Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
19. aprīlis, 2013
Drukāt

Latvijas hokeja cerība Roberts Jekimovs. Jauns un azartisks


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Bērnībā vecāki viņu aizveda uz tenisu, taču bumbiņas dauzīšana piecus gadus vecajam puikam šķita par vienmuļu. Hokejs – tas gan būs īstais! Viņš iecirtās par spīti tēva uzskatam, ka šī spēle nav bērniem pati piemērotākā. Taču demokrātiski ļāva atvasei pašai lemt, un labi, ka tā – jo izaudzis ir Latvijas izlases līmeņa spēlētājs.

 

Uzbrucējs ROBERTS JEKIMOVS šobrīd ar valstsvienību gatavojas pasaules čempionātam, kas no 3. līdz 19. maijam risināsies Somijā un Zviedrijā.

 

 

Laimīgs hokejists

– Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Teds Nolans izteicās, ka hokejistiem jājūtas laimīgiem – no rīta patrenējies, ej mājās un atpūties, un par šādu darbu saņem ļoti labu naudu. Citās profesijās jāstrādā vairāk un par daudz mazāku atalgojumu.

– Cilvēks vienmēr ir laimīgs, ja darbojas sfērā, kas rada prieku. Tajā, ko Teds mēģina pateikt, ir savs knifs – hokejists atnāk uz treniņu, nokoncentrējas, visu izdara un tad diena ir brīva. Alga ir pietiekama. Protams, hokejā ir gūtas daudzas labas emocijas, bet tā nav vienmēr, ir arī grūtie brīži. Bet, kad tiek tam pāri, ir gandarījums par paveikto darbu. Vasaras nometnes ir grūtas, bet es zinu, kas tajās sagaida, un vienmēr esmu gatavs.

– Kas tev palīdz pārvarēt grūtos brīžus?

– Jau gandrīz piecus gadus dzīvoju prom no savām mājām, savas valsts. Palīdz ģimenes atbalsts, draugi. Man ir draudzene, bet sezonas laikā Somijā esmu viens. Komandā “SaiPa” ir tuvāki cilvēki, kas palīdz un pastumj tevi, lai saņemies.

Tur abi mani labākie draugi ir somi. Bieži sazvanāmies, braucam viens pie otra ciemos, viņi ir bijuši Rīgā. Tādi draugi nepazūd, lai arī kur mēs spēlētu.

– Treniņos bieži vien esmu redzējis tavu tēvu. Viņš tevi aizveda uz hokeju?

– Mans tēvs ir bundzinieks Laimas Vaikules grupā (Igors Jekimovs), bet es mūzikas skolā nekad neesmu gājis. Visticamāk, tāpēc, ka nav muzikālās dzirdes (smejas). Piecu gadu vecumā mani aizveda uz tenisu, kur trenējās četrus gadus vecākais brālis, taču tur neradās interese, nepatika. Tētis spēlēja amatieru hokeja komandā un paņēma līdzi uz vienu spēli. Kopš tās dienas visu laiku teicu, ka man arī to gribas, un viņš ar viena drauga palīdzību sarunāja vietu Edmunda Vasiļjeva hokeja skolas treniņu grupā.

– Esi dzimis jūrmalnieks?

– Nē, piedzimu Rīgā. Uz Jūrmalu pārvācāmies, šķiet, 11 gadu vecumā. Mācījos Pumpuru vidusskolā, vecāki vadāja uz treniņiem Rīgā – sākumā Sporta pilī, pēc tam LSPA hallē Teikā.

Ar mācībām viegli negāja, jo daudz izlaidu. Ja matemātikā un ķīmijā iekavē, tad ir grūti… 12. klasi pabeidzu, dzīvojot Zviedrijā, uz kurieni aizbraucu spēlēt junioru līgā. Jāsaka paldies skolotājiem, kas bija ļoti pretimnākoši un daudz palīdzēja. Atzīmes liecībā ir apmierinošas, neviens priekšmets nav nesekmīgs.

Pagaidām nav iespēju mācīties tālāk, bet nākotnē – kas zina, varbūt. Šobrīd visu uzmanību koncentrēju hokejam.

– Kā nokļuvi Zviedrijā?

– Jāsaka liels paldies Rodrigo Laviņam, kurš zviedriem ieteica mani un Jāni Straupi. Aizbraucām uz pārbaudi, pēc tam vēl divus gadus nospēlēju Latvijā pie Oļega Znaroka, un tad viņi par mani atcerējās. Uzskatu, ka, aizbraucot uz Zviedriju, rīkojos ļoti pareizi, jo viņiem ir stipra junioru līga, kur es daudz iemācījos. Mēs tajā gadā kļuvām par čempioniem, uzreiz četri puiši no manas komandas tika Nacionālās hokeja līgas draftā.

