Sports
Futbols

Oļegs Gavrilovs. Latvijas futbola pelēkais kardināls 0


Oļegs Gavrilovs, būdams diskvalificēts uz mūžu, 2012. gadā aizveda Daugavpils “Daugavu” līdz Latvijas čempionu titulam.
Oļegs Gavrilovs, būdams diskvalificēts uz mūžu, 2012. gadā aizveda Daugavpils “Daugavu” līdz Latvijas čempionu titulam.
Foto: Valdis Semjonovs

Oļega Gavrilova vārds Latvijas futbolā pazīstams jau sen un ļoti labi. Diemžēl vairāk nekā desmit gadus ar nelāgu slavu – viņu dēvē par totalizatoru karali. Saistībā ar sarunātām spēlēm Gavrilovs 2009. gadā tika diskvalificēts uz mūžu, bet nelikās mierā un pirms četriem gadiem pat tika apcietināts. Šobrīd notiek tiesas process, kurā Gavrilovs apsūdzēts par dažādiem finansiāla rakstura noziegumiem, bet aiz tā visa stāv tieši spēļu ietekmēšana.

Viņš bija Daugavpils komandas “Dinaburg” īpašnieks, pēc diskvalifikācijas neoficiāli vadīja citu šīs pilsētas vienību – “Daugavu”. Šoruden Latvijas otrajā lielākajā pilsētā atkal sākušās aizdomīgas kustības un skandāli. Ar medijiem 52 gadus vecais Gavrilovs faktiski nav kontaktējies, tomēr piekrita intervijai ar “LA”.

Ko jums nozīmē futbols?

O. Gavrilovs: Tā ir visa mana dzīve, jau 19 gadus. Galīgi neplānoti. Klubs “Vilan-D” cieta finanšu krahu un lūdza mani atbalstīt, aizdevu laikam 20 vai 30 tūkstošus latu. Man tolaik ar partneriem bija transporta kompānija, vairumtirdzniecības bāze, restorāni, kafejnīcas, naftas bāze.

Deviņdesmitie gadi biznesam bija mežonīgs laiks?

Latvijā diez vai, drīzāk to var teikt par Krieviju. Daugavpilī gan arī bija kriminālas darbības, slepkavības. Tātad, lūk, 1996. gadā “Vilan-D” iekļuva Eirokausos, nopelnot UEFA naudu, un man teica, ka nāks jauni saimnieki un parādu atdos. Tā kā mīlu futbolu – pavilkos. Taču sponsori neuzradās, un man atdeva nevis naudu, bet gan komandu. Teica: futbolisti ir tavi aktīvi. No UEFA saņēmām apmēram 70 tūkstošus, šķiet, dolāros, bet “Dinaburg” budžets jau bija ap pusmiljonu un aptuveni tā arī visu laiku turējās.

Kāpēc sakāt, ka 19 gadus, ja 2009. gadā jūs diskvalificēja. Sanāk 13.

Jā, 13, bet pēc tam bija kustības ap “Daugavu”. Igors Mališkovs 2011. gadā aizgāja no komandas, un es viņiem palīdzēju līdz 2014. gadam.

Kā tas bija iespējams, ja tikāt diskvalificēts no Latvijas futbola?

Ko nozīmē diskvalifikācija? Vai tiesa to piesprieda?

Latvijas Futbola federācija (LFF), kas ir augstākā institūcija vietējā futbolā.

Cilvēka tiesības var ierobežot tikai tiesa. Federācija, protams, zināja, ka darbojos. LFF prezidents Guntis Indriksons uzskricelēja to diskvalifikāciju bez pierādījumiem, tikai pēc baumām – tiesnesis, inspektors, vēl kāds kaut ko pateica, viņš savāca tos kopā un norādīja: man ir 14 iemesli, kuru dēļ diskvalificēju. Sasauca LFF valdes sēdi, bet tur jau visiem ir vienalga.

Bija arī ziņojumi no UEFA.

Jā, bija. Tādi joprojām nāk, un nevienu tāpēc nediskvalificē. Diskvalificētas vairākas komandas, bet neviens nav uz mūžu. Es uzskatu, ka diskvalificēt klubus ir pilnīgs murgs. Nepareizas lietas, ja tā var teikt, dara konkrēti cilvēki, tad vērsieties pret viņiem. Tāpat kā pret mani.

2001. un 2002. gadā “Dinaburg” Latvijas čempionātā pēdējā kārtā uzvarēja FK “Ventspils”, tādējādi palīdzot “Skonto” kļūt par čempionvienību. Indriksons toreiz brauca pie jums ar naudu.

