionāta mājas lapā spēles protokolā. Ja ir kāds dusmīgs fans, var sākt tiesnesi bombardēt.
Grūti pateikt, kāpēc tāda situācija. Jaunās datu aizsardzības regulas dēļ starptautiskajai federācijai bija jāpaprasa mana atļauja, vai drīkst šādu informāciju publicēt. Agrāk tā bija visiem. Tagad daudz vieglāk visus sasniegt sociālajos tīklos, tā kā telefona numurs un e-pasts ir aizvēsturiski rādītāji. Bieži vien kāds treneris vai spēlētājs uzraksta, pievieno izgrieztu video un prasa, kāpēc tāds lēmums. Tad nākas pakomunicēt. Tas gan nav aizvadītā pasaules čempionāta kontekstā, bet gan Latvijā, kur viens otru labi zinām.

Nav gadījušās asas situācijas, kad draud izrēķināties, dzenas pakaļ?
Ir bijis, bet ļoti maz. Vairāk, kā es saku, florbola viduslaikos – pirms desmit gadiem, kad vēl bija daudzi no citiem sporta veidiem nākuši spēlētāji un lietas kārtoja citādāk.

“Iziesim ārā, es tev parādīšu” – tā, protams, ir bijis, mēģina ietekmēt tiesnešus.
Saistītie raksti

Līdz reāliem darbiem gan nav aizgājis. Tagad izaugusi paaudze, kam florbols ir pirmais sporta veids, un, ja tā notiktu, tad jau būtu liels pārsteigums. Būtu jāiesaista ne tikai florbola institūcijas, bet kādas drošības iestādes.

LA.lv