 

Cīnīsies par valsti

– Jau vairāk nekā trīs gadus spēlē Somijā. Kā esi tur iedzīvojies?

– Dzīvošana citā valstī daudz ko iemāca, sāc citādi novērtēt lietas un ģimenes vērtības.

Somija ir ļoti sakārtota un mierīga valsts, ir tāda sajūta, ka viņi dzīvo bez problēmām. Dažkārt šis miers pat ir garlaicīgs. Dzīvoju Lapēnrantā, mazā pilsētā ezera krastā, ļoti skaista daba, svaigs gaiss. Somi ir vienkārši, izpalīdzīgi, draudzīgi. Somu valodu saprotu, bet runāt gan vēl nevaru.

– Vai tev dzīvoklī ir arī sauna?

– Ir gan. Somijā gandrīz visur ir sauna, arī dzīvokļos, viņiem tā lieta patīk. Man arī, saunā var atslābināt muskuļus pēc grūtām spēlēm un treniņiem, tas veselībai nāk tikai par labu. Izmantoju diezgan bieži.

– Lapēnranta atrodas pie pašas Krievijas robežas. Tas ir jūtams?

– Līdz robežai ir 20 kilometri, krievu ļoti daudz. Veikalos pārdevēji lielākoties runā abās valodās. Ja māki krieviski, ir pavisam cits atalgojums. Krievi brauc uz turieni atpūsties, iepirkties, tērē naudu. Arī Helsinkos ir daudz krievu, Somija viņiem ir iecienīta valsts. Ir krievu ģimenes, kas pārvākušās uz dzīvi Lapēnrantā. Veikalā divas mazas meitenītes runā krieviski, bet pienāk viņu rinda un tīrā somu valodā pasūta sev ēdienu. Tur ir arī viena latviešu ģimene, abi puikas spēlē hokeju, runā latviski, bet ar akcentu. Viņiem tēvs soms, mamma latviete.

– Tad jau tev ir savs fanu pulciņš!

– Lapēnranta ir maza pilsēta, kur hokeju ļoti mīl. Ļoti bieži, kad izej kaut kur ārā, arī benzīntankā prasa autogrāfus. Visa pilsēta pārdzīvo par hokeja komandu. Hallē ir vietas 6000 skatītājiem, uz izslēgšanas spēlēm viss bija pilns. Šogad mums bija laba sezona, īpaši pirmā daļa, bet tad pirmo vārtsargu nopirka Kontinentālās hokeja līgas klubs Kazaņas “Ak Bars” un uzvaras nāca grūtāk.

– “SaiPa” komandā 2011. gadā nokļuvi gandrīz vai nejauši – viņi tevi pieaicināja uzspēlēt “Latvijas dzelzceļa kausā” Rīgā.

– Kad spēlēju Somijas otrajā līgā, mani jau piedāvāja tieši “SaiPa” komandai, bet tad atteicās. Pirms dzelzceļa kausa viņiem bija daudz traumēto spēlētāju, aģents piezvanīja un piedāvāja. Nospēlēju ļoti veiksmīgi, man iedeva vēl līgumu uz mēnesi un pēc tam jau parakstīja. Hokejā veiksmei bieži vien ir liela nozīme, bet ir arī jābūt gatavam izmantot savu iespēju.

– Tu pirms intervijas teici, ka visu uztver ļoti mierīgi. To tev Somija iemācīja?

– Ne tikai.

Bieži ir situācijas, kad emocijas jāpatur sevī, tas ir daudz veselīgāk. Kad aizbraucu uz Zviedriju, angliski zināju pāris vārdu. Sāku mācīties, kā dzīvot, jo apkārt nebija neviena, kas var palīdzēt. Veļas mazgāšana, ēst gatavošana – tas viss man bija jaunums, bet diezgan ātri iemācījos. Pirmais gads bija visgrūtākais un deva lielu rūdījumu.

Tagad, braucot prom, jau apmēram zinu, kas un kurā brīdī jādara.

– Komandā uzreiz pieņēma vai mazliet šķībi skatījās?

– Mūsdienās ir tā, ka visi atbrauc uz komandu strādāt, neviens negrib pazaudēt savu vietu. Ja esi normāls cilvēks, tad pret tevi arī cilvēcīgi izturēsies. Esmu bijis daudzās komandās – citās ir draudzīgāks kolektīvs, citās mazāk draudzīgs, taču visi tur atrodas ar kopēju mērķi – lai ir labs rezultāts.

