×
Mobilā versija
Brīdinājums +22.1°C
Alberts, Madis
Pirmdiena, 18. jūnijs, 2018
5. marts, 2018
Drukāt

Kā latviešu kautrīgums ietekmē Lielās mūzikas balvu dalīšanu. Diskusija pirms pasniegšanas (1)

Publicitātes (Agneses Zeltiņas) fotoPublicitātes (Agneses Zeltiņas) foto

Izvirzot Lielās mūzikas balvas nominantus, diskusijas žūrijā sit augstu vilni. Skats no R. Vāgnera operas "Tanheizers", kas izvirzīta nominācijā "Gada uzvedums".

Otrdien, 6. martā, svinīgā ceremonijā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pasniegs Lielās mūzikas balvas (LMB). Šogad šim nacionāla mēroga apbalvojumam aprit 25 gadi. Balva ir mazliet jaunāka par atjaunoto Latvijas valsti, tā dibināta 1993. gadā pēc toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula ierosmes. Var piekrist, ka balva dzimusi zem laimīgas zvaigznes, gadu gaitā apliecinot daudzu talantīgu cilvēku prasmi rīkot izcilus koncertus, gādājot par paliekošiem notikumiem mūzikas dzīvē. Operdziedātāji, komponisti, kamermūziķi, daudzas mūzikas izcilības, to saņemot, pierādījuši Latvijas mūzikas dzīves augstos standartus. Taču nav viegli virsotnē uzkāpt, vēl grūtāk tajā noturēties. Pēc LMB pasniegšanas regulāras bijušas diskusijas par tās nomināciju pamatotību, kā arī par to, cik tās atspoguļo un iespaido aktuālo Latvijas mūzikas procesu. Par kādām tendencēm mūzikas dzīvē liecina LMB nominantu izvirzīšana, un kur būtu jātiecas, lai balvas prestižs arī turpmāk būtu augsts?

Pie apaļā galda “Kultūrzīmju” redakcijā sēdās Kultūras ministrijas valsts sekretāre DACE VILSONE, “Latvijas koncertu” valdes loceklis GUNTARS ĶIRSIS, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore INDRA LŪKINA, orķestra “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskais vadītājs NORMUNDS ŠNĒ, muzikoloģe, žurnāla “Mūzikas Saule” redaktore, LMB žūrijas pārstāve ILZE MEDNE un Latvijas Nacionālās operas solists, festivāla “Sansusī” rīkotājs ARMANDS SILIŅŠ. Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja.

 

Žūrijas spogulis

– Par kādām tendencēm liecina Lielā mūzikas balva?

G. Ķirsis: – Ik gadu balva ir žūrijas spogulis. Subjektīvu viedokļu kopums.

N. Šnē: – Gluži vai izņēmāt man vārdus no mutes! Balva tikpat lielā mērā atspoguļo kā māksliniekus, tā žūriju. No mana subjektīvā skatpunkta – jo lielāks pasākums, jo tas šķiet nozīmīgāks un ļoti bieži izcili kamermūzikas koncerti gandrīz katru gadu paliek zem svītras.

D. Vilsone: – Varbūt katra detaļa tik pārbagātā ļoti veiksmīgiem mūzikas notikumiem pilnā procesā arī netiek ievērota, taču pro­gress kamermūzikas pamanīšanas virzienā ir bijis, piemēram, parādījusies nominācija par izcilu darbu ansamblī, kura ir īstens kamermūzikas spogulis.

N. Šnē: – Tieši šī ir visdiskutablākā nominācija! Māk­slīgi radīta. Kā vienu cilvēku var izcelt no ansambļa? Ja to var, tas rāda vien to, ka ansamblis nav īsti labs…

I. Medne: – Nomināciju nosaukumus nosaka LMB nolikums, un žūrijai tas jārespektē. Pērn nominācijas “Par izcilu darbu ansamblī” nebija, tās vietā likām “Par izcilu sniegumu kamermūzikā”. Šogad tā ir atgriezusies, tiesa, pēc diskusijām.

