Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
3. oktobris, 2016
Drukāt

Latvijas kuģi Otrā pasaules kara ugunīs (2)

1. Zem sirpja un āmura

1no3
Kravas tvaikonis "Elizabete" Lielbritānijas Kara transporta ministrijas dienestā. 20. gadsimta 40. gadi. "Tilts"(1953)Kravas tvaikonis "Elizabete" Lielbritānijas Kara transporta ministrijas dienestā. 20. gadsimta 40. gadi. "Tilts"(1953)

Otrā pasaules kara laikā beidza eksistēt Latvijas tirdzniecības flote, kuras rīcībā 1940. gada 1. janvārī bija 103 (no tiem 89 tvaikoņi) kuģi. Tikai daži no tiem piederēja valstij, bet pārējie bija privātu rēdereju un uzņēmēju īpašumi. Kā rādīja turpmākie notikumi, latviešu jūrniekiem nebija pieņemama ne Padomju Savienības, ne nacionālsociālistiskās Vācijas īstenotā Latvijas okupācija un viņi, ar nedaudziem izņēmumiem, palika savas dzimtenes  Latvijas patrioti, par spīti tam, ka nonāca dažādās pasaules jūrās un okeānos savstarpēji karojošu valstu – PSRS, Vācijas un Rietumu sabiedroto – pakļautībā.

Latvijas Republikas Ministru kabinets 1940. gada 17. maijā pieņēma likumu par kuģniecības ierobežošanu, kas deva tiesības tirdzniecības un rūpniecības ministram uz laiku aizliegt Latvijas kuģiem iebraukt un izbraukt no jebkurām ostām, dot rīkojumus par kravu uzņemšanu un brauciena virzienu. Jau pēc Latvijas okupācijas Maskavā prettiesiski sastādītās Augusta Kirhenšteina marionešu valdības 1940. gada 27. jūlijā rīkojumā bija noteikts, ka “svešos ūdeņos” esošie Latvijas Republikas kuģi drīkst iebraukt vai izbraukt no ostām tikai ar padomju valdības atļauju, vienlaikus piedraudot, ka “kuģu kapteiņi, kuri pārkāps valdības pavēli Latvijas kuģiem atgriezties dzimtenē, tiks uzlūkoti kā tautas nodevēji un tos pasludinās kā stāvošus ārpus likuma. Kopā ar viņiem tiks sauktas pie atbildības arī viņu ģimenes un tuvākie radinieki”. 31. jūlijā sekoja lēmums par Latvijas tirdzniecības kuģu atgriešanos “dzimtenē” – no Atlantijas okeāna Murmanskā, un no Klusā okeāna Vladivostokā. Ar to Latvijas kuģu kapteiņi, kas palika Rietumos un neatzina PSRS veikto Latvijas okupāciju, nu kļuva par “tautas nodevējiem”. Kopumā Padomju Savienība 1940. gadā nacionalizēja un Vācijas–PSRS kara sākumā sagrāba 59 (tikai 24 no tiem atradās Baltijas jūras akvatorijā) Latvijas tirdzniecības flotes kuģus.

Pirmais kara upuris izrādījās kravas tvaikonis “Gaisma”, kuru jau 22. jūnijā 3 no rīta 35 jūras jūdzes no Užavas bākas nogremdēja vācu torpēdkuteri. Vairāki kuģi kara sākumā piedalījās cilvēku, militārās kravas un pārtikas evakuācijā no Liepājas, Ventspils un Rīgas ostām, bet līdz ar vācu karaspēka ofensīvu bija spiesti doties uz Somu līci. Īpaši traģisks izvērtās kravas tvaikoņa “Atis Kronvalds” komandas liktenis. Sarkankarogotās Baltijas jūras flotes kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē Tallinā 1941. gada 9. augustā 16 tā jūrniekus notiesāja par nodomu nogādāt kuģi kādā Somijas ostā. Ar augstāko soda mēru – nāves sodu – sodīja kuģa kapteini Mārtiņu Čaksti un vēl deviņus cilvēkus, bet ar mazākiem sodiem – pārējos komandas locekļus. Tikai diviem no viņiem – matrozim Fridriham Silam un kurinātājam Arvīdam Cielavam – brīnumainā kārtā izdevās izbēgt no ieslodzījuma un atgriezties Rīgā, tā pavēstot par Igaunijas galvaspilsētā notikušo latviešu jūrnieku traģēdiju. Desmit nelaimīgajiem jūrniekiem nāves sods tika izpildīts uz kreisera “Kirov” Tallinas reidā.