– Kurās komandās ir bijis kolektīvs, kuru atceries ar lielāko prieku?

– Tālu nav jāmeklē – Latvijas izlasē olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā februārī, kur bija fantastiskas emocijas – savi līdzjutēji, komandā spēlētāji ar lielo burtu – Sandis Ozoliņš. Tas ir pirmais nozīmīgais pieaugušo turnīrs, kurā izbaudīju uzvaras garšu. Bijām ļoti priecīgi. Arī manā līdz šim vienīgajā pasaules čempionātā 2009. gadā Šveicē bija fantastisks kolektīvs, un, ja tā ir, tad var gāzt lielus kalnus. Mēs toreiz izcīnījām septīto vietu (augstāk Latvija nekad nav bijusi, bet septītā vieta izcīnīta vēl divos pasaules čempionātos. – I. S.). Gagarina kausa finālā ir Maskavas “Dinamo”, kas bez lielām zvaigznēm, bet ar disciplīnu un sistēmu uzvar spēles. Oļega Znaroka komandas vienmēr bijušas kā ģimenes, es pie viņa “LSPA/Rīga” komandā nokļuvu jau 15 gadu vecumā. No Znaroka daudz esmu mācījies ne tikai par hokeju, bet arī ārpus laukuma. Skatījums uz dzīvi, rakstura īpašības. Viņš sitas par puišiem un puiši par viņu.

– Tu nesen izteicies, ka milzīga ir motivācija spēlēt izlasē pasaules čempionātā. Kurā brīdī šī vēlme atnāk līdz spēlētājam, kā to var sajust?

– Vienmēr ar lielāko prieku esmu braucis uz izlasi. Ja man dod iespēju, tad cenšos palīdzēt. Esmu vēl jauns, azartisks. Tas ir sezonas galvenais notikums, kuram ir īpašs smeķis. Brauksim un cīnīsimies par savu valsti! Hokeju bez emocijām vispār nevar uzspēlēt.

Es brīnos par runām, ka vienam ir emocijas un otram nav. Visiem ir! Domāju, tiem spēlētājiem, kuri pēc sezonas uztaisīja operācijas un nevarēs spēlēt pasaules čempionātā, neko nevar pārmest. Ja viņš nav īsti gatavs, tad skaidrs, ka nevarēs palīdzēt izlasei. Jābrauc ir tad, ja esi par simts procentiem gatavs. Nezinu nevienu, kurš būtu tēlojis savainojumu vai speciāli nebrauc.

 

Seši kilogrami vienā vasarā

– Domāju, ka daudzi līdzjutēji tevi gribētu redzēt Rīgas “Dinamo” rindās. Tas ir reāli?

– Pagaidām esmu izvēlējies iet citu ceļu. Somijā man bija iespēja savā komandā spēlēt diezgan lielu lomu, un jaunam spēlētājam nekas vairāk nav vajadzīgs – tā ir iespēja kļūt par vēl labāku hokejistu. Kas notiks pēc diviem trim gadiem, grūti pateikt.

Vai Kontinentālā hokeja līga ir līmenis, uz kuru tiekties? Nezinu, neesmu bijis, lai gan skaidrs, ka tur nav viegla dzīve, neskaitāmi pārlidojumi, un tam arī ir liela nozīme. Es katrā ziņā esmu priecīgs, ka varēju spēlēt Somijā, kur ir viens no labākajiem čempionātiem Eiropā.

– Joprojām bieži dzirdams, ka Jekimovam pietrūkstot masas, lai pacīnītos pie apmalēm. Kā pats uzskati?

– Es jūtos labi! To esmu pierādījis Somijā – tur ir daudz fiziskas spēles, un es jūtos kā zivs ūdenī. Man šobrīd ir 83 kg. Vienreiz pēc vasaras bija 86 kg, tad sešas nedēļas trenējos un ēdu pēc speciālas programmas deviņas reizes dienā – trīs normālas ēdienreizes, plus uztura bagātinātāji un pa vidu launagi. Tādējādi pieaudzēju sešus kilogramus, bet sezonas laikā atkal samazinājās.

– Kāpēc spēlē ar 91. numuru?