G. Ķirsis: – Kas traucē mūzikas ainu atspoguļot plašāk? Pirmkārt, latviešu kautrīgums, otrkārt, vēl joprojām jūtamas sekas domāšanai, ka kādam kaut kas ir jāizrāda mūsu vietā. Daudz vairāk varētu iesaistīties gan koncertzāles, gan paši mūziķi, gan koncertu rīkotāji, piedāvājot, akcentējot un izceļot tieši to, ko, viņuprāt, LMB žūrijai būtu vērts pamanīt. Sūtiet savus priekšlikumus, ierakstus! Arī no koncertu rīkotāju puses diemžēl reizumis jūtama neiesaistīšanās, un tad rodas jautājumi – kāpēc jūs, žūrija, pie mums nebijāt, kāpēc nepamanījāt mūsu koncertzālē notikušo ģeniālo koncertu? Ja šī sadarbība būtu lielāka, mazāk būtu Normunda Šnē minēto situāciju, kad izcili koncerti paliek nepamanīti. Gadās pat tādas nelāgas situācijas – reti, bet tomēr –, kad mūsu žūrijas asistents koncertzālei pieteic žūriju septiņu cilvēku sastāvā, bet pretim saņem izbrīnītu: kāpēc tik daudz? Varot ielaist tikai divus. Kuriozs!

– Kas veido žūriju?

D. Vilsone: – Mūzikas sistēmā iesaistīto institūciju priekšlikumus izvērtē Mūzikas padomē un apstiprina kultūras ministre. Svarīgas vairākas kompetences – lai, pats par sevi saprotams, žūrijas pārstāvji nebūtu aktīvi iesaistīti muzicēšanā, lai viņiem būtu iespēja intensīvi apmeklēt koncertus un viņi būtu kompetenti dažādos mūzikas žanros.

– Varbūt ir vērts muzikologu loku papildināt ar citu mākslas jomu sabiedrībā pazīstamām personībām?

– No vienas puses – varbūt. No otras – cik viņu viedoklis tad varētu būt objektīvs? Mūsu valstī ir tradīcija dažādu balvu žūrijas veidot no attiecīgās jomas profesionāļiem.

G. Ķirsis: – Izveidojama iespējami neitrāla žūrija, lai LMB process caurredzams!

I. Lūkina: – Kaut arī tā, protams, ir profesionāļu žūrija, vienmēr var rasties jautājums par neitralitāti. Būsim reālisti, nezinu, kur Latvijā varētu atrast pēc visiem parametriem pilnīgi un absolūti neitrālus cilvēkus, lai vērtētāji nebūtu ne mazākā mērā saistīti ar kādu konkrētu muzikālo kolektīvu vai koncertzāli.

I. Medne: – Žūrijā ir tikai septiņi cilvēki, kuri koncertus apmeklē no pamatdarba brīvajā laikā. Piemēram, es šonedēļ dodos uz pieciem koncertiem. Reizēm vienā dienā notiek trīs, četri, pat pieci muzikāli sarīkojumi! Nesenākais sastrēgums bija 27. janvārī – Liepājā An­dra Dzenīša simfonijas pirm­atskaņojums, Cēsīs – Artura Maskata mūzikas koncerts un “Sinfonietta Rīga” Lielajā ģildē. Katru no šiem koncertiem var apmeklēt ne vairāk kā divi žūrijas pārstāvji. Kad sanākam ikmēneša apspriedē, notiek spraigas diskusijas, kurās katram jāpārliecina pārējie kolēģi, ka tieši viņa dzirdētais koncerts ir nominācijas vērts. Domāju, ka žūrijas uzdevums ir ar nominācijām ne tikai paust subjektīvo viedokli, bet parādīt arī Latvijas mūzikas dzīves panorāmu, kas ir daudz plašāka nekā tikai divi kori un trīs orķestri.

