Latvijas laukos bažījas par ķīniešu ienākšanu 0
Vai Beverīnas novada domes balsojums par zemi Ķīnas pilsonim ir tikai sākums un laukos gaidāma Čaintaunas (ķīniešu apmetnes pie Rietumu lielpilsētām) veidošanās? Andrejs Lucāns
Šā gada martā Beverīnas novada domes ārkārtas sēdē bija tikai viens jautājums: atteikties no pirmpirkuma tiesībām uz nekustamajiem īpašumiem Kauguru pagastā “Dālijas”, “Samtenes”, “Ķirši”, “Lācenes’ un “Brūklenes”. Līdz ar to par 50 tūkstošiem latu kopumā nepilnus divus hektārus privātmāju būvei paredzētas zemes ir tiesības iegādāties pilsonim no Ķīnas.
Beverīnas novada domes priekšsēdētājs Māris Zvirbulis atzīst, ka, iesniegumu saņemot, bijis pārsteigts: “Pārsvarā, lai iegūtu uzturēšanās atļauju Latvijā, nekustamo īpašumu nopērk Krievijas, Ukrainas un citu bijušo PSRS republiku pilsoņi. Par viņiem droši vien savulaik domāja arī likumdevējs, taču dzīve ievieš korekcijas un Latvijas zeme pēdējā laikā šķiet pievilcīga pat Āzijas valstu iedzīvotājiem.”
Ja atceramies, pirms dažiem gadiem 9. un 10. Saeimas opozīcijas deputāti, tāpat iedzīvotāji un prese, izvērsa diezgan kaismīgus iebildumus atsevišķu valdošo partiju deputātu ierosinājumam piešķirt uzturēšanās atļaujas ārvalstu pilsoņiem par noteiktu samaksu.
Taču uzvarēja LPP/”LC”, “SC” un Tautas partijas ideja par uzturēšanās atļauju piešķiršanu ārzemniekiem, kuri Latvijā investētu finanšu līdzekļus un no 2010. gada 1. jūlija uzturēšanās atļauju Latvijā līdz 5 gadiem (ar pagarināšanas iespēju) var iegūt, iegādājoties īpašumu Rīgā vai Rīgas rajonā par cenu, kas nav zemāka par 100 tūkstošiem latu, bet citviet par cenu, kas nav zemāka par 50 tūkstošiem latu.
Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes statistikas ziņās lasāms, ka uz 2012. gada 1. janvāri Latvijā ar derīgām pastāvīgās uzturēšanās atļaujām dzīvo 44 328, bet ar termiņa uzturēšanās atļaujām 15 957 ārzemnieki. 2002. gadā šis cipars bijis attiecīgi 23 527 un 6676. Parasti ārzemnieks vispirms saņem termiņa uzturēšanās atļauju. Pēc pieciem Latvijā nodzīvotiem gadiem var prasīt pastāvīgo uzturēšanās atļauju un, uz to pamatojoties un piecus gadus vēl nodzīvojot Latvijā, var sākt naturalizācijas procesu, lai kļūtu par Latvijas pilsoni.
Konkrētajā gadījumā Kauguru pagasta Mūrmuižā Ķīnas pilsonim trīs īpašumus pārdeva nekustamo īpašumu jomas uzņēmums “Latio” un divus īpašumus privātpersonas par cenu, kas ievērojami pārsniedz laukos esošo vidējo samaksu, kas ir lats līdz pusotra lata par vienu kvadrātmetru zemes, proti, par 3 latiem. Ja arī novada domes deputāti uz nelielajiem un nerentablajiem zemes gabaliņiem tikai patriotisma dēļ vien būtu uzņēmušies pirmpirkuma tiesības un pašu rokām radījuši pamatīgu robu pašvaldības budžetā, nav garantijas, ka ķīnietis, krievs, kanādietis, lietuvietis vai jebkurš cits ārzemnieks nenopirktu citu īpašumu vai nu turpat, vai kādā citā pagastā. Pa gabalu pamanāmo dzeltenas krāsas reklāmas plakātu netrūkst ne uz zemes gabaliem, ne sludinājumos internetā. M. Zvirbulis apliecina, ja kāds no zemes gabaliem patiešām noderētu pašvaldības infrastruktūras pilnveidošanai, par pirmpirkuma tiesībām droši vien padomātu:
“Šie pieci zemes gabali, katrs vidēji 0,3 hektārus liels, jau sākotnēji attīstības plānā paredzēti individuālajai apbūvei. Cik zināms, Ķīnas pilsonis uz viena celšot māju. Ko darīs ar pārējiem, nezinām. Ja viņš nāks domē pēc kādas atbilstošas atļaujas, tad spriedīsim par nākotni. Fakts ir tāds, ka tajā platībā nekādu komercdarbību attīstīt nevar – zemes vienkārši ir par maz.
Tajā pašā laikā, ja ir Latvijas Republikas likums par zemes pārdošanu ārvalstu pilsoņiem, pašvaldībai nav tiesības likumu nepildīt.”
Andrejs Lucāns no kaimiņu novada Burtniekiem spriež, ka Latvija ķīniešiem patīk vēsā klimata un tīrās vides dēļ un te paveras perspektīva, izaugsmes iespējas un, veidojot ķīniešu ciematus, var nodrošināt ķīniešu mentalitātei piemērotu sadzīves un kultūrvidi.
M. Zvirbulis šos procesus, tāpat arī Beverīnas novada privātās zemes pārdevējus, nenosoda: “Varam, protams, runāt par morāli, bet varbūt kādam cilvēkam šī par zemi iegūtā nauda palīdzēs izdzīvot.”