– 1998. gadā noskatījos filmu par Detroitas “Red Wings”, kas uzvarēja Stenlija kausā. Kopš tās reizes Detroita ir mīļākā komanda, bet īpaši iepatikās Sergejs Fjodorovs, kurš spēlēja ar 91. numuru. Manā uztverē viņš bija fantastisks spēlētājs, daudz ko esmu centies iemācīties. Parunāju ar Jāni Spruktu, kurš spēlē Maskavas “CSKA”, un Fjodorovs tagad tur ir ģenerālmenedžeris. Arī Jānis teica, ka Fjodorovs ir cilvēks ar lielo burtu. Kad 2004. gadā lokauta laikā Latvijā ieradās NHL Zvaigžņu komanda un spēlēja pret “Rīga 2000”, dabūju Fjodorova autogrāfu.

– Latvijas izlase pasaules čempionāta grupas spēles aizvadīs Somijā. Vai kaut kādā mērā jutīsies kā namatēvs?

– Tam nav nozīmes, kur ir čempionāts. Galvenais ir aizbraukt un labi nospēlēt. Mana zeme ir Latvija, kur vienmēr esmu priecīgs atgriezties. Var jau būt, ka, aizbraucot uz Helsinkiem, būs īpaša noskaņa. “Hartwall Areena” daudz esmu spēlējis, bet neteiktu, ka šai arēnai būtu kaut kas specifisks. Tur noteikti nebūs kā 2009. gadā Bernē, kur līdzjutēji pat uzsmēķēja arēnā, un spēlētāji uz ledus dūmu aromātu labi juta.

– Teds Nolans ir ienesis kaut ko jaunu Latvijas hokejā?

– Viņš ir ļoti labs treneris, ne velti atzīts par gada labāko arī Nacionālajā hokeja līgā.

Nolans ir mazliet citādāks, nekā esam pieraduši, ar savām metodēm, kas nāk no Ziemeļamerikas hokeja. Tās ir mazas nianses, bet var nospēlēt lielu lomu. Negribu Nolanu salīdzināt ar citiem treneriem, bet viņš lielu uzmanību pievērš psiholoģiskajam aspektam – sarunas, iestāstīšana. Mēs strādājam un cenšamies izpildīt viņa prasības.

– Kā pavadi brīvo laiku?

– Man ļoti patīk jūra, pastaigāties un attīrīt domas. Labprāt pasēžu ar komandas biedriem, iedzeru kafiju. Nekādas ekstrēmās atpūtas nav, tikai, lai morāli un fiziski atpūstos. Daudz skatos filmas, arī krievu, seriālus. Reizēm izlasu kādu grāmatu – Armanda Pučes “Klients” bija ļoti interesanta, arī Paulu Koelju “Uzvarētājs ir viens”.

 

VIEDOKĻI

Igors Jekimovs, tēvs: – Roberts piedzima liels – svēra nepilnus piecus kilogramus. Kad vedām mājās no slimnīcas, bļāva tā, ka likās – mašīnai jumts izlieksies. Jau tad parādīja savu stipro raksturu, kas ir palīdzējis dzīvē sasniegt izvirzītos mērķus. Mati vienmēr gaisā – ies un savu panāks. Edmunds Vasiļjevs jau pirmajā treniņā pateica, ka no Roberta kaut kas sanāks. Viņš pats izvēlējās hokeju, lai gan es ļoti negribēju, jo zinu, cik tas ir smagi. Hokejs ir kontakta sporta veids, un vienmēr sēdēt, gaidīt – nedod Dievs, kaut kas notiek. Reiz klausījos pārraidi no Somijas čempionāta, kaut kas notiek, spēli pārtrauc un komentētājs bļauj – Jekimovs, Jekimovs. Sēžu un domāju, kas notiek, pēcāk viņš piezvana, nu – kas bija? Ai, pāris zobi izsisti… Tas ir grūti, īpaši mammai, kas pārdzīvo visvairāk. Es lepojos ar to, ko Roberts ir sasniedzis, viņš ir malacis, bet joprojām uzskatu, ka hokejs nav pareizākā vieta, kur atdot savu bērnu. Roberts bērnībā bija hiperaktīvs, vienmēr skrēja un darīja. Viņš nebija puika, kas sēž pie grāmatām, drīzāk pludmalē ar bumbu. Arī podus gāza. Jau no 8. klases vairāk mācījās mājās, labi, ka skola bija pretimnākoša. Ļoti apķērīgs, un, ja pirmajā vietā būtu mācības, arī tur viss būtu kārtībā. Novēlu, lai veicas dzīvē un karjera attīstās pareizajā virzienā.

