Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. augusts, 2014
Drukāt

Latvijas glezniecības šedevru rokasgrāmata


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ieejot šajā izstādē, skatītāju sagaidīs Vilhelma Purvīša mūžīgi skaistie "Pavasara ūdeņi".

Izstāde “Latvijas glezniecības meistardarbi” nepiedāvā skatītājam konkrētu stāstu
.

Kā mēs visi zinām, jebkurš remonts ir pietiekami rutinēts darbs, kas kādā brīdī kļūst absolūti nepieciešams, ja jūs gribat uzturēt apkārtējo vidi un nedegradēt dzīves komforta līmeni.

Tāpēc, kamēr Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka piedzīvo vērienīgāko restaurāciju un rekonstrukciju savā vēsturē, ir pienācis laiks padomāt -arī par garīga un intelektuāla rakstura remontdarbiem, proti, izstādi, kas varētu nolīdzināt, salāpīt un piekrāsot tos nobružājumus, kas veidojas mūsu sabiedrības kultūras celtnē, jau pusotru gadu aplūkojot Latvijas glezniecības zelta klasikas reprodukcijas uz būvžoga vai mākslas albumos. Izstāde “Latvijas glezniecības meistardarbi” uzņemas šādu misiju atgādināt, bet dažiem arī pirmo reizi parādīt, kā izskatās latviešu glezniecības klasiķu darbu oriģināli.

Protams, nevarētu teikt, ka visu šo laiku publika tika turēta “stingrā diētā”. Pirms gada mākslas muzeja “Rīgas birža” lielajā zālē ar grandiozu izstādi (kura kļuva par vienu -no apmeklētākajām latviešu mākslinieku izstādēm) tika pagodināts pirmais izcilais latviešu ainavists Jūlijs Feders. Tai sekoja divas krāšņas izstādes savdabīga dialoga formā – Mikalojus Čurļonis un Rūdolfs Pērle savā simbolistiski tēlainā sarunā rosināja skatītāju sasprindzināt vizuālo dzirdi, lai ienāktu katra mākslinieka individuālo izjūtu aplī; kā arī latviešu un beļģu gleznotāju savstarpēju iespaidu un paralēļu meklēšana, kas apliecināja, cik radoša var būt dažādu nacionālo skolu mijiedarbība. Katrai no šīm atšķirīgajām izstādēm bija sava tēma, kas palīdzēja veidot iekšēji vijīgo stāstu un sekot tā līkločiem, papildinot mūsu zināšanas par latviešu mākslu ar negaidītiem salīdzinājumiem un interpretāciju rakursiem.

Šobrīd “Rīgas biržas” izstāžu zāle atkal atvēlēta latviešu glezniecībai. Izstādē redzams ap pussimt gleznu, kas uzskatāmi parāda vissvarīgākās personības un visbūtiskākās pārmaiņas, kas notikušas latviešu mākslā no 19. gadsimta otrās puses līdz Otrajam pasaules karam. Neskatoties uz relatīvi nelielo izstādes apjomu, tā dod iespēju izsekot latviešu mākslas vēstures attīstības gaitai, stilu maiņām, no citu valstu mākslas aizgūtajiem iespaidiem un novērtēt rezultātu, kas tapis, pateicoties šo gleznotāju pašaizliedzīgajam darbam.

Šoreiz vienā telpā sanākuši stilistiski un psiholoģiski tik dažādi mākslinieki, ka, šķiet, katra autora individuāla balss kopumā piepilda telpu ar kakofonisku priekšnesumu par Latvijas māk­slas vēsturi. Varbūt tas sanāk dabiski, ka Kārlim Hūnam nav kopēju sarunu tēmu ar Rīgas mākslinieku grupas biedriem, vai tāpēc, ka Jāņa Tīdemaņa skaļie smiekli kā troksnis iejaucas Johana Valtera koloristiski izsmalcinātajā muzicēšanā? Nezinu, bet, liekas, ka tik raiba kompānija var sanākt kopā vienā vietā tikai kāda aizdomīga eksperimenta dēļ.

