Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
18. jūnijs, 2013
Drukāt

Latvijas sieviešu gudrība, spēks un skaistums


Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Piektdien kultūras pilī “Ziemeļblāzma” “Latvijas Avīze” sumināja konkursa “Sieviete Latvijai 2013” laureātes. Šogad – Dziesmu un deju svētku gadā – aicinājām pieteikt kandidātes trīs nominācijās – “Es negāju noskumusi nevienā(i) vietiņā” (izcilas sievietes deju kolektīvu, koru, folkloras kopu vadītājas, amatierteātru režisores),

 

“Tautiešam(i) apsolīju raibus cimdus vakarā” (izcilas sievietes, kas darina tautas tērpus, latviskas rotas, latviskos instrumentus un priekšmetus; sievietes, kas latviskās prasmes un tradīcijas pratušas izmantot, lai radītu savu uzņēmējdarbību), “Pie Dieviņa gari galdi” (izcilas sievietes, kas rūpējas par savas dzimtas vēsturi, iekārtojot muzejus, piemiņas istabas, senlietu glabātājas, ģimenes vēstures pētnieces). Konkursā saņēmām 300 vēstules, diemžēl visas lieliskās sievietes apbalvot nav iespējams, un žūrija izvēlējās 12 labākās no labākajām.

Darbīgo sieviešu svētkus kuplināja viņu ģimenes, kolēģi, draugi un ieteikuma vēstuļu autores. Pasākumu vēl jo emocionālāku darīja Jolantas Gulbes-Paškevičas, Denisa Paškeviča un Artjoma Sarvi muzikālie priekšnesumi. Ar sirsnīgām runām un balvām klāt bija arī konkursa atbalstītāji. Paldies Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībai, Hipotēku bankai, “Laimai” un “Staburadzei”, “Kiwi Cosmetics”, Eiroparlamenta deputātei Inesei Vaiderei.

 

Konkurss – stāsts par mīlestību
SL02_VS_8

Ko no bagātīgā sarīkojuma atcerēsies un vēlāk brunčos ieaudīs, dziesmās izdziedās, izdejos un stāstos izstāstīs konkursa laureātes? Iespējams, tie būs skaistie viņām veltītie vārdi. Žūrijas priekšsēdētāja Dace Terzena atzina, ka konkurss 16 gadu garumā ir stāsts par mīlestību, jo katra vēstule varēja rasties, tikai mīlestības vadīta. Un katra sieviete ir varējusi savu darāmo paveikt, savērpt, noaust, izdziedāt, tikai mīlestības vadīta. Tas mīlestības tīklojums pastāv, lai visi būtu šeit, teica Dace Terzena. Linda Rasa, “Latvijas Avīzes” galvenā redaktore, slavināja konkursa laureātes par latvisko stāju un daudzajām prasmēm, arī mūzikas instrumentu darināšanu un spēlēšanu. “Arī rūpnieks un mecenāts Augusts Dombrovskis, kura celtajā un nu atjaunotajā namā svinam šos svētkus, bija kultūras atbalstītājs un pats arī darināja vijoles,” piebilda Linda Rasa.

Inese Vaidere konkursa laureātes trāpīgi salīdzināja ar puķēm, kas uzzied katru gadu. Konkursa “Sieviete Latvijai” godināšana ir gada notikums, lai izceltu Latvijas sieviešu gudrību, spēku, skaistumu, teica Eiroparlamenta deputāte un aicināja iegūt vairāk pašapziņas, neļaut padarīt sevi par mazāk vērtīgām un kā katru gadu uzaicināja apmeklēt Briseli. Hipotēku bankas valdes locekle Baiba Brigmane pasākumu vērtēja kā svētku dienu ne tikai laureātēm, ne tikai ieteikuma vēstuļu autorēm un “Latvijas Avīzei”, bet kā svētkus visiem, kas uzzinās par šīm darbīgajām, uzņēmīgajām sievietēm. Un novēlēja, lai šī būtu viena no tām mūža dienām, par ko stāstīt mazbērniem. Arī Andris Jaunsleinis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs, slavēja laureātes: “Kad redzu jūs, redzu, kāpēc valsts pastāv!”

