Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
22. februāris, 2012
Drukāt

Latvijas politiķiem vienmēr gribējies pētīt vispārzināmas lietas

papiri_leta

Kā latgalietei, kam joprojām saglabājusies nabassaite ar dzimto pusi, man vajadzētu aiz laimes gavilēt par šo masu informācijas līdzekļos izskandināto vēsti: uz valsts austrumiem paredzēts sūtīt vadības desantu, lai pētītu novada ekonomisko problēmu cēloņus un nospraustu attīstības trasi.

 

Diemžēl daudz stiprāki nekā prieks manī ir šaubu asni. Iespējams, tāpēc, ka joprojām, paldies Dievam, esmu pie tīri labas atmiņas, kas glabā augšminētajai līdzīgu aši iedegtu un tikpat ātri bez pēdām zudušu iniciatīvu pēdas.

Desants – šis vārds ziņās īpaši uzsvērts un izgaršots, it kā runa būtu par brīvprātīgu drosminieku saujiņas pošanos uz indīgo čūsku un plēsoņu pārpilnajiem Borneo salas džungļiem, lai atvestu botāniskajam dārzam ar dzīvības briesmām iegūtas orhidejas eksemplāru. Nuja, ko līdzīgu jau aprakstījis Mains Rīds, kura darbus zēnībā droši vien lasījuši arī mūsu varasvīri, tāpēc “desantēšanās” tieksmē varētu atbalsoties bērnībā neīstenoto piedzīvojumu alkas. Gluži cilvēciski saprotamas un pat atbalstāmas psihes līdzsvarošanai, ja vien tādam nolūkam netērē valsts naudu un procesā nespēlējas ar vesela reģiona iedzīvotājiem. Baidos, ka šajā gadījumā tā varētu notikt un izsludinātā pētniecība būs līdzīga etnogrāfiskam uzlidojumam, kas rezultēsies secinājumos par vispārzināmo.

Jāteic, mūsu politiķiem allaž bijis noskaņojums nemitīgi šķērst lācīšus, lai pārliecinātos, ka spēļmantu ražotāji ķepaiņu punčos joprojām neko vērtīgu nepilda. Šo indevi apstiprina daudzi arhīvos noputējuši sējumi, kas glabā liecības par Latvijas divdesmit neatkarības gados iztērētu naudu šķietami nopietnu jautājumu pētniecībai. Lai atceramies kaut vai nu jau politisko shēmojumu atvarā nogrimušo īpašo uzdevumu ministra krēslu un amata paspārnē izveidoto sabiedrības integrācijas lietu sekretariātu, kura deleģētie eksperti savulaik ziedojās emigrācijas cēloņu atklāsmei un izpaudās vīzijās par Latviju pametušo saukšanu mājās. Zīmēja diagrammas, apkopoja viedokļus, rakstīja tēzes.

 

Bet kāda jēga bija šūt vākos secinājumus, ka ļaudīm dzimtenē vajadzīgs darbs un cilvēka cieņu nepazemojošs atalgojums, ka līdztekus galvaspilsētai jāattīsta reģioni utt., ja šīs patiesības, pirmkārt, jau pamatotas citu instanču “pētnieciskajos” dokumentos un, otrkārt, tika producētas vien resora iekšējai lietošanai?

 

Ar līdzīgu un nekam nekalpojošu “analīžu” veikšanai iztērēto summu cipariem aprakstīti jo daudzi skursteņi, bet nav dilusi politiķu tieksme palaikam saspringt atziņai, ka “pods ir vērtīgāks par lausku un Rīga lielāka par Bausku”*.

Visos parlamenta sasaukumos aktīvākie no Latgales ievēlētie vai ar to pusi citādi saistītie deputāti savas kompetences ietvaros jau apzinājuši reģiona problēmas, un izklāsti bez pūlēm atrodami dažādos Saeimas dokumentos. Tagadējais desants neko jaunu Latgalē neatradīs, ja nu vienīgi Balvu pusē šogad uzskaitīts vairāk lāču nekā pērn. Tukšumu nu nekādi nespēj aizlāpīt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža it kā no mācību grāmatām patapinātās un centīgi atstāstītās novadu attīstības vīzijas. Nepārmetot Sprūdža kungam jaunību – tā nav netikums un turklāt vienmēr pāriet –, tomēr māc bažas, vai tādā valstiski nozīmīgā amatā degsme un ambīcijas bez pieredzes aizdara būs īstā degviela, kas piešķils pamirušos Latgales motorus. Tāpēc desanta jēdziens zināmā mērā ir Latgalei aizvainojošs, jo apstiprina, ka visi no austrumu reģiona Rīgas virzienā raidītie priekšlikumi nav likušies izskatīšanas vērti. Sak, nu, ko tie čangaļi saprot – būs jāieskrien un jāpaskatās, ko viņi tur… Bet Latgale nerimst atkārtot: mākam un varam saražot, palīdziet realizēt. Diez, valdības “etnogrāfiem” tas šķitīs interesanti?

 

* V. Artava dzejas citāts

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+