G. Ķirsis: – Runājot par žūrijas kapacitāti, būtu vēlama lielāka sadarbība starp daudzām ieinteresētajām institūcijām – televīziju, radio, arī “Latvijas koncertiem”, kas menedžē šo procesu –, lai varētu veidot plašāku žūriju, kas strādātu Vid­zemē, Latgalē, Kurzemē, lai koncerti tiktu ierakstīti kvalitatīvi…

I. Medne: – Pat profesionāli veikts ieraksts nevar sniegt tos iespaidus, kas gūstami, klāt esot koncertā.

G. Ķirsis: – Jā, savulaik, beidzot strādāt žūrijas sastāvā, mani vēl ilgi mocīja sirdsapziņa par katru koncertu, uz kuru netiku aizgājis.

I. Medne: – Žūrijas darbu atvieglotu tās sastāva paplašināšana vismaz līdz desmit cilvēkiem. Vēl pirms pieciem gadiem nebija reģionālo koncertzāļu, ar to atvēršanu koncertu skaits ir ievērojami palielinājies. Drīz tiks atklāta arī koncertzāle Ventspilī… Ar septiņiem cilvēkiem žūrijā ir par maz, lai varam būt visur tur, kur mums tiešām vajadzētu būt.

D. Vilsone: – Jā, būtu vēlams būt visur, bet vai žūrijai patiešām jābūt katrā koncertā – tas ir diskutējams. Ne vienmēr ir iespējams ideālais modelis, bet risinājumi ir meklējami.

G. Ķirsis: – Būsim atklāti, runa ir par līdzekļiem.

– Vai vienā nominācijā var iekļaut uzvedumu, piemēram, Operā, kas repertuārā ir pat vairākas sezonas, un vienreizēju notikumu?

– Žūrijai tomēr galvenais ir saskatīt mākslas sasniegumu. Arī viens cilvēks var radīt ģeniālu, visus sajūsminošu uzvedumu, kas ir izcils mākslas fakts.

 

Jaundarbu vērtējums

– Viena no nominācijām ir Gada jaundarbs. Vai komponistu gatavība radīt jaundarbus ir līdzsvarā ar val­stisku spēju skaņražus finansiāli atbalstīt?

I. Lūkina: – VKKF kapacitāte nav pietiekama. Ja komponists iesniedz VKKF pieprasījumu jauna darba radīšanai, nekad nevar zināt, atbalstīs vai ne. Bet komponistam pie jauna darba radīšanas jāstrādā gadu un vēl ilgāk.

N. Šnē: – Es jau vēlētos, lai komponista darbs vispār tiktu labāk novērtēts. Komponists ir galvenais, pateicoties viņa ieguldījumam, mums, visiem izpildītājmāksliniekiem, ir darbs un iespēja saņemt Lielās mūzikas balvas. Bet ja komponistam astoņas stundas dienā jāpasniedz jauniešiem mūzikas teorijas pamati un pirms tam, no rīta vai vakarā aizejot mājās, jāmēģina uzrakstīt vēl savu mūziku, tad kā ir ar tām idejām? Bet komponistu atsaucība kopumā ir pozitīva. Viņi nāk gan ar savām idejām, gan uzklausa mūsējās.

G. Ķirsis: – Pilnīgi piekrītu, ka komponista darbs, salīdzinot ar citām valstīm pasaulē, pie mums ir novērtēts samērā zemu. Taču, ja mēs balstītos tikai VKKF pozīcijā – “jā” vai “nē”, tad ļoti daudzi vērtīgi jaundarbi vispār nebūtu radušies. Ļoti ceru, ka jaunais likums par radošas personas statusu te arī kaut ko stimulēs, taču gribu uzsvērt, ka komponisti negaida tikai un vienīgi uz VKKF finansējumu. Šis piešķīrums ir būtisks, bet ne vienīgais.

N. Šnē: – Grandioza pro­blēma ir sadarbība ar ārzemju komponistiem, kas ir neatrisināms jautājums. Komponists naudu var meklēt savā valstī, bet mēs kā orķestris nevaram piedāvāt pasūtījumu komponistam, kas nav rezidents Latvijā.

I. Lūkina: – Latvijā honorāri komponistiem vairākkārt atšķiras no starptautiski pieņemtajiem. Iespēja pasūtīt komponistam, kura pārstāvniecība nav Latvijā, mums pavērusies šogad un arī nākamgad, pateicoties simtgades finansējumam. Bet normāli mums šādas iespējas nav nekad. Jo, kā jau Normunds teica, nav avotu, no kā šādas summas pasūtījumiem smelt. Šogad, piemēram, jaundarbu esam varējuši pasūtīt Pēterim Vaskam, kuru pārstāv starptautiska aģentūra ar visām no tā izrietošajām finansiālajām prasībām.

D. Vilsone: – Vienmēr varam izteikt cerību, cik labi būtu citos finansiālajos ap­stākļos, bet ikdienā jāstrādā ar tiem resursiem, kādus mūsu valstī varam atļauties. Un no šī viedokļa jāpriecājas, ka VKKF ir mērķprogramma tieši latviešu oriģinālmūzikas attīstībai. Galvenais kultūrpolitiski sasniedzamais mērķis ir panākt atgriešanos pie iepriekšējā VKKF finansējuma avota, proti – iezīmēta alkohola un tabakas akcīzes nodokļa. Jau panākts konceptuāls valdības atbalsts, bet vēl jāvienojas ar Finanšu ministriju par konkrētu metodiku un laiku. Līdz ar lielāku kopējo naudas apjomu VKKF var paredzēt pieaugumu arī jaundarbu atbalstam.

G. Ķirsis: – Ļoti bieži orķestri, operteātri, festivāli sadarbojas jaundarbu pasūtināšanā pasaulslaveniem komponistiem. Pieci festivāli, piemēram, vienojas par viena jaundarba pasūtināšanu. Ārzemju kolēģi, kad iepazīstas ar mūsu mūzikas dzīvi un festivāliem, bieži vien jautā – par kādiem līdzekļiem esat spējīgi visu paveikt? Maza skicīte. Kad Zalcburgas festivālam krīzes laikā budžetu samazināja no 25 miljoniem eiro uz divdesmit trim ar pusi, viņi krita gar zemi, spārdīja kājām, teica, par tādu naudu neko nevarot izdarīt. Kad man jautā, cik liels ir Rīgas festivāla budžets, atbildu, ka pietiekams. Ja atklāšu patieso, citiem nesaprotami mazo ciparu, ar mani no iespējamiem viesiem, festivāla dalībniekiem, neviens vairs nerunās. Un tad ir jautājums: vai atveram programmu Operai, festivāliem, orķestriem dalībai starptautiskajās sadarbības programmās? Tad ieguvumu būtu daudz un dažādi, ne tikai viena komponista pasūtījums. Vai mēs to vēlamies? Vai redzam, ka tas ir stratēģiski svarīgi? Manuprāt, pat ļoti. Jo nonākt starptautiskā apritē kaut uz īsu brīdi līdzvērtīgās pozīcijās ar lielākajiem ārvalstu orķestriem vai festivāliem ir ļoti būtiski.

D. Vilsone: – Visa mūzikas sistēma Latvijā kopumā strādā ar apmēram 16 miljoniem eiro gadā, ieskaitot Operu. Savukārt mūzikas izglītības sistēmā no sagatavošanas klases līdz doktorantūras absolventam valsts iegulda vidēji 37 miljonus eiro gadā. Kā redzam, ikdienā ar šo finansējumu mūzikas sistēma spēj paveikt ļoti daudz un kvalitatīvā līmenī. Un to arī vajag novērtēt.

I. Medne: – Par spīti tam, ka problēmu ir daudz un atalgojums zems, jaundarbi top un to ir gana daudz. Turklāt pirmatskaņojumi notiek ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. 2017. gada LMB nominētie trīs jaundarbi to apliecina, jo pirmoreiz izskanējuši festivālā “Sansusī” Aknīstē, “LNSO vasarnīcā” Cēsīs un Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē. Tā ir jauna un brīnišķīga tendence.

 

Kā izmērīt prestižu

G. Ķirsis: – No daudziem ārzemju sadarbības partneriem esmu dzirdējis neslēptu skaudību par to, ka mums ir tāds valstiski iedibināts pasākums kā LMB. Ne Lietuvā, ne Igaunijā tāda nav. Un, kaut arī LMB ir profesionālās mūzikas mārketinga redzamākais punkts, viesi apbrīno mūsu valsts augstāko amatpersonu klātbūtni balvas pasniegšanas ceremonijā un ieinteresētību šajā sarīkojumā. Ja, piemēram, Lietuvas Filharmonijas direktore var sarunāties ar mūsu premjeru, Valsts prezidentu vai Saeimas priekšsēdētāju par mūziku, mēs to paši varbūt pat īsti nenovērtējam, bet ciemiņi pamana un ir izbrīnīti: kā tas var būt? Mūsu valstī tas nebūtu iespējams! Zviedri saka – lai Zviedrijā mūzikas pasākumā būtu premjers? Kaut kas neiedomājams. Bet Latvijā ir pavisam citādi.

N. Šnē: – Tāds pasākums kā LMB iespējams tikai mazās valstīs. Jo kāda, piemēram, izskatītos Vācijas Lielā mūzikas balva? Vai Apvienotā Karaliste varētu izveidot savu mūzikas balvu? Tāpēc, nopietni runājot, šajās lielajās valstīs akcents ir tikai un vienīgi uz ierakstu, kas arī nevar aptvert visu. “Grammy” balva ir koncentrēta tikai uz ASV, Eiropā ir citas balvas. Taču nevienu no tām nevajag pārvērst par pēdējās instances spriedumu, tajā skaitā Latvijas balvu, jo tas vienkārši nav iespējams.

– LMB laureāti naudas prēmijā saņem 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas. Par ko valsts attieksmē liecina šī summa, ja to, piemēram, salīdzinām ar Purvīša balvas 28 tūkstošiem eiro, kuru mecenāts ir uzņēmējs Jānis Zuzāns?

D. Vilsone: – LMB lielā nozīme ir mūzikas daudzveidībā izcelt konkrētus māksliniekus. Viņiem tiek pasniegta brīnišķīgā Armanda Jēkabsona darinātā sudraba statuete, kas dažiem jau kolekcionējas skaistā alejā.

N. Šnē: – … Un sāk jau apsūbēt…

D. Vilsone: – Naudiskais novērtējums ir piedeva atzinībai un svētku noskaņai. Mūzikas nozarē astoņiem laureātiem balvu pasniedz katru gadu, bet Purvīša balvu ik pa diviem gadiem un vienam māksliniekam.

I. Medne: – Patīkami, ka mūziķi pēdējos gados novērtē ne tikai laureāta godu, bet arī iespēju būt par balvas nominantu. LMB nav konkurss, kur vietas piešķir pēc kaut kādiem tehniskiem parametriem. Uzvarētāja vārds tiek noskaidrots, žūrijai aizklāti balsojot, un līdz pat svētku koncertam mēs nezinām rezultātus. Ar kolēģiem esam sprieduši, ka lapiņas ar nominantu vārdiem ceremonijas laikā varētu iebērt traukā un kāda laimīga roka tad izvēlētos uzvarētāju. Varbūt tā būtu godīgāk.

N. Šnē: – Eiropā ir tikai dažas balvas ar lielām naudas prēmijām. Ja nemaldos, kāds privāts fonds piešķir 250 000 eiro, bet tas ir kaut kam vienam un ārkārtējam. Bet, piemēram, “Grammy” vispār nav naudas balvas, vien 16 dolāru vērta statuete, taču mākslinieks saņem publicitāti, pamatīgu enerģiju savai nākotnei.

I. Medne: – Nebija peļama arī prakse LMB pirmajos darbības gados, kad žūrija uzreiz paziņoja laureātus.

N. Šnē: – Varēja izcelt konkrētajā gadā lieliskāko un nebija obligāti jāpiepilda viss nomināciju saraksts.

D. Vilsone: – Bet šobrīd izskan daudz vairāk jaunu vārdu.

G. Ķirsis: – Žūrijai nekad nav bijis pienākums kādu nomināciju obligāti aizpildīt ar trim nominantiem. Būtībā nominācijas ir pārpildītas. Tajās ir saglabājušās klasiskās mūzikas formas un arī trio un kvartetiem domātās, jo, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, mums nav neviena profesionāla, valsts algota kameransambļa.

