Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. aprīlis, 2015
Drukāt

Latvijas Republikas Ministru prezidentei (2)

Foto-LETAFoto-LETA

Cilvēki dodas latviešu leģionāru piemiņas gājienā no Doma baznīcas uz Brīvības pieminekli.

Labdien!

Šajā vēstulē vēlos atspēkot kaut daļu no visiem meliem, ko dažādi spēki izplata par latviešu leģionāriem. Kā vēstī laikraksti, tos savā vēstulē valdībai esot atkārtojis arī kāds A. Grigors. Viņš un viņam līdzīgie apgalvo, ka leģionāriem un 16. marta dienai neesot nekāda sakara ar Latvijas tautas cīņām par brīvību un neatkarību un tādēļ tā būtu aizliedzama. Savukārt Krievijas propaganda un tās uzkurinātie vietējie antifašisti leģionāru piemiņas pasākumus ķengā par “nacisma glorifikāciju”.

Jāatgādina, ka 1940. gada jūnijā Latvijā sākās baisākais no periodiem mūsu tautas vēsturē – padomju vara nežēlīgi iznīcināja Latvijas inteliģenci, virsniekus un labākos saimniekus. Represēti tika desmitiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Pēc “Baigajā gadā” pieredzētā daudzi bija gatavi brīvprātīgi vai pēc mobilizācijas iet cīņā pret padomju režīmu.

To, ka viņi necīnījās par Hitlera režīmu, bet gan par Latviju apliecina vairāki fakti. Latviešu leģions nepiedalījās nacistu represijās pret civiliedzīvotājiem, tas cīnījās frontē pret Sarkano armiju. Neviena no leģiona vienībām nepiedalījās kaujās pret Rietumu sabiedrotajiem, tikai pret PSRS. (Ne velti Rietumu sabiedrotie pēc kara leģionāriem uzticēja Nirnbergas kara tribunāla tiesu pils ārējo apsardzi. Diez vai šāda uzticība būtu izrādīta nacistu līdzskrējējiem.) Arī 1950. gada 13. aprīļa ziņojumā ASV valsts sekretāram vēstīts, ka latviešu un igauņu SS nav uzskatāmi par vāciešu SS, jo viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību, viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas; viņi nedeva SS zvērestu; viņi nebaudīja SS privilēģijas; viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.(Ritvars Jansons, Latviešu leģionāru cīņas mērķi, http://okupacijasmuzejs.lv/sites/default/files/Jansons_legions.pdf)

No mūsdienu pozīcijām ir viegli apgalvot, ka latviešu leģionāri karojuši par Hitlera Vāciju, tomēr daļa leģionāru kaujas Latviešu leģionā saistīja ar cīņu par savu dzimteni, kas varētu novest pie neatkarīgas valsts izcīnīšanas. Viņu ilūzijas nebija nepamatotas – arī Pirmā pasaules kara rezultātā uz Krievijas un Vācijas impērijas drupām latviešu karavīriem izdevās izcīnīt Latvijas Republikas neatkarību.

Latviešu leģionāru uzticību brīvas, neatkarīgas Latvijas idejai apliecina daudzi un dažādi vācu, britu, amerikāņu un pat padomju karalaika dokumenti. Kaut vai Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas centrālās komitejas (LK(b)P CK) locekļa Kārļa Ozoliņa („Diega”) 1943. gada 25. aprīļa ziņojums LK(b)P CK sekretāram Jānim Kalnbērziņam par to, ka latviešu karavīrus nevar uzskatīt par simpatizējošiem Hitleram: “Daudzi no viņiem domā par patstāvīgu Latviju tās iepriekšējā nozīmē un gaida Zviedrijas palīdzību. Šāda veida noskaņojums vēl vairāk izpaužas visā tautā. Īstu hitleriešu ir maz. Lielākā tautas daļa netic, ka vācieši paliks Latvijā. Tie slāņi, kas bija neapmierināti ar padomju varu, cer uz vecās Latvijas atgriešanos. Kādā veidā tas notiks, par to ir dažādi viedokļi.” (Uldis Neiburgs, “Latviešu leģions – apmelots bez faktiem”, Latvijas Avīze, 2007. gada 11. marts)

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1993. gadā veiktā sociologa un vēsturnieka Tālivalža Vilciņa bijušo leģionāru socioloģiskā aptauja liecināja, ka tikai 15 % no viņiem brīvprātīgi iestājās leģionā. Brīvprātīgo iestāšanās motivācijas bija dažādas. Visbiežāk tās bija atriebe, tēvzemes mīlestība un pienākums pret latviešu tautas nākotni, boļševisma galīgā sakāve. Savukārt Rietumu valstīs dzīvojošie 1970. gados aptaujātie bijušie leģionāri kā galveno cīņas motivāciju minēja antikomunistisko noskaņojumu.