 

Es jums rakstu…

Konkursa gadiem ritot, top skaidrs, ka ieteikuma vēstuļu rakstīšana ir īpašs žanrs un tas ir pa spēkam tikai tiem, kas vēro, jūtīgi uztver pasauli un nesavtīgi priecājas par līdzcilvēku darbošanos. Turklāt ne tikai uztver, bet arī uzraksta konkursam, tā sniedzot iespēju par izcilajām sievietēm un viņu darbiem uzzināt lielākam ļaužu lokam – “Latvijas Avīzes” lasītājiem. Pasākuma rīkotāji pateicās it visām laureāšu ieteikuma vēstuļu autorēm. Un, protams, veltīja labus vārdus arī visiem 300 vēstuļu autoriem, kuri atrada laiku uzrakstīt konkursam.

Dzīvē notiek tā, ka vairākas vēstuļu rakstītājas reiz kļūst par laureātēm, un otrādi – laureātes vēlāk raksta par citām izcilām sievietēm. Šajā reizē laureātes godā tika celta dzimtas pētniece Antonija Šarkovska, kas rakstījusi daudzas ieteikuma vēstules citām.

Daudzu vēstuļu autore Alda Alberte atklāja, cik reizēm grūti pamanīt cilvēku, kas ir īstā vietā. Viņa Edītei Siļķēnai, Gulbenes tautas teātra vadītājai, teica: “Parasti svētkus taisi mums, nu tie ir tev. Tu esi tik pierasta kā gaiss, kā ūdens, kā maize. Un tad vienu dienu iedomājāmies – vai tad mūsu Edīte ir konkursā sumināta?”

Daudzu vēstuļu rakstītāji ne vien pauž apbrīnu izcilajām sievietēm un daudzina viņu paveikto, bet arī uzteic koru, deju kolektīvu, folkloras kopu dalībniekus, amatierteātru aktierus. Jo ko gan darītu tautas pašdarbības kolektīvu vadītāji, ja viņiem pretim neraudzītos spožas acis un nepukstētu dedzīgas sirdis? SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” valdes locekle Alīda Vāne uzsvēra, ka pašdarbnieki vakaros nāk dejot un dziedāt pēc zemes aršanas, pēc darba lielveikala kasē, pēc ielas slaucīšanas. Un šie cilvēki kolektīvu vadītājām ir jāpulcina, jāuzmundrina un no jāgādā, lai dziedāšanas, dejošanas, spēlēšanas prasmi mantotu arī bērni un bērnubērni.

 

Silkena_VS_9Edīte Siļķēna: “Par laureātes godu esmu ļoti pārsteigta, jo Latvijā taču ir tik daudz izcilu sieviešu. Vienmēr esmu bijusi otrā pusē – rīkojusi svētkus citiem. Tagad esmu samulsusi. Kā uzvesties, kā justies? Jāmācās!”

“Gulbenes tautas teātra vadītāja režisore Edīte Siļķēna ir tas cilvēks, kurš aktieru darbošanos saista vienotā darbībā, katrā atrod savu īpašo odziņu, īpašo vietu izrādē. Edītes lolojums ir amatierteātru festivāls “Vīzija” un amatierteātru un pūtēju orķestru festivāls “Hepenings”. Iestudējusi 24 amatierteātru izrādes Gulbenes tautas teātrī, deviņas izrādes Stāmerienas, Lizuma un Rankas teātros. No 1987. gada Edīte ir Gulbenes Dziesmu un deju svētku galvenā koordinatore. Edīte ir ne tikai Gulbenes novada, bet arī visas Latvijas lepnums amatierteātru režisoru vidū.” (No Ivetas Kovtuņenko vēstules.)

 

 

 

 

 

 

Sarkovska_VS_9

 

Antonija Šarkovska: “Dzimtas pētīšana sniedz lielu gandarījumu un prieku, ka uzzinātais neies postā. Senči ar milzīgu darbu un pūlēm ir līdumus līduši, māju cēluši… Šodien mans pagodinājums ir gods visai manai dzimtai. Savulaik bērni skolas konkursam sāka pētīt mūsu saknes un es iesaistījos. Liela dziņa turpināt.”

“Pēc 1991. gada Antonijas vecāki nolēma, ka jāapstrādā zeme, ko senči ar smagu darbu un sviedriem iekopuši. Tