Latvijas robeža – kauna vieta 0
Šogad vairākas reizes iznāca šķērsot Latvijas valsts robežu pa šoseju Ainažos. Ik reizi pārliecinājos par piemēsloto, nesakopto vidi un pamestajām bijušajām robežkontroles punkta celtnēm Latvijas pusē un pavisam pretējo stāvokli Igaunijas pusē. Nedomāju, ka esmu vienīgais, kam šajā sakarā radušies daži jautājumi. Kāpēc Latvijas pusē atkritumi krājas ne tikai sarūsējušās gružu kastēs, bet arī pie tām un visur citur, kāpēc cauri bruģim aug ne tikai gara zāle, bet pat koki, kāpēc ēkām krīt nost apmetums un pūst logu rāmji, kāpēc izskatās, ka punkta šķūnīti kādi ļaudis izvēlējušies arī par savas mītnes vietu? Turpretim – kāpēc pārdesmit metrus tālāk Igaunijas pusē ir jauka ēdnīca, gaišs veikals, modernas tualetes, motelis, autostāvieta, kur, kā novēroju, apstājas ne tikai garāmbraucēji, bet ierodas vietējie ļaudis gan no tuvējām apdzīvotām vietām ne tikai no Igaunijas, bet arī no Latvijas?
Kam par to jāatbild?
“Tas ir privāts īpašums, mēs tur neko nevaram darīt. Igauņi pasteidzās un uztaisīja labu vietu, latvieši ir nogulējuši, otru tādu taisīt nav izdevīgi, tagad gadiem būs muļļāšanās,” prognozē un nopūšas Salacgrīvas novada domes priekšsēdētāja vietnieks attīstības jautājumos Jānis Cīrulis, kad pirmo reizi viņu sazvanu.
Kamēr dzenāju rokā īpašnieku Uldi Laizānu, redakcija saņēma vēstuli no bijušās Latvijas vēstnieces Somijā, rakstnieces Annas Žīgures. Viņa raksta: “Ainažu un Iklas robežpunktu uz Latvijas un Igaunijas robežas esmu šķērsojusi neskaitāmas reizes un dažādos laikos. Nevaru aizmirst 1991. gada vasaru, kad no Rīgas puses gaidīja omoniešu uzbrukumu, kas arī tika īstenots. Pēc valsts atjaunošanas 21. augustā sākās mūsu robežsardzes patiesais darbs, un kādus gadus vēlāk Ainažu pusē tika uzbūvētas pamatīgas būves, kas jau toreiz modināja izbrīnu: kāpēc jāpatērē tik lieli līdzekļi, ja aiz robežas ir draudzīga kaimiņvalsts Igaunija? Kopš Latvija un Igaunija 2007. gada 21. decembrī pievienojās Šengenas zonai, Ainažu–Iklas robežšķērsošanas vieta zaudējusi lielu daļu nozīmes. Kas tur tagad notiek? Igaunijas pusē, izskatās, viss kārtībā: valsts karogs plīvo mastā, vieglās būves piemērotas citām funkcijām. Latvijā viss citādāk. Mūsu robežpunkts atgādina bojā gājuša kolhoza izpostītās kūtis. Ēkas pamestas, daļa izdemolētas, stikli izsisti, apkārt vienas nezāles. Sarkanbaltsarkanā karoga, protams, nav, jo pie ēkām, kas atrodas necienīgā stāvoklī, valsts karogu nedrīkst likt. Likums to aizliedz droši vien arī uz valsts robežas.
Šajā sakarā rodas vairāki jautājumi. Pirmkārt, kam īsti pieder valstij acīmredzot nevajadzīgās ēkas un zeme ap tām? Otrkārt, kāpēc īpašnieks, ja tāds ir, neatbild par savu īpašumu? Treškārt, kā tas var gadīties, ka mūsu oficiālās amatpersonas, politiķi un dažādu līmeņu ierēdņi, kas pārvietojas pa nozīmīgo ceļu “Via Baltica” uz Igauniju un atpakaļ, šķērsojot Latvijas robežu, ir vai nu gulējuši, vai tā aizrāvušies sarunā, ka nepamanījuši šo kauna vietu? Nevar taču būt, ka visas amatpersonas, dodoties uz Tallinu, izmanto vienīgi lidmašīnu!
Kauna vieta tā ir, par to nav šaubu. To redz visi ārzemnieki, kas iebrauc vai izbrauc no Latvijas pa šo dzīvo maģistrāli. Ko šāda vieta liecina par mums un mūsu valsti?
Ir vēl viens aspekts. Latvijā pēdējā laikā arvien vairāk runā par patriotisko audzināšanu, par dzimtenes mīlestību. Kāds patriotisms te var rasties, kāda mīlestība? Ainažu robežpunkts izskatās tik nožēlojams, ka jauniem cilvēkiem, kuriem gribam iepotēt lepnumu par savu valsti, to atstājot aiz muguras vai iebraucot, kaunā jānolaiž acis.” Tā rak-sta Anna Žīgure. Un savu vēstuli nobeidz šādi: “Vai tiešām būtu naiva doma: ja reiz valsts un pašvaldība negrib un nespēj savest kārtībā vienus no Latvijas vārtiem, to varētu izdarīt sabiedrības spēkiem? Pie tam negaidot Lielo talku pavasarī, bet jau pavisam ātri, kā dāvanu Latvijas valstij 18. novembrī, 95. gadadienā. Varbūt Ainažu cilvēkiem varētu nākt palīgā limbažnieki, cēsnieki, valmierieši, Salacgrīvas, Rūjienas un Mazsalacas iedzīvotāji, vai visa Vid- zeme. Vai tas būtu tik neiespējami?”
Dusmīgais latvietis
Iespējams, patriotiski noskaņotie latvieši talku varētu sarīkot, tomēr privāts paliek privāts, bez īpašnieka ziņas pa cita īpašumu rosīties liegts. Un galu galā īpašnieks taču ir atbildīgs par nekopto īpašumu. Tāpēc meklēju rokā Uldi Laizānu, kurš ir ļoti neapmierināts, kad izdodas viņu sazvanīt. Grib zināt, kur esmu dabūjis viņa mobilā tālruņa numuru, jo tas, kā noprotu, zināms tikai izredzētām personām. Arī par īpašumu saruna nevedas, tomēr izdodas norunāt, ka satiekamies, iepriekš sazvanoties. Tas gan man vairs neizdodas – Laizāns uz maniem tālruņa zvaniem vairs neatbild. Kā vēlāk izrādās, neesmu vienīgais, kam viņš nedodas rokās.
Publiski pieejamā informācija liecina, ka U. Laizāns Salacgrīvas novada Ainažu lauku teritorijā esošo Ainažu robežkontroles punktu 2011. gada 26. maijā nopircis par Ls 55 700 latiem VAS “Valsts nekustamie īpašumi” rīkotajā izsolē. Nauda jāsamaksā vairākos maksājumos piecu gadu laikā. Tā bija ceturtā izsole, jo līdz tam ar īpašuma – 14 ēku un 3,25 hektāru – izsoli nebija veicies. Arī izsoles sākumcena pakāpeniski tika nolaista: pirmajā izsolē 2009. gada 19. novembrī tā bija Ls 184 000.
“Īpašniekam jātiek galā ar savu īpašumu, savas darbības saskaņojot ar pašvaldības attīstības plānu. Ja īpašnieks nespēj savu īpašumu uzturēt pienācīgā stāvoklī, pašvaldībai jāliek sodi un jāmeklē citi veidi, lai īpašnieks savu īpašumu sakoptu,” norāda VAS “Valsts nekustamie īpašumi” atsavināšanas eksperts Mārtiņš Reķis.
Smaidīgais igaunis
Ar turpat līdzās esošā bijušā Iklas robežkontroles punkta apsaimniekotāju Igaunijas uzņēmuma “Sevenoil Est” vadītāju un īpašnieku Mati Luiku saruna gan izvēršas jauka, igaunis vairakkārt draudzīgi iesmejas, taču ne visas darījuma detaļas ar valsti atklāj. Iklā Mati saimnieko trīs gadus. Pirms tam vienu gadu tur bijuši citi cilvēki. Igaunijas valstij bijusi liela interese, lai Iklas robežkontroles punktā valda kārtība. Uzņēmumam ar valsti noslēgts nomas līgums uz 20 gadiem. Kāda ir nomas maksa, Mati nesaka. Līgumā noteikts, ka no bijušās robežkontroles infrastruktūras neko nedrīkst nojaukt, lai stundā X kādas nepieciešamības gadījumā varētu ātri atjaunot robežsargu un muitnieku darbību, stāsta Mati. Tas ir interesanti, jo, lai gan arī Latvijas pusē vismaz pagaidām nekas neizskatās nojaukts, pirkšanas līgumā par Ainažu punktu nav teikts, ka pēc objekta nonākšanas privātās rokās kaut kas būtu jāsaglabā, vēl vairāk – dažā citā vietā uz Latvijas robežas kontroles punkti tiks nojaukti, lai netraucētu transporta kustību pa šoseju…
Mati, kura uzņēmumam pieder arī 30 degvielas uzpildes stacijas, stāsta, ka Iklā bizness esot pa nullēm, kas sasummējas no labiem plusiem vasarā, kad vairāk cilvēku, un mīnusiem ziemā, kad mazāks apgrozījums un lielāki uzturēšanas izdevumi.
Kad vaicāju, vai uzņēmējs negribētu apsaimniekot arī Latvijas puses infrastruktūru un vai viņu nebaida konkurence, Mati smaida: “Neviens jau nav piedāvājis… Konkurence? Lai ir konkurence…”
Starp 25 uzņēmumā strādājošajiem nav tikai igauņi, bet arī Latvijas pilsoņi, starp viņiem pavāre Linda Tūlinga, kas pirms tam par divreiz mazāku algu bijusi kādas Ainažu kafejnīcas darbiniece: “Šeit ir labs un draudzīgs kolektīvs. Pa vasaru daudz darba, daudz cilvēku, jo te par trijiem četriem eiro var labi un garšīgi paēst.” Un kur Ainažos var ieturēt maltīti? “Mums ir “Hesburger”!” nezin kāpēc daudznozīmīgi nosmaida Linda.
Kur traucēs, tur nojauks
Valsts robežsardzē man skaidro – kopš pievienošanās Šengenas zonai notiek divi paralēli procesi: valstij nevajadzīgi robežkontroles punkti nodoti pašvaldībām vai pārdoti privātpersonām (pēc robežsardzes datiem, tādu ir 11), valstij vajadzīgie – ar VAS “Valsts nekustamie īpašumi” starpniecību nodoti (Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē šis process pabeigts, Latgalē pabeigs līdz šā gada beigām) Iekšlietu ministrijas nodrošinājuma valsts aģentūrai, no kuras tad robežsardze šos objektus ņem un izmanto, piemēram, Valkā, Grebņevā, Terehovā, Pāterniekos, Silenē un citur, lielākoties uz reālas robežas ar Krieviju un Baltkrieviju.
Valsts robežsardzes galvenās pārvaldes nodrošinājuma pārvaldes priekšnieka vietniekam Uldim Zemmeram pajautāju: ja nu tomēr saņemsiet uzdevumu atjaunot darbību Ainažos, arī Grenctālē uz Lietuvas robežas, kur bijušais robežkontroles punkts iznomāts uzņēmējiem un arī diez ko sakopts neizskatās, citās vietās uz Igaunijas un Lietuvas robežas?
Atbildi saņemu diplomātisku: “Tas nav robežsardzes jautājums. Katrs gadījums tiks skatīts atsevišķi likumā noteiktā kārtībā.”
Tiešāka ir Iekšlietu ministrijas Nodrošinājuma valsts aģentūras preses sekretāre Ieva Rekšņa: “Stundā X robežsargiem un muitniekiem jātiek galā ar saviem resursiem, jo pārdošanas vai nomas līgumos ar bijušo robežkontroles punktu jaunajiem īpašniekiem vai nomniekiem mēs patiešām nenosakām, ka jāsaglabā infrastruktūra, kas nepieciešama robežsargiem un muitniekiem. Mazie robežkontroles punkti daudzviet uz Igaunijas un Lietuvas robežas ir nojaukti, Rucavā nojauksim paši (lietuvieši savā pusē jau nojaukuši), jo tur tas traucē satiksmes plūsmai. Šengenas līgumā jau teikts, ka uz robežām nebūtu jāsamazina transporta līdzekļa ātrums…”
Attiecībā uz Ainažu robežkontroles punktu I. Rekšņa piebilst: ja īpašnieks nepildīs līguma samaksas nosacījumus, īpašumu atsavinās.
Ko domā ministrijās
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks valsts attieksmi pret bijušajiem robežkontroles punktiem sauc par domāšanu īstermiņā.
“Pirmkārt, Latvijas robeža ir valsts vizītkarte un tā nedrīkst izskatīties slikti. Otrkārt, Latvijas valsts patiešām no drošības viedokļa tagad ir tādā Dieva ausī kā nekad agrāk, taču var rasties simt un viens iemesls, lai robežkontroli atjaunotu. Šai ziņā es domāju kā igauņi, kas nejauc nost infrastruktūru. Arī Latvijas armijai ir objekti, kas sabiedrībai, Valsts kontrolei varētu šķist nevajadzīgi, bet stundā X tie var noderēt.”
Nesenais Latvijas vēstnieks Igaunijā, tagadējais Ārlietu ministrijas preses sekretārs Kārlis Eihenbaums tomēr aicina situāciju nedramatizēt un akli neticēt visam, ko igauņi saka: “Robežkontroles punkti tika celti vienam mērķim, kura tagad nav. Jā, Iklā uzņēmējs ir bijis veiksmīgs, bet citur uz Igaunijas–Latvijas robežas aina ir abpusēji bēdīga, vienīgi Valkā – Valgā ir abpusēji labi.”
“Skaidrs, ka jebkuras būves uz valsts robežām lietderīgums ir vispusīgi jāizvērtē un videi ir jābūt sakoptai, tas ir arī Latvijas valsts tēla jautājums, arī tad, ja šīs celtnes netiek izmantotas. Ceru, ka atbildīgās institūcijas darīs visu, lai sakoptu robežpunktus,” man saka ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. “Man grūti komentēt robežkontroles punktu pārņemšanas līgumus, taču, pēc manām domām, infrastruktūru vajadzētu saglabāt, jo stunda X var iestāties, un tai obligāti nav jābūt tādai klasiskā izpratnē: tie var būt terorisma draudi, nepieciešamība panākt kādu pasākumu drošību, piemēram, 2010. gada maija beigās un jūnija sākumā Rīgā notikušās NATO parlamentārās sesijas laikā tika atjaunota daļēja robežkontrole uz autoceļiem, prāmjiem, kā arī Šengenas līguma valstīm lidostā “Rīga”. Starp citu, Šengenas līgums paredz, ka tā dalībvalstis, izpildot noteiktas procedūras noteiktos gadījumos, var savā starpā atjaunot robežsargu, muitas, sanitārās inspekcijas darbību.”
Nenotveramais īpašnieks
Pēc kāda laika pēc mūsu pirmās sarunas Salacgrīvas novada domes priekšsēdētāja vietnieks attīstības jautājumos Jānis Cīrulis tomēr noskaidroja, ka tā gluži nav, ka pašvaldība neko nevar pasākt: brīdināts bijušā Ainažu robežkontroles punkta īpašnieks ir un, visticamāk, tiks arī sodīts. J. Cīrulis ir neizpratnē par U. Laizāna nespēju, jo, lai daudzmaz sakoptu īpašumu, vismaz pagaidām nav nepieciešamas grandiozas investīcijas: lai gada garumā nopļautu zāli (vasaras sākumā kaut kas it kā esot papļauts), savāktu atkritumus, vēl kādu sīku darbu paveiktu, pietiktu ar dažiem simtiem latu.
Ne tikai man, bet arī Salacgrīvas pašvaldības kārtībniekam Didzim Žibaltam Laizāns devies rokās ar grūtībām: “Nereaģēja ne uz telefona zvaniem, ne paziņojumiem, ar kuriem brīdinājām, ka īpašums jāsakārto. Kad augustā beidzot viņu sazvanījām, tad apsolīja īpašumu sakopt. Tagad jau ir oktobris un nekas nav sakopts. Laizānam ir izsūtīts uzaicinājums ierasties pašvaldībā, lai sastādītu protokolu. Gaidījām, bet neieradās un 9. oktobrī sastādīju protokolu. Par soda apmēru vēl lems pašvaldībā. Ja izdosies pievilkt kūlu, tad maksimālais soda apmērs ir līdz 500 latiem, ja ne – tad tikai līdz 50. Cik zinu, Laizānam īsti nevedas arī ar nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem. Ļoti nepatīkams gadījums: gan paši skumstam par slikto skatu, gan garāmbraucēji nepriecājas.”
“Kad Latvija atjaunoja valsts robežu, pie uzraksta “Latvija” gūla ziedi, redzēju ļaudis, kas krita ceļos un raudāja, bet tagad tur ir miskaste…” man stāsta kāda netālu dzīvojoša ainažniece…