Jā, visi brauca ar naudu. Joks. “Skonto” mūs stimulēja finansiāli, mums tobrīd ceturtā vieta bija nodrošināta, puiši domās jau bija atvaļinājumā un, protams, par naudu priecājās visi. Precīzi neatceros, vai tie bija 30 vai 50 tūkstoši dolāru. “Dinaburg” tādas prēmijas nemaksāja, cīnījāmies līdz beigām.

Vai jums bija labas attiecības ar Indriksonu?

Jā, es tā vismaz domāju.

Gandrīz katru piektdienu no Daugavpils braucu uz Ugāli, lai ar Indriksonu uzspēlētu golfu, ieietu pirtī Viļņa Baltiņa (bijušā Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta. – I. S.) mājās.

Tur parādījās arī citi futbola cilvēki. Vairākus gadus tā braukāju līdz pat diskvalifikācijai. Tāda, lūk, draudzība.

Tad jūs daudz ko varējāt pārrunāt – jau 2007. gadā “Dinaburg” pēc spēles pret Narvas “Trans” tika izslēgta no Baltijas līgas.

Jā, tā komanda bija zudusi.

Tas bija sezonas sākums – marts.

Nostājos futbolistu pusē, bet varbūt vajadzēja ņemt un padzīt. Cik daudzus? Nu, varbūt arī komanda vairs nesanāktu. Nācās kādam smadzenes sakārtot, vēl kaut ko. Uz mežu nevedām, tikai morāli, protams.

Vajadzēja padzīt spēlētājus, jo viņi atdeva spēli?

To mēs nezinām.

No malas tas neizskatījās pēc futbola, es teiktu – prostitūcija.

Saproti, viena lieta ir par to runāt tagad, bet, kad pirmo reizi to redzi, kā lai tiek skaidrībā?

Toreiz skaidrojāt, ka komanda svinējusi dzimšanas dienu un spēlētāji bijuši paģiraini.

Es vienkārši nostājos komandas pusē. Dzīve pierāda, ka vajadzēja griezt.

Vēl pirms tam bija Krišjāņa Kļaviņa epopeja – viņu no LFF preses sekretāra amata atlaida 2005. gadā. To arī saistīja ar Gavrilovu.

Krišjānis pusei Latvijas zvanīja un mēģināja uzzināt, kāda ir situācija komandās, kādi var būt rezultāti. Viņš lika likmes, monitorēja situāciju, zvanīja visiem, kam varēja.

Bet jūs esot sazvanījušies pārsimt reižu mēnesī.

Nu nē. Es nezinu, kāpēc viņu padzina no federācijas.

Jūs bijāt Krišjāņa Kļaviņa kāzās. Kāpēc viņš uzaicināja?

Nezinu. Vai tad vajadzēja atteikt? Tur bija arī daudzi citi.

Aicina radiniekus un tos, kas ir draugi vai kurus izdevīgi aicināt.

Arī tos, kas var labas dāvanas pasniegt (smaida). Neatceros, ko dāvināju, – laikam telefonu vai datoru. Naudu ne.

Labi, tā jūs braukājāt uz pirti ar Indriksonu. Viņš taču teica, ka ir vai briest problēma?

Nebija tā, ka man teica – rīt tavu komandu noņems. Par šiem jautājumiem vispār nerunājām, varbūt pāris reižu viņš izteicās: skaties, tev var būt problēmas. Saproti, Latvijas futbolā uzstādījums ir tāds – pie visām problēmām vainīgs Gavrilovs. Kur stadioni, bērni, izlase? Nekur. Lai to aizmālētu, visa federācija runā par totalizatoriem. Viņiem pie sienas stāv Gavrilova bilde, un tajā met šautriņas. Tur jau no veciem laikiem visi nozombēti.

Tad paskaidrojiet – kad un kāpēc tieši jūs kļuvāt par grēkāzi?

Te ir viens iemesls, ko es šodien nevaru atklāt. Viss nav tik vienkārši, totalizators ir tikai aisberga redzamā daļa, un tā ērta visiem. Tagadējā LFF vadība arī turpina to pašu dziesmu. Es aizeju uz futbola spēli, to pasniedz kā ārprātu!

Bet, ja ir diskvalifikācija, tad arī sekas, piemēram, aizliegums apmeklēt spēles.

Kā es to varu zināt? Man nav uzrādīts neviens dokuments par diskvalifikāciju, varbūt tagad uzrakstīsi un viņi atsūtīs. Tikai mutiski pateica. Kā var aizliegt iet uz futbolu, ja es nopērku biļeti? Piekrītu, ka oficiāli nevaru būt kluba darbinieks.