1941. gada augusta beigās notikušajā Tallinas evakuācijā (vairākas karavānas ar 67 transportkuģiem un palīgkuģiem uzņēma 23 000 cilvēku un 15 000 tonnu dažādu kravu) Ļeņingradas virzienā, norisinoties bez pietiekamas PSRS Jūras kara flotes aizsardzības, kas pilnībā nenovērsa vācu aviācijas uzlidojumus un kuģu iebraukšanu mīnu laukos un prasīja vismaz 10 000 padomju jūrnieku dzīvību, bojā gāja arī septiņi bijušās Latvijas tirdzniecības flotes tvaikoņi “Ausma”, “Skrunda”, “Kalpaks”, “Sigulda”, “Atis Kronvalds”, “Everita” un arī slavenais ledlauzis “Krišjānis Valdemārs” (2011. gada novembrī zemūdens arheologiem simts metru dziļumā Somu līcī izdevās identificēt tā vraku). No līdzīga likteņa spēja izvairīties kravas tvaikonis “Daugava” ar 506 ievainotiem karavīriem uz klāja. Kuģi vairākreiz sašāva vācu aviācija, kuras mestās bumbas nogalināja 38 pasažierus un piecus matrožus, caursita kuģa tvaika katlu un applaucēja braucējus, un tas par mata tiesu izspruka no torpēdas uzbrukuma. Taču kuģa komanda ar kapteini Paulu Brašķi priekšgalā izrādīja izcilu varonību, kas kuģim pēc diennakts ilga “elles brauciena” ļāva sasniegt Kronštati. Palīdzēja arī jūrnieku atjautība, aizdedzinot bundžas ar dūmu aizsegu, kas atradās uz klāja. “Daugava” tik ļoti kūpēja, ka vācu lidotāji tai vairs netērēja munīciju, uzskatīdami, ka kuģis kuru katru brīdi tāpat nogrims.

Daži no tiem, kas tomēr nolēma pakļauties padomju prasībām, bija tvaikoņa “Ciltvaira” kapteinis Mārtiņš Osis (1940. gada augustā atrodoties Brazīlijā, bija nolēmis doties uz Murmansku, par ko tika atstādināts no amata, tad aizbrauca uz ASV, kur pārgāja PSRS dienestā, bet pēc kara atgriezās padomju okupētajā Latvijā) un tvaikoņa “Regent” kapteinis Vilis Bezmers (1940. gada augustā Ņujorkā noņemts no kuģa par nodomu atdot to PSRS). Uzticīgs padomju varai izrādījās arī motorkuģa “Hercogs Jēkabs” kapteinis Hugo Miķelsons, par kura vadītā kuģa un tās apkalpes nonākšanu Vladivostokā, propagandas nolūkos slavinot Latvijas valsts okupāciju, savulaik pat tika uzņemta Rīgas kinostudijas mākslas filma “”Tobago” maina kursu” (1965) un publicēts dokumentāls stāsts “”Hercoga Jēkaba” odiseja”” (1976).

Pavisam pretēja bija tvaikoņa “Ilga” 14 vīru komandas rīcība. 1941. gada 23. septembrī, kuģojot Ladogas ezera flotilē ceļā no Volhovas upes grīvas uz Sviras upi, vīri izmantoja situāciju, ka vakara krēslā kuģi pazaudēja pavadošie bruņotie kuteri, un kapteiņa Aleksandra Dundura vadībā vienprātīgi nolēma atbruņot uz kuģa esošo konvoju (viens jaunākais leitnants, viens tehniķis un vēl četri bruņoti sarkanflotieši) un doties uz Somijas krastu. Nakts aizsegā, ņemot palīgā arī šauteni un rokas ložmetēju, ko agrākos reisos bija pametuši sarkanflotieši, tas arī veiksmīgi izdevās. “Ilga” pacēla no sarkanā signālkarodziņa, kam bija uzšūta balta svītra, pagatavotu Latvijas karogu, no signālkarodziņa izgatavotu Somijas karogu un balto karogu un jau rīta gaismā sasniedza krasta līniju pie Vātenbergas un lūdza politisko patvērumu latviešu jūrniekiem. Jau pēc trim nedēļām viņi atgriezās mājās, bet pats tvaikonis, pārdēvēts par “Aunus”, līdz pat 1944. gada septembrim ar Somijas karogu kuģoja Ladogas ezerā, bet vēlāk nonāca PSRS rīcībā. Mainoties okupācijas varām Otrā pasaules kara noslēgumā, puse “Ilgas” komandas devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, bet pārējie palika dzimtenē, diemžēl neapzinoties, ka tiks pakļauti padomju drošības iestāžu represijām. Saskaņā ar Baltijas flotes kara tribunāla lēmumu “Ilgas” kapteini Aleksandru Dunduru 1945. gada 25. jūlijā sodīja ar nāvi tagadējā Krievijas Kaļiņingradas apgabala Baltijskā, bet viņa sieva Vilija no 1946. līdz 1951. gadam bija spiesta pavadīt izsūtījumā Tomskas apgabalā. Pēckara gados čeka apcietināja un lielākoties ar 10 gadiem ieslodzījuma sodīja vēl sešus “Ilgas” komandas locekļus, turklāt viens no viņiem – sešdesmit gadus vecais kurinātājs Sīmanis Melķerts – mira vēl pratināšanas laikā.

  1. Zem sirpja un āmura
  2. Kāškrusta ēnā
  3. Rietumu sabiedroto dienestā

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kā redzam, pādomija cītīgi sagrāba visu, kas kaut cik varēja tikt izmantots. Tāds ir Krievijas impērijas izdzīvošanas pamatlikums, proti, nauda, īpašumi, tehnoloģijas, izgudrojumi, darba spēks – viss tika piesavināts un izmantots un ja bijis kas nopietns pēc tam diskreditēts.

    • Ar vāciešiem bija vēl pēdīgāk ,ja PSRS ražošanas līdzekļu privātīpašuma nebija un 1940-41.g. visu nacionalizēja ,tad Vācijā privātīpušums bija ,bet pēc vācu okupācijas 1941.g. neko no nacionalizētā īpašniekiem neatdeva bet pasludināja par Vācijas īpašumu kā kara trofejas.

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+