Stilistiski un tematiski izstāde aptver tik lielu periodu, ka, lai ieraudzītu kopējo stāstu, kas vērpjas no nemanāmajiem pavedieniem un savieno gleznas negaidītās kombinācijās, nepietiek tikai ar anotācijām vai elementārām zināšanām Latvijas mākslas vēsturē. Šoreiz izstāde nepiedāvā skatītājam kādu konkrētu stāstu, un tāpēc velti gaidīt, ka gleznu hronoloģiski sakārtotais virknējums nesagatavotam skatītājam pārvērtīsies par aizraujoši uzrakstītu romānu. Tāpēc atkal jāuzdod jautājums – kam domāta šī izstāde? Naivi būtu cerēt, ka karstas vasaras laikā šis notikums varētu piesaistīt jaunu cilvēku uzmanību. Diemžēl lielākā daļa auditorijas palaidīs šo notikumu­ garām, pat neskatoties uz jautru digitālo atrakciju ar izstādē redzamo darbu 3D animācijām, kas provocē skatītāju ar labsirdīgu ironiju vai neiecietīgām dusmām, noņemot pēc seansa brilles, atkal atgriezties zālē, lai vēlreiz aplūkotu “nekustīgos” gleznu oriģinālus. Varbūt tie būs cilvēki, kam latviešu māk­sla ir dzīves nepieciešama sastāvdaļa. Es domāju, ka viņi noteikti būs gandarīti par šo iespēju atkal satikties ar sirdij un dvēselei mīļām gleznām. Bet, apstaigājot izstādi, šie skatītāji, visticamāk, nepārtraukti atcerēsies, kur katrs konkrētais -darbs karājās muzeja zālēs Valdemāra ielā. Un atkal viņi aiz darbiem nepamanīs izstādi – kā mežu aiz kokiem, jo šoreiz mežs ir pārāk neskaidrs, bet katrs atsevišķais koks ir neizteicami skaists.

Paliek vēl viena grupa – tūristi. Tieši ārzemniekiem šī izstāde, manuprāt, ir vispiemērotākā, jo, neiedziļinoties nacionālās kultūras un mākslas peripetijās gandrīz gadsimta garumā, var ātri iegūt vizuālu priekšstatu par latviešu mākslas īpatnībām – tādu īsu Latvijas mākslas vēstures vārdnīcu vai rokasgrāmatu, kas, cerams, palīdzēs vismaz mums ar viņiem atrast kopīgas sarunu tēmas.

Man šķiet – izstādes patiešām ir līdzīgas grāmatām. Izstādi var atvērt un aizvērt, izstāde sastāv no nelielām epizodēm, un visam pāri ir kopīgais sižets, kas apvieno atsevišķus elementus vienā veselumā. Izstāde var būt aizraujoša vai garlaicīga, informatīva vai tāda, no kuras paliek tikai atmiņu pēcgarša, un, līdzīgi kā grāmatu, izstādi var baudīt dažādos līmeņos atbilstoši mūsu garīgai un intelektuālai sagatavotībai. Un, līdzīgi kā uzmanīgs lasītājs daudz var izsecināt, atverot grāmatas pirmo lapaspusi, ieejot šajā izstādē, kā epigrāfs skatītāju sagaidīs Vilhelma Purvīša mūžīgi skaistie “Pavasara ūdeņi”. Manuprāt, pēc tāda sākuma ir vērts ieskatīties, kas sekos tālāk.

Izstāde no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas “Latvijas glezniecības meistardarbi” atvērta līdz 24. augustam Mākslas muzeja “Rīgas birža” Lielajā izstāžu zālē.

Eksponēti kopumā ap 50 vairāku paaudžu izcilāko klasiķu Kārļa Hūna, Jūlija Federa, Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla, Johana Valtera, Voldemāra Zeltiņa, Jāzepa Gros­valda, Jēkaba Kazaka, Ģederta Eliasa, Valdemāra Tones, Romana Sutas, Aleksandras Beļcovas, Ugas Skulmes, Oto Skulmes, Konrāda Ubāna, Jāņa Liepiņa, Leo Svempa, Jāņa Tīdemaņa, Kārļa Padega, Eduarda Kalniņa un citu vecmeistaru darbi.

Apmeklētāju viedokļi


Eleonora Šulce, farmaceite: “Fantastiska izstāde, kurā aplūkojami Latvijas glezniecības meistardarbi, tostarp – Purvīša, Rozentāla, Tones, Ubāna u.c. meistaru darbi. Prieks, ka, pateicoties Rīgai kā kultūras galvaspilsētai, pilsētas iedzīvotājiem un viesiem ir dota tāda iespēja aplūkot šos šedevrus. Man kā mākslas entuziastei tā bija patiesa bauda.”

Josefs Gouzens ar kundzi, tūristi no Vācijas: “Šādas izstādes ļauj labāk iepazīt to valsti, kurā viesojies. Ceram, ka šī izstāde kaut nedaudz ļāva mums izprast latviešu kultūru. Ar sievu esam ļoti saviļņoti, jo latviešu gleznotāju darbi ir pasakaini. No vienas puses, var manīt mīlestību pret dabu, ģimeni, bet, no otras puses, tajos valda tāda stilu dažādība. Katra glezna kā individualitāte.”

Jana Kažule, studente: “Interesanta, bet, atklāšu godīgi, šī nebūt nav mana favorītizstāde, kas pēdējā laikā apskatāma Rīgā. Jā, bija darbi, kas īpaši piesaistīja – Kazaka pašportrets, Sutas kubisms, Beļcovas dubultportrets, bet bija arī darbi, kuru nozīme šajā izstādē man bija neizprotama.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+