Tad nosauciet uzvārdus, kas vēl ir sliktie zēni.

Mums visi ir labi. Tikai federācijā strādā neprofesionāli cilvēki, viņi futbolu redzējuši tikai no helikoptera. Jā, daudzās federācijās sāk darbu bijušie spēlētāji, viņi pazīst drēbi, nevar būt pretenziju pret Kasparu Gorkšu, Māri Verpakovski. Laika gaitā Gorkšs sakrās pieredzi, varbūt tagad viņam vēl bija pāragri kļūt par prezidentu. Daudzi citi neko nesaprot, tomēr māca citus.

Jūsu vārds bieži izskanējis sarunāto spēļu kontekstā. Vai atzīstat, ka kādā no epizodēm esat vainīgs?

Es neesmu balts un pūkains, bet lai ar presi skaidrotos… Lai tiesa vērtē, vai spēlēju vai ne. Neviens nav balts un pūkains.

Ja šodien presē uzrakstīs, ka esi gejs, rīt visi teiks, ka tu tāds esi. Pat ja neesi gejs. Taisnība katram sava, bet patiesība tikai viena.

Labi, tad kurš šajā vidē ir visnetīrākais?

Tas, kurš visvairāk naudas nozadzis, es vismaz nevienam neesmu zadzis. Tas, kurš sēdēja uz naudas.

Indriksons?

Varbūt Indriksons, varbūt Jānis Mežeckis. Man ir jautājums – kur palika nauda par izlases iekļūšanu 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā? Es tobrīd biju LFF valdē, cienījams cilvēks. Pajautā viņiem, kur palika tie septiņi miljoni Šveices franku.

Bija prēmijas, daļu ieguldīja futbola attīstībā.

Neesmu redzējis attīstību. Kur paliek nauda par izlases TV translācijas tiesībām? UEFA maksā tā saucamo solidaritātes naudu, kas adresēta klubiem, kuri netiek Eirokausos. Mūsu kompānija ar Daini Kazakeviču priekšgalā nolēma, ka šī nauda jādod futbola skolām. Piekrītu. Pēc tam izdomāja, ka tā jāsadala visām akadēmijām.

Tātad nauda tomēr aiziet futbolam. Kam tieši un kā – tas jau ir stratēģijas jautājums.

Nesaprotu, ko tik dižu dara LFF cilvēki, kuriem algas pa pieciem tūkstošiem eiro. Tāda nauda bija Mežeckim, Kazakevičam. Kad es biju valdē, manuprāt, bija vēl lielākas. Agrāk mēs nopietni neuztvērām tādus pretiniekus kā Islandes un Kazahstānas izlases. Tagad mūsu līmenis ir Andora, Sanmarīno, bet runājam par futbola attīstību. Tad ko viņi ir darījuši, ja tāds regress? Klubi mums labā līmenī ir, pateicoties oligarhiem, kas iegulda tik lielu naudu kā savulaik “Skonto”, “Liepājas metalurgs” un FK “Ventspils”.

Runājot par oligarhiem – pavasarī treniņu nometnē Spānijā esat redzēts kopā ar FK “Ventspils” jauno īpašnieku Adlanu Šišhanovu. Kas jūs saista?

Ar Šišhanovu esmu pazīstams jau sen, es viņam ieteicu, ka ir tāds klubs un var ienākt. Šišhanovam Moldovā bija savas nesaskaņas, “Dacia” negribēja vai nevarēja ar “Šerif” vairs cīnīties. Ienāca Ventspilī, jo Latvijas čempionāts šķita pateicīgāks, lai kļūtu par čempionu.

Vai pirms tam bija plāns, ka viņš varētu ienākt Daugavpils futbolā?

Jā, bet tas bija 2014. gadā un nerealizējās, tie notikumi (apcietinājums). Tagad par Daugavpili nebija runa, kam viņam nākt komandā, kas spēlē pirmajā līgā? Viņš grib cīnīties par titulu.

No kurienes jums diskvalifikācijas laikā bija ienākumi, lai palīdzētu “Daugavai”?

Mēģināju atvest sponsorus no Krievijas, pats arī palīdzēju. Tur nebija lielas naudas, varu palielīties, ka 2012. gadā kļuvām par čempioniem ar niecīgu budžetu – 500 līdz 600 tūkstošiem eiro. Indriksons “Skonto” zeltu ņēma ar div­arpus miljoniem, Ventspils – ar četriem.

