Foto – LETA

Latvijas īstā seja
 0

Domāju, nekļūdīšos, ka Latvijas lasītāju visvairāk gaidītā ir ”Latvijas Avīze”, kas ar savu principiālo nostāju nacionālajos jautājumos ir konsekventa un tādēļ iecienīta un pieprasīta kā pilsētās, tā laukos.

Reklāma
Reklāma

 

Notriektā tautumeita 7
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
SVF: Krievijas ekonomika augs straujāk par visām pasaules attīstītajām ekonomikām
Lasīt citas ziņas

Virzību, kādai jābūt avīzei, protams, nosaka kolektīvs, kas veido laikrakstu, ar saviem redaktoriem. 25 gadi ir pats skaistākais laiks cilvēka dzīvē, kad viss vēl priekšā. Arī ”Latvijas Avīzei” vēl daudz darāmā, lai tautā uzturētu možu garu uz priekšdienām.

Atceros kādu senāku notikumu saistībā ar redaktoru Krustiņu, Serdānu, Biruli, Būmani, kas veidoja žurnālu ”Lauku Dzīve”, kas bija tikpat populārs kā ”Latvijas Avīze”, tikai tie bija citi laiki. 1985. gadā, strādājot Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, par godu Krišjāņa Barona 150. gadadienai sarīkoju fotoizstādi ”Darbs, cilvēks, vide 20. gs. pirmajā pusē”. Tā bija pirmā šāda veida fotoizstāde visā padomju pēckara periodā, kur tika parādīta dzīve Latvijas laukos ar oriģinālām fotogrāfijām no vairākiem Latvijas muzejiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Protams, tolaik bija cenzūra, ja tika atklāta ”buržuāziskās Latvijas” īstā seja ar skaisti iekoptiem laukiem, sakoptām sētām, sievietes mēslu talkā ar baltiem priekš
autiem, vīri ar alus kausiem pie labības kulšanas utt. Žurnāls ”Lauku Dzīve” ieinteresējās un sāka publicēt fotogrāfijas ar maniem komentāriem. Tautas atsaucība bija milzīga un pateicība ne mazāka. Cilvēki sūtīja vēstules, fotogrāfijas, atmiņas par darbu tajos tālajos laikos. Kāda kundze rakstīja, ka viņa pēc šīm fotogrāfijām rādot un stāstot savai mazmeitai, kas tie par darbarīkiem vai kā bija jāplūc lini vai jāpļauj rudzi ar sirpi. Vēl pēc tik daudz gadiem, kad gadās būt kādā lauku sētā, cilvēki uzreiz piemin ”Lauku Dzīvi”.

Gadījās arī tā, ka iespruka kāda nevēlama bilde ar mazpulcēnu zīmi. Publiski par to aizrādīja pazīstams zinātnieks, bet redaktors Krustiņš to neņēma galvā un turpināja drukāt, līdz “Omon” ieņēma Preses namu. Tas, manuprāt, bija Latvijas žurnālistikā nebijis notikums, ka viena tēma pastāvēja piecus gadus un interese nemazinājās. Tas arī bija sava veida atmodas priekšvēstnesis.

Arī šodienas ”Latvijas Avīzē” šad un tad esmu publicējies un to uzskatu par savu avīzi. 1988. gadā rekomendāciju, lai iestātos Žurnālistu savienībā, deva ”Lauku Dzīve”. Paldies, ka jūs esat!

 

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.