Leģionārus par saviem sabiedrotajiem uzskatīja arī pretošanās kustības organizācija „Latvijas sargi”, kas Rīgā bija izveidojusi vairākas bruņotas grupas un kopā ar leģionāriem plānoja uzsākt cīņu par neatkarības atjaunošanu. Diemžēl kara gaita neļāva šiem plāniem īstenoties. 1944. gada nogalē liels skaits bijušo leģionāru pievienojās ģenerāļa Jāņa Kureļa grupai, kuras mērķis bija Latvijas Republikas atjaunošana un kas bija cieši saistīta ar pazīstamāko pretošanās kustības organizāciju Latvijā nacistiskās okupācijas laikā – Latvijas Centrālo Padomi.

Latviešu leģiona noskaņojumu apzinājās arī vācu virsnieki. Piemēram, 15. divīzijas komandieris – vācietis Ādolfs Akss savā 1945. gada 27. janvāra ziņojumā rakstīja: ”Pirmām kārtām viņi ir latvieši! Viņi vēlas patstāvīgu latviešu valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju, jo meklē saikni ar Rietumu civilizāciju. Vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālu pienākumu.”

Pēc kara ap 4000 latviešu leģionāru Kurzemē nepadevās komunistiskajām režīmam un devās mežos, lai uzsāktu nacionālo partizānu gaitas. Viņi cīnījās par neatkarības atjaunošanu, cerot uz Rietumu Sabiedroto valstu militāru konfliktu ar PSRS. Līdz mūsdienām saglabātā Latviešu Nacionālo partizānu organizācijas (LNPO) deklarācija vēsta, ka partizāni cīnījās par brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latviju, latviešu tautas godu un vienotu latviešu tautu.

Pirmoreiz 16. martu pieminēt kā Latviešu leģiona karavīru dienu 1952. gadā Londonā ierosināja leģiona veterānu organizācija “Daugavas Vanagi”, jo šajā datumā 1944. gadā abas Latviešu leģiona divīzijas (15. divīzija un 19. divīzija) latviešu virsnieku vadībā pirmo un vienīgo reizi karoja plecu pie pleca pret Sarkano armiju.

Latvijā pirmais leģionāru gājiens norisinājās 1990. gada 16. martā ar ziedu nolikšanu Brāļu kapos. Tradīcija šajā datumā organizēti doties nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa aizsākās 1993. gadā, kad apritēja 50 gadi kopš Latviešu leģiona dibināšanas. Līdz pat deviņdesmito gadu beigām leģionāru atceres pasākumos 16. martā piedalījās gan politiķi, gan augsti stāvošas militārpersonas. Ar Saeimas 1998.gada 17.jūnija lēmumu šis datums tika noteikts kā latviešu karavīru atceres diena. Taču tajā pat gadā sākās masveidīga Krievijas propagandas kampaņa, atspoguļojot piemiņas pasākumus kā “nacisma glorifikāciju”. Šī spiediena rezultātā jau 2000. gadā Saeima svītroja 16. martu no atzīmējamo dienu saraksta.

Taču joprojām ir spēkā 1998. gadā pieņemtā Saeimas deklarācija “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, kurā pausta Latvijas oficiālā nostāja par Latviešu leģionu. Šajā dokumentā teikts, ka Latvijas valdības pienākums ir: 1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējvalstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas tiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās, 2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs”.

Iespējams pašreizēji valdības locekļi par šo deklarāciju nav pilnībā informēti, tādēļ lūdzu ar šo vēstuli un tās pielikumu iepazīstināt visus ministrus.

Pielikumā: Saeimas 1998. gada deklarācijas “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā” teksts

G. Liepiņš

Gravas iela 17, dzīvoklis 2a, Rīga, LV-1057

Rīgā, 09.03.2015.

LATVIJAS REPUBLIKAS SAEIMA

29.10.1998

deklarācija

Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā

1998.gadā pasaules masu informācijas līdzekļos, ārvalstu valdībām, kā arī starptautiskām organizācijām tiek sniegtas aplamas ziņas, ka latviešu leģionāri, kas Otrajā pasaules karā Vācijas bruņoto spēku sastāvā cīnījās pret PSRS, ir bijuši hitleriskā režīma atbalstītāji.