 

 

Georgijs Pujacs, Latvijas hokeja izlases aizsargs: – Roberts ir lielisks puisis. Izlasē parasti izbraukumos dzīvoju vienā numuriņā ar Alekseju Širokovu, bet, ja viņa nav, tad ar Robertu, kuram viena no galvenajām īpašībām ir laba humora izjūta. Varam parunāt par visu, bet nopietnās filozofiskās diskusijās gan neielaižamies. Reizēm paķeram viens otru uz zoba. Ja Roberts ir ģērbtuvē, to uzreiz var pamanīt, viņš ir sabiedrisks, pozitīvs, patīk parunāt. Reizēm pakritizēju par kļūdām, un viņš to normāli uztver. Man kā aizsargam bieži jāspēlē pret viņu treniņos, un viegli nav – ātrs, nepiekāpīgs. Domāju, ka drīz viņš izlasē būs viens no līderiem. Kļūs nosvērtāks un racionālāk spēlēs, varēs iemest. Pagaidām reizēm pietrūkst vēsa prāta, bet tas nāks ar pieredzi. Roberts ir malacis, ka pirmajā vietā neizvirza naudu, bet gan skatās, kurā komandā un čempionātā varēs vairāk progresēt. Šobrīd galvenais ir spēlēt, iegūt pārliecību, un tad arī varēs skatīties, kur ir finansiāli izdevīgāki piedāvājumi. Domāju, ka viņš varētu spēlēt arī KHL līmenī, bet tas, protams, atkarīgs no apstākļiem – kādā komandā, pie kāda trenera. Novēlu stipru veselību, un lai apkārt ir cilvēki, kas vēl veiksmi un palīdz jebkurā situācijā, nevis skauģi.

 

ROBERTS JEKIMOVS

Dzimis: 1989. gada 11. novembrī Rīgā

Augums: 1,83 m

Svars: 83 kg

Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene

Izglītība: vidējā, absolvējis Jūrmalas pilsētas Pumpuru vidusskolu

Nodarbošanās: profesionāls hokejists

Pozīcija: uzbrucējs

Pirmais treneris: Edmunds Vasiļjevs

Komanda: “SaiPa” (Somija)

Iepriekšējās komandas: “LSPA/Rīga”, “Brynas J20” (Zviedrija), “Dinamo/Juniors”, “Jokipojat” (Somija)

Latvijas izlasē: 38 spēles, 11 punkti (trīs vārti un astoņas piespēles)

Piedalījies: 2009. gada pasaules pieaugušo čempionātā; divos U-18 un trijos U-20 pasaules čempionātos

Hokeja elks: Sergejs Fjodorovs

Vaļasprieki: teniss, atpūta ar tuviniekiem

Mīļākais ēdiens: mājas ēdiens

Mīļākais dzēriens: kola

 

Latvijas izlases spēļu kalendārs pasaules čempionātā:

4. maijs Latvija – Krievija

5. maijs Latvija – ASV

7. maijs Latvija – Austrija

9. maijs Latvija – Slovākija

11. maijs Latvija – Vācija

13. maijs Latvija – Francija

maijs Latvija – Somija

 

LATVIJAS HOKEJA IZLASES KANDIDĀTI

Vārtsargi: Edgars Masaļskis (“Jugra”, KHL), Māris Jučers (Rīgas “Dinamo”), Kristers Gudļevskis (HK “Rīga”), Jānis Kalniņš (“Liepājas metalurgs”).

Aizsargi: Krišjānis Rēdlihs, Kristaps Sotnieks, Oskars Cibuļskis, Mārtiņš Porejs (visi Rīgas “Dinamo”), Georgijs Pujacs (“Avangard”, KHL), Māris Jass (“Scorpions”, Vācija), Jānis Andersons, Agris Saviels (abi “Kompanjon”, Ukraina), Artūrs Kulda (“Jets”, NHL).

Uzbrucēji: Miks Indrašis, Gints Meija, Vitālijs Pavlovs, Andris Džeriņš, Māris Bičevskis, (visi “Dinamo”), Mārtiņš Cipulis (“Lev”, KHL), Lauris Dārziņš (“Ak Bars”, KHL), Jānis Sprukts („CSKA”, KHL), Roberts Jekimovs (“SaiPa”, Somija), Ronalds Ķēniņš (“ZSC Lions”, Šveice), Aleksejs Širokovs (“Red Ice”, Šveice), Juris Štāls (“Propad”, Slovākija), Koba Jass (“Rytiri”, Čehija), Kaspars Saulietis (“Junostj”, Baltkrievija), Armands Bērziņš (“Kompanjon”, Ukraina), Toms Hartmanis („Clan”, Lielbritānija), Ēriks Ozollapa („Adendorfer EC”, Vācija), Kaspars Daugaviņš (“Bruins”, NHL), Kristiāns Pelšs (“Barons”, AHL), Zemgus Girgensons (“Americans”, AHL).

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+