Foto – LETA

Latvijas mūzikas parāde 
 0

Ar kamerorķestra “Sinfonia Concertante” koncertu 2013. gada 14. aprīlī noslēdzies festivāls “Latvijas Jaunās mūzikas dienas”. 
Programmā, kam tika dots nosaukums “Gadalaiku atspulgi”, diriģenta Gunta Kuzmas vadībā izskanēja Ata Stepiņa, Jāņa Porieša, Vinetas Līces un Romualda Jermaka mūzika, nepiemirstot arī komponistu, kuram šā gada festivāla koncepcijas veidotāji pievērsa īpašu uzmanību, Tālivaldi Ķeniņu.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Tiesa, paziņojums par trim “pasaules pirmatskaņojumiem” un “latviešu mūzikas vēsturē pirmo koncertu akordeonam ar orķestri” ne gluži atbilda patiesībai – Ata Stepiņa “Atspulgi” un Vinetas Līces “Gadalaiku skices” citā instrumentācijā spēlētas jau agrāk, bet par Romualda Jermaka veikumu ir atsevišķs stāsts. Skepsi raisīja arī vairāki citi noslēguma koncerta parametri, tomēr jāteic, ka 2013. gada “Latvijas Jaunās mūzikas dienās” gan skaņdarbu izvēles, gan interpretāciju ziņā radošas veiksmes bija pārsvarā.  

Salīdzinājumā ar festivāla atklāšanas koncertu tā noslēgums nesa mazāk pārsteigumu – Normunda Šnē vadītā kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” sniegumā toreiz pirmatskaņojumu guva jauns Maijas Einfeldes meistardarbs – “Divas impresijas” mecosoprānam un kamerorķestrim (ar Ievas Paršas solo), un ar šīs mūzikas emocionālo intensitāti, vēstījuma dziļumu un profesionālo meistarību sabalsojās vēl viens pārsteidzošs atklājums – Alberta Jēruma “Eseja”, iepriekšminētās mākslinieciskās vērtības autoram paužot ar spriegas, vietumis paradoksālas un ironiskas apceres palīdzību. Tam pretstatā 14. aprīlī pārstāvētā mūsdienu latviešu komponistu mūzika patiešām atbilda koncerta nosaukumam “Gadalaiku atspulgi” – ar pastorālām ainām, gaiša rakstura tēlainību un visnotaļ viengabalainu pasaules redzējumu. Citāda rakstura izjūtas un izteiksmes līdzekļus varēja meklēt Tālivalža Ķeniņa “Canzona-Sonata” altam un stīgu orķestrim, vienlaikus pārliecinoties arī par Ķeniņa daiļradei piemītošo psiholoģisko izteiksmīgumu, satura daudznozīmīgumu un ar izkoptu loģiku apveltīto māksliniecisko domāšanu. 

CITI ŠOBRĪD LASA

Ata Stepiņa ciklu “Atspulgi” saksofonam, sitaminstrumentiem un kamerorķestrim var vērtēt kā pilnībā atbilstošu darba apakšvirsrakstam “Improvizācijas par Alfrēda Kalniņa tēmām”, uzrunājot ar pārdomātu un saistošu izvēlētā tematisma attīstību, stīgu orķestra faktūras izmantojumu un dialogu ar solistiem.

1995. gadā tapušais Jāņa Porieša skaņdarbs “Rīts” turpretī atstāja iespaidu kā viens no pašiem labākajiem komponista sasniegumiem – mūzikā ietvertā poēzija šeit atklājās aizvien krāšņākos un valdzinošākos skaņu tēlos, kam atbilda arī veiksmīgais muzikālās dramaturģijas risinājums. Līdzās Jāņa Porieša partitūrai īsti vietā bija Vinetas Līces “Gadalaiku skices”, Porieša darba diatoniskajām harmonijām kontrastējot ar iekšēji pretrunīgāku vēstījumu, disonējošākām saskaņām, dzelošāku izteiksmi un pūšaminstrumentu tembriem; lai gan otrajā daļā mūzikas spriegums atslāba, arī šim skaņdarbam nenoliedzami varēja sekot ar interesi. Jāpiezīmē, ka, tāpat kā koncerta repertuārs, arī atskaņotāju sniegums raksturojams kā nevienmērīgs. Brīžiem Guntis Kuzma pie diriģenta pults jutās pārlieku nedroši, un tādēļ, piemēram, Ķeniņa “Canzona-Sonata” lasījums tikai iegūtu ar lielāku atraisītību un intensitāti, turpretī citkārt visa stīgu orķestra skanējums, pirmām kārtām Jāņa Porieša muzikālajā tēlojumā, izklausījās patiešām krāšņs un kolorīts. Līdzās altistei Inārai Brīnumai no pārējiem gados jaunajiem solistiem – saksofonistes Katrīnas Kivlenieces, akordeonistes Natālijas Meļņikovičas un sitaminstrumentālista Edgara Stepiņa – visvairāk pārliecināja Katrīnas Kivlenieces sniegums, tostarp tādēļ, ka viņai atvēlētā solopartija bija visinteresantākā.

Koncerta noslēgumā pieteiktajam Romualda Jermaka koncertam akordeonam un kamerorķestrim uzrak-stīšanas laiks nebija dots. Tādēļ pieņemu, ka šis skaņdarbs, neraugoties uz “pasaules pirmatskaņojumu”, ir sarakstīts nevis 2013., bet gan 1953. gadā, izvelkot to no studiju gadu partitūru atvilktnes bez jebkādām izmaiņām.

Lai gan viss it kā liecinātu par pretējo, šo skaņdarbu tomēr nevarēja uztvert kā parodiju par sociālistiskā reālisma skaņumākslu vai arī brīžiem franciskās, brīžiem slāviskās intonācijās rakstītu popmūziku – diemžēl viss bija domāts pavisam nopietni. Un problēma šeit pat nav izvēlētās mūzikas valodas un stilistikas absolūtā naivitātē – visas trīs koncerta daļas skanēja pilnīgi vienveidīgi, atmiņā nepaliekot nevienai kaut cik nozīmīgai tēmai un intonācijai, un tikpat plakani šeit tika izmantots arī soloin-
struments, aprobežojoties ar neizteiksmīgām vienbalsīgu pasāžu virtenēm. Rezumējot – latviešu mūzikas vēsturē līdzās šedevriem nekad nav trūcis arī kuriozitāšu, tomēr neviltota jautrība ne vienmēr ir vēlamākā reakcija. Un, starp citu, lai cik dīvaini tas arī būtu, ņemot vērā Ksenijas Sidorovas panākumus, pirmais latviešu komponista koncerts akordeonam un simfoniskajam orķestrim joprojām ir vēl priekšā. 

Reklāma
Reklāma