Latvijas mācībstundas Lietuvai 0
Rreferendums par Satversmes labojumiem, kam būtu jāpadara krievu valoda par valsts valodu, beidzās ar tā iniciatoru neveiksmi – pret šādiem labojumiem balsoja 75% referendumā piedalījušos balsotāju dažos Zemgales un Vidzemes novados pat 90% un vairāk.
Aktīvi bija arī ārvalstīs esošie Latvijas pilsoņi. Pret Satversmes labojumiem balsoja arī diezgan liela daļa nelatviešu, saprotot šādu labojumu radītos draudus mazas un jaunas valsts valstiskumam vispār.
Referendumam tuvojoties, Lietuvas politologi un politiķi ne reizi vien galvoja, ka tā esot Latvijas iekšēja lieta, kurā nepieklājas iejaukties. Tomēr pat ar neapbruņotu aci bija redzams, ka tā kļūst par visa Baltijas reģiona kopīgu lietu, Kremlim dzenot ķīli vājākajā reģiona daļā. Veiksmes gadījumā jaunu mudinājumu būtu saņēmuši Igaunijas Narvas un Lietuvas Šaļčininku slāviski runājošie radikāļi, kas aizvien tiecas pēc dezintegrācijas savās valstīs. Latvijas pilsoņu saliedētība un aktivitāte to novērsa un vienlaikus apturēja mēģinājumu destabilizēt reģionu.
Referendums sniedzis vērtīgas mācības Latvijas kaimiņvalstīm, un tagad tikai no tām pašām ir atkarīgs, vai šīs mācības būs ņemtas vērā.
Pirmā mācībstunda
Paši latvieši nevar vien nobrīnīties, kā cilvēks, kuram nav Latvijas pilsonības un kurš jau iepriekš ir ticis deportēts par pretvalstisku darbību, varēja atgriezties Latvijā un brīvi turpināt savus destruktīvos darbus. To skaidro ar noziedzīgu liberālismu un plaisām valsts likumos, kurus nu attopas labot.
Lietuvā tādi lindermaņi ienāk daudz brīvāk un biežāk, jo šeit ierodas ne tikai no Krievijas, bet arī no Polijas, un Viļņas un Šaļčininku rajonos “audzina” Lietuvas pilsoņus kā no baznīcu kancelēm, tā arī publiskās lekcijās.
Tādas audzināšanas rezultāti ir šajos rajonos sastopamais nekaunīgais nihilisms attiecībā uz likumiem, sākot ar valsts valodas likuma pārkāpšanu, draudžu ksenofobijas deklarēšanu un beidzot ar politiski “nepaklausīgu” iedzīvotāju sodīšanu ar dažādām sankcijām. Lai arī šīs parādības ne reizi vien publiski parādījušās Lietuvas medijos, valdība joprojām demonstrē savu bezspēcību, tādējādi vēl vairāk veicinot minēto rajonu ierēdnīšu patvaļu. Lietuvas politologu komentārus par nepilnīgajiem Latvijas likumiem, kas ļāvuši tādai situācijai izveidoties, var piemērot arī pašai Lietuvai – mums vēl joprojām nav likuma, kas ļautu atlaist valsts iestādes darbinieku, kas neievēro valsts valodas likumu, nevēlas vai nespēj īstenot Augstākās tiesas lēmumus.
Otrā mācībstunda
Latvijas politologi izdarījuši secinājumu, ka bīstamo stāvokli radīja, runājot prof. Š. Lieķa terminiem, cilšu, nevis pilsonības prioritātes. Pēc politologu domām, pēc valodas vai etniskā principa radītā partijā jau pašā par sevi ir ieprogrammēta sabiedrības un pat valsts sašķelšana, piesedzoties ar mazākumtautības tiesību aizstāvēšanu un etniskās savdabības aizsardzību. Lielo valstu piemērs un pieredze Latvijai neder, jo mazā valstī etniskās partijas ir kā bumba ar laika degli. Kā uzskata daļa pašu Latvijas krievu, prioritātei jābūt pilsoniskumam un valstiskumam, apziņai par sevi kā Latvijas pilsoni, Latvijas krievu, nevis krievu Latvijā.
Tieši Latvijas krieva, “latvijca”, jēdziens, viņuprāt, ir integrācijas ķīla Latvijā, vienlaikus saglabājot arī etniskumu, kas paliek otrajā plānā un netiek konfrontēts ar pilsoniskumu. Uztverot sevi pirmkārt kā Latvijas pilsoņus, šādi krievi balsoja pret Satversmes labojumiem, kas paredzēja krievu valodu padarīt par valsts valodu Latvijā.
Lietuvā mums ir vairākas slāvu partijas, no kurām visskaļāk klaigā “Poļu Lietuvā vēlēšanas akcija” (AWPL; tulkots burtiski). Tā savā nosaukumā akcentējusi ne tikai etniskumu, bet piedevām arī vēl norobežošanos no Lietuvas valsts. Šī partija pastāvīgi dezintegrē Viļņas un Šaļčininku rajonus, veidojot tajos poliski runājošo rezervātu. Lietuvas centrālās valdības pielāgošanās dienvidaustrumu Lietuvas atklātajai polonizācijai un šīs partijas nebeidzamajām kaprīzēm rāda tikai tuvredzīgu un bīstamu skatījumu uz valsti kopumā.
Trešā mācībstunda
Kā vēl vienu iemeslu, kura dēļ sašķēlās jau konsolidēties sākusī Latvijas sabiedrība, politologi min Kremļa pastāvīgi akcentēto padomju okupācijas noliegumu. Viņuprāt, ja Maskava pašā Latvijas neatkarības atjaunošanas sākumā būtu atzinusi, ka 1940. gadā Padomju Savienība Latviju okupēja, bet neatkarības atjaunošana ir Latvijas vēsturiskā valstiskuma turpinājums, Latvijas krievvalodīgajiem tas būtu ļoti atvieglojis integrāciju atjaunotajā valstī. Tagad okupācijas noliegums daļu no krieviem mudina šaubīties par Latvijas valstiskumu un sapņot, ka drīz “šeit atgriezīsies Krievija”.
Lietuvā mums ir pat divi šādas situācijas varianti: viens krievisks, analoģisks Latvijā esošajam, un otrs polisks, saistīts ar Viļņu. Arī Polija neatzīst, ka Želigovska 1920. gada oktobra avantūra bija okupācija un ka 1922. gadā dienvidrietumu Lietuvas pievienošana Polijai bija aneksija.
Šāda neatzīšana AWPL politikāņiem ļauj manipulēt ar iedzīvotāju noskaņojumu un, ierodoties Polijā, kā sacīja Polijas bijušais vēstnieks J. Vidackis, lielīties, ka iedzīvotāji atvilktnēs joprojām glabā J. Pilsudska portretu un gaida, kad “šeit atgriezīsies Polija”.
Arī pati Polijas politika attiecībā uz Lietuvu būtiski atšķiras no politikas attiecībā uz Latviju. 17. februārī Varšavā viesojoties Latvijas prezidentam A. Bērziņam, Polijas prezidents B. Komorovskis viņam pateicās “par rūpēm par Latvijas poļu mazākumtautību”. Faktiski pateicās par to, ka Latvijas poļu skolās, kuru visā valstī ir sešas, pat divas trešdaļas priekšmetu tiek mācīti latviešu, proti, valsts valodā. Tāpat arī par to, ka Latvijas poļu uzvārdi arī turpmāk tiks rakstīti latviski, ka nekur poļu dzīvesvietās nav un nebūs poliski rakstītu iestāžu izkārtņu, ielu nosaukumu, autobusu maršrutu vai vietvārdu. Bet dienu iepriekš, viesojoties Šaļčininkos, B. Komorovskis mēmi piekrita organizējamai poļu manifestācijai pret jauno mazākumtautību likumu. Arī manifestācijas datums nav izvēlēts nejauši – 17. marts, Polijas 1938. gada ultimāta Lietuvai diena.
Interesanti, vai šīs mācības aptvers Lietuvas politiķi un bijušo PSKP vēsturnieku izaudzinātie politologi.
(Tulkojusi Inga Znotiņa)