I. Lūkina: – Man nāk prātā bērnu ārsta reanimatologa Pētera Kļavas kādā intervijā sacītais, ka valsts attīstības līmeni vajadzētu vērtēt pēc simfonisko orķestru skaita.

A. Siliņš: – Ja vien tajos nespēlē vieni un tie paši mūziķi…

I. Lūkina: – Tas ir atkal cits jautājums…

G. Ķirsis: – Bet vai esat bijuši Ņujorkā Manhetenā Brodvejas izrāžu laikā? Tur var redzēt, kā mūziķi ar vaļējām mūzikas instrumentu kastēm – vienam saksofons, otram cits instruments padusē – teciņiem vien mēģina paspēt no viena teātra uz otru… Orķestru izveidošana ir ambīciju jautājums. Lielākoties pilsētas veido orķestrus, zināmā mērā arī valstis, kā Latvijā, bet ja Ventspils uzņemtos ambīciju radīt savu orķestri, varbūt Limbaži kādu kamerorķestri… Tas būtu brīnišķīgi.

 

Starptautiskais pienesums

– Šogad valsts simtgades kontekstā Latvijā muzicēs Mariss Jansons, Kristīne Opolais, Andris Nelsons, Vīnes filharmoniķi kopā ar Elīnu Garanču. Kā atspoguļot nominācijās?

I. Medne: – Manuprāt, LMB atspoguļo procesus, kas notiek Latvijā, un mūziķus, kas aktīvi un regulāri piedalās Latvijas mūzikas dzīves procesos. Ar pasaulē atzītiem latviešu māksliniekiem lepojamies un katra viņu atgriešanās dzimtenē ir liels notikums, bet vai Marisa Jansona, Andra Nelsona vai Elīnas Garančas koncertiem ir jākļūst par nominantiem, piemēram, kategorijā “Gada koncerts” un savstarpēji jākonkurē? Nedomāju, bet par to lems žūrija.

G. Ķirsis: – Slavens vārds vien vēl negarantē izcilu sniegumu konkrētā gaidāmā koncertā. Nav teikts, ka tas būs tik ģeniāls, ka uzreiz apbalvojams ar Lielo mūzikas balvu.

– Klausoties Lielās mūzikas balvas ceremoniju radio vai skatoties tiešraidi televīzijā, ne viens vien secinās, ka uz to vai citu koncertu nav varējis tikt, jo biļetes izpirktas vai arī bijušas par dārgu.

G. Ķirsis: – Cenas ir ļoti plašā amplitūdā, piemēram, uz Vīnes filharmoniķiem un Elīnu Garanču no 15 līdz 120 eiro. Cita lieta – kamēr mums nav koncertzāles Rīgā, vienmēr būs kompromiss starp cerēto un baudīto. Apbrīnoju mūsu klausītāju pacietību, kāpēc viņi neiet ielās! Tik daudzi koncerti netiek atskaņoti adekvātā akustikā.

– Bet tajā pašā laikā, piemēram, jūsu minētie Vīnes filharmoniķi un Elīna Garanča brauks uz Dzintariem un nevis “Lielo dzintaru” vai “Goru”.

– Jautājums koncertzāļu menedžeriem. Nav vairs padomju laiki, kad viena Kultūras ministrija noteica, kas kur brauks un ko spēlēs. Bet Andris Nelsons ar “Gewand­haus” būs Liepājā, tur muzicēs arī Elīna Garanča.

– Vai nav vērts LMB kontekstā palūkoties arī tādā aspektā – cik mākslinieciskais sniegums ir adekvāts ieguldītajiem līdzekļiem? Piemēram, multimediālā izrāde “Gaismas raksti” priecēja ar lielisku mūziku, ko diemžēl nevar teikt par režisorisko risinājumu un aktierisko pusi. Ne viens vien brīnās arī par izdevumu tāmi – 152 000 eiro.