Vēsturiskās patiesības un latviešu karavīru labās piemiņas sargāšanas nolūkā paziņojam:

20.gadsimta trīsdesmitajos gados Eiropā izveidojās divas lielas totalitāras teroristiskas valstis. Šo valstu agresīvo mērķu realizēšana sākās ar tā saucamā Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanu, kura rezultātā tika likvidēta Latvijas Republikas valstiskā neatkarība un to pārmaiņus okupēja kā PSRS, tā Vācija.

Okupācijas režīmi pieļāva daudzkārtējus starptautisko tiesību normu un cilvēktiesību pārkāpumus un pat kara noziegumus pret Latvijas tautu.

Abas okupācijas varas pārkāpa 1907.gada IV Hāgas konvenciju par sauszemes kara likumiem un paražām, kas aizliedz valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā vai iesaistīšanu pusmilitāros darbos (konvencijas 52.pants). Abas okupācijas varas iesauca okupētās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos un iesaistīja dažādos pusmilitārajos formējumos. Par izvairīšanos draudēja ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs vai nāves sods. Rezultātā Latvijas pilsoņiem nācās Otrā pasaules kara laikā karot citam pret citu.

Piespiedu atrašanās PSRS bruņoto spēku rindās netiek uzskatīta par Staļina asiņainā režīma atbalstīšanu, turpretī piespiedu atrašanos to latviešu leģionāru rindās, kuri karoja Vācijas bruņoto spēku sastāvā, šobrīd zināmi politiskie demagogi traktē kā Vācijas fašistiskā režīma atbalstīšanu, lai gan latviešu leģiona iekļaušana Waffen SS sastāvā nekādā ziņā nebija atkarīga no Latvijas pilsoņiem.

Latviešu leģionā tiešām zināma daļa Latvijas pilsoņu iestājās brīvprātīgi, bet tas notika tāpēc, ka PSRS 1940.-1941.gadā realizēja Latvijā genocīdu. Simtiem cilvēku tika nošauti bez tiesas sprieduma, desmitiem tūkstošu tika deportēti uz PSRS attāliem apgabaliem. Arī Vācija šajā laikā pieļāva kara noziegumus un genocīdu Latvijā, tomēr tie Latvijas pilsoņus skāra daudzkārt mazākos apjomos. Tāpēc zināma daļa Latvijas pilsoņu uzskatīja, ka, iestājoties leģionā, viņi aizsargā sevi un savas ģimenes pret jaunām PSRS masveida represijām, kas vēlāk tiešām arī sekoja.

Leģionā iesaukto un brīvprātīgi iestājušos karavīru mērķis bija nosargāt Latviju no staļiniskā režīma atjaunošanas. Viņi nekad nav piedalījušies hitleriešu soda akcijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Latviešu leģions līdzīgi Somijas armijai karoja nevis pret antihitlerisko koalīciju, bet gan tikai pret vienu tās dalībvalsti – PSRS, kas attiecībā pret Somiju un Latviju bija agresors. Kad Vācijas bruņoto spēku virspavēlniecība mēģināja sūtīt leģionārus kaujās pret ASV, Lielbritānijas un Francijas bruņotajiem spēkiem, visi leģiona virsnieki un karavīri no tā kategoriski atteicās. Tāpēc Rietumu sabiedrotās valstis – ASV, Lielbritānija un Francija jau 1946.gadā noskaidroja latviešu un igauņu leģiona jautājumu un piešķīra leģionāriem politisko bēgļu statusu. ASV pārstāvniecība 1950.gadā atkārtoti deklarēja: “Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām.”

Latvijas kā okupētas valsts tiesības pret okupētājvalstu pieļautajiem starptautisko tiesību normu pārkāpumiem tās teritorijā nodrošina minētā Hāgas konvencija, kas nosaka: “Karojošai pusei, kas pārkāpusi šos noteikumus, ir jāmaksā kompensācija.”

Tāpēc Latvijas valdības pienākums ir:

1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējām valstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas viņiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās;

2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.

Saeimas priekšsēdētājs A.Čepānis

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. – valdībai šo informāciju vajadzēja izplatīt, tā tomēr attiecas uz Latviju!

  2. vēstule Lēnumai?

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+