2009. gadā lielākā problēma bija nevis tā, ka zaudējāt, bet uzvarējāt ar 1:0. Izteikti vājākām komandām iesitāt vienus vārtus un vairs uz priekšu negājāt.

Bet kā vajadzēja darīt? Pretinieki taču arī var iesist. Pie kā komanda vainīga, ja izcīna uzvaru? Kā var, tā spēlē. Sastāvs mainās, varbūt treneris tādu uzdevumu deva. Iespējams, kādam tas krita acīs, bet mani interesēja trīs punkti. Kāpēc “Barcelona” kļuva par Spānijas čempioniem un pēdējās sešās spēlēs neuzvarēja?

Vai bijāt iesnieguši prasību tiesā pret federāciju?

Vērsāmies Sporta arbitrāžas tiesā Lozannā, viss bija skaidrs, mēs būtu uzvarējuši. Bet Mežeckis ļoti lūdza atsaukt prasību, gandrīz katru dienu zvanīja Mališkovam. Atsaucām, Tamazam Pertijam atcēla diskvalifikāciju, man ne. Tur vēl bija arī finansiālais aspekts, jo vairs nevarēju atļauties maksāt advokātiem, un

Mališkovs pierunāja apstāties, nestrīdēties ar federāciju. Pēc tam sapratu, ka vajadzēja iet līdz galam, un simt procenti, ka gan komandu atjaunotu, gan visas runas izbeigtos.

Tā bija mana kļūda, federācijai būtu ļoti sāpīgi.

2013. gadā Nigērijas futbolists Stenlijs Ibe atklāti izteicās par to, kā lietas notiek Daugavpils “Daugavā”.

Viņš ļoti pazemināja prasības pret sevi, un to redzēja visa komanda.

Toreiz runāju ar spēlētājiem, kuri atzina, ka otra tāda profesionāļa kā Ibes komandā nav, viņš arī nelietoja alkoholu.

Melnie neviens nedzēra. Jautājums nav par to, vai izpilda prasības, bet no viņa nāca daudz negatīvā. Trīs melnos jau sezonas sākumā vajadzēja izmest no komandas, viņiem dzīvoklis esot slikts, tualetes papīra nav – kas tas par klubu! Demonstratīvi sēž uz soliņa un netrenējas, kamēr neizpildīsim to un to. Vienmēr ir problēmas, bet izvirzīt ultimātus… Ibe visu sezonu par algu, prēmijām runāja. Pirmo sezonu Daugavpilī viņš aizvadīja lieliski, otrajā viņam kā pamatsastāva uzbrucējam bija divi vārti.

Par “Daugavas” spēlēm UEFA Čempionu līgā 2013. gadā arī bija signāli no UEFA puses.

Vajadzēja ar vienu otru spēlētāju tikt galā. Nevaru teikt, ka atdeva spēles. Tu mani pratini par visām šīm lietām kā izmeklētājs. Tad aizej uz policiju, tur viss ir.

Kad jūs 2014. gada oktobrī aizturēja, apmēram piecus mēnešus pavadījāt apcietinājumā un tikāt atbrīvots pret 35 tūkstošu eiro drošības naudu?

Jā, Centrālcietumā. Cietumā sēdēt ir vienkārši – skaties filmas, ēd un atpūties, ne par ko nav jādomā. Nav nekādu problēmu kā ārpusē, kur katru dienu jārisina jautājumi. Atpūta prātam. Vai emocionāli grūti? Sēdi, no tevis nekas nav atkarīgs.

Vai nervozējat par to, kāds būs tiesas lēmums?

Droši vien vēl vismaz gads paies līdz lēmumam. Vai baidos atgriezties cietumā? (Nopūšas.) Nezinu, kā viss pavērsīsies. Neuzskatu sevi par vainīgu.

Apsūdzība ir par naudas piesavināšanos – nauda no konta tika izņemta, un prokurora ieskatā es to piesavinājos, bet kā tādā gadījumā komanda dzīvoja, saņēma algas? Komanda taču eksistēja.

Ja visu nevar apliecināt ar maksājumu dokumentiem, tad ir jautājums par nodokļu nomaksu.

Droši vien, jā, bet arī tur jāskatās. Es taču klubā biju neoficiāli.

Šoruden atkal jūsu vārds uzpeldēja Daugavpils futbola skandālā.

Tā ir ļoti ērta tēma, lai sabiedrības viedokli noskaņotu pret kādu. Tāpēc vajag atrast slikto. Kāds man sakars ar pilsētas futbola skolu, BFC “Daugavpils”?