D. Vilsone: – Nu nē! Tā salīdzināt nedrīkst. Nevar prasīt, lai katram ieguldītajam eiro pretī būtu mākslinieciski radoša veiksme. Arī sportā tiek ieguldīti milzu līdzekļi, bet ar medaļām, piemēram, šajā olimpiādē nebūt tā nesekmējās. Radošais process ir pakļauts lielākiem un mazākiem pacēlumiem.

 

Ceremonijā

– Ir dzirdēts viedoklis, ka LMB noslēguma ceremonijā uz Operas skatuves uzstāties vajadzētu nevis nominantiem, bet tikai un vienīgi laureātiem.

I. Medne: – Tas nav iespējams, jo laureāti top zināmi pirms paša svētku koncerta!

G. Ķirsis: – Mūzikas padome tomēr nonākusi pie secinājuma, ka pašreizējais ir labākais modelis. Jo LMB ceremonijā parādām mūsu izcilākos mūziķus.

N. Šnē: – Mūziķi zina, ka visgrūtāk ir nevis piedalīties konkursā, bet spēlēt noslēguma koncertā. Esat saņēmis pirmo prēmiju, gaisā ir tāda īpatnēja vibrācija, un visi nu gaida to izcilāko sniegumu…

I. Medne: – Un šīs dažas uzstāšanās minūtes tad nu bieži ir tās, pēc kurām mūziķi vērtē. Domāju, visatbildīgāk ir tieši jaunajiem mūziķiem, kuru vārdi plašākai publikai visbiežāk ir sveši.

N. Šnē: – Bet restaurēt tā koncerta vai uzstāšanās atmosfēru, par kuru mākslinieks nominēts, gandrīz nav iespējams. Tāpēc varbūt LMB pasniegšanas ceremoniju vajag veidot kā pilnīgi jaunu notikumu, nevis atskaņot tajā koncertu, par kuru mūziķis vai kolektīvs izvirzīts balvai. Mūsu māksla ir gaistoša, un LMB balvas pasniegšanas koncerts nekad nebūs lielā brīža atkārtojums. Man kā mūziķim svarīgi, lai varētu likt roku uz sirds un teikt – o, balvas saņēmēji to pelnījuši. Bet tā nekad nebūs, jo viedokļi mākslā nekad nesaskanēs un tiem arī nav jāsaskan. Nekādu vienprātību te nevajag meklēt.

A. Siliņš: – Neapšaubāmi, ka LMB Latvijas mūzikas dzīvē ir lielākais notikums. Tomēr, kad balvas pasniedzam pasaulē atzītiem māksliniekiem, viņos vairs nav pirmreizīguma sajūtas. Lielākā vajadzība pēc tām ir māksliniekiem, kuri nejūtas pietiekami atzīti. Viss pārējais šajā procesā ir mārketinga pasākums.

I. Lūkina: – Iebilstu! Man bija prieks un gods aizvest balvu pasaulslavenajam diriģentam Marisam Jansonam, kad viņš to saņēma kopā ar LNSO un Raimondu Paulu par sniegumu kategorijā “Gada koncerts”. Man šķiet, viņam tas bija ļoti emocionāli svarīgs brīdis, kaut arī meistars saņēmis visas pasaules balvas.

N. Šnē: – Jebkurš mūziķis pats sev ir vislielākais kritiķis un vislielākais apbalvotājs. Jo mēs zinām, kas mums uz skatuves ir izdevies un kas nav. Un īstenībā tikai tam ir kāda nozīme no tādas lielās patiesības viedokļa.

 

 

ATSLĒGAS VĀRDI

Lielā mūzikas balva 25 gadu laikā ieguvusi arī turpmāk saglabājamu augstu prestižu un publicitāti.

Tās žūrija būtu paplašināma līdz desmit muzikologiem un viņiem nodrošināms visu koncertu apmeklējums.

Vēlams atgriezties pie nepārprotamas nominācijas par sniegumu kamermūzikā.

Jaundarbu atbalstam piesaistāmi arī mecenātu un sponsoru līdzekļi.

Laikus jāpieņem lēmums par starptautiski atzītu mākslinieku snieguma (ne)iekļaušanu nākamā gada nominantu sarakstā.

 

fintabs

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+