Bet atstādinātajam futbola skolas direktoram Naurim Mackevičam aizvietotāju esot meklējis tieši jūs.

Tas jau par daudz. Tas, ka es gribētu to darīt, – jā. Jo redzu, kas notiek, kā tiek zagta nauda, visu to tehnoloģiju saprotu. Es bērniem nekad neatņemtu naudu. Kurš atrada Aleksandru Vlasovu? Nezinu.

Esat bieži redzēts kopā ar Vlasovu un Aleksandru Jakubovski.

Es visus pazīstu. Satikāmies, iedzērām kafiju, parunājām. Kas tur slikts? Šobrīd akcents jāliek uz to, ka Daugavpils komanda nepretendē uz augstu vietu. Viņi tikai koncentrējas uz to, lai izvilktu naudu. Es vienmēr pats meklēju sponsorus, savu naudu ieguldīju, man no pašvaldības neko nedeva. Man bija profesionāla komanda, bet tagad no futbolistiem uztaisa bomžus.

Kā visus tos gadus uzturējāt profesionālu komandu?

Gribi parakņāties biznesos, kuros es biju? Futbols izsūca naudu no visām kompānijām tā, ka šobrīd esmu bomzis.

Atbraucāt ar labu un no skata diezgan jaunu “Mercedes” automašīnu.

Tas tev tā šķiet? Mašīna nav nekas, 2016. gada. Saku “bomzis”, ja salīdzina ar vērienu, kas toreiz bija kompānijām.

Šobrīd nefigurējat nevienā uzņēmumā. Ar ko nodarbojaties pēdējos gadus?

Piesaistu futbolistus, drīz arī uz Latviju varēsim kādu atvest, jo parādās nauda un tirgus kļūst interesants. Strādāju ar komandām Krievijā, Ukrainā un vēl citur. Piemēram, pirms dažām dienām biju Mahač­kalas “Anži”.

Tātad ir futbolisti, kuriem esat aģents?

Nav obligāti jābūt saviem futbolistiem. Svarīgākais, lai ir kontakti ar komandām un citiem aģentiem. Šogad pāris futbolistu atvedu uz Latviju, taču nekonkretizēšu. Par tādu naudu nav nekāds bizness.

Vai jums futbolā vairāk draugu vai ienaidnieku?

Protams, draugu. Nezinu, kas ir ienaidnieki, personiski man tādu nav. Viņi mani par tādu uzskata, bet es ne ar vienu nekaroju. Viņi ar Gavrilova aizsegu novērš uzmanību no citām problēmām.

LFF eksprezidents Guntis Indriksons: melnās lietas turpinās

“Man ar Oļegu Gavrilovu bija labas attiecības līdz brīdim, kamēr piecas reizes viņu brīdināju par visām tām muļķībām. Skaidri un gaiši teicu – es kā Latvijas Futbola federācijas prezidents nevaru pieļaut tādas lietas. Viņš nesadzirdēja, attiecības pačabēja, bet reizēm principi jāliek augstāk. Mums bija jādiskvalificē, dažam labam tas kalpoja par brīdinājumu, lai gan arī šodien viņi nesaprot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Tagad vismaz sakārtota likumdošana, tajā laikā vēl nebija, un tādēļ mums ar Jāni Mežecki nācās ciest.

Zinu, ka melnās lietas futbolā turpinās un, laikam tāpat kā noziedzība – vecākā profesija –, cīņa ir bezgalīga, nedrīkst palaisties.
Saistītie raksti

Uzvarēt droši vien nevar, tikai piebremzēt, patīrīt. Kasparam Gorkšam pavasarī teicu, ka tas ir viens no sešiem svarīgajiem darbiem, ja nedarīs, tad futbolu var pazudināt. Vienu laiku mums bija diezgan tīrs futbols, bet nu atkal saņēmušies.

Gavrilovam ir zināma taisnība, ka izlasē spēlējuši futbolisti, kuri tajās lietās bija iesaistīti, bet viņi to dara tik profesionāli, ka nevaru pateikt, vai man bija šaubas, ka tas notika arī izlasē. Ja cilvēki vienreiz paslīdējuši, nesaņemot sodu, un treneri nereaģēja, tad varēja tā būt. Es dažiem izlases treneriem nosaucu futbolistus, kurus nevajadzētu ņemt, jo ir aizdomu ēna, bet diemžēl manī neieklausījās.

Kas attiecas uz naudu – federācijas finansēm es nekad neesmu pieskā­ries, nekad.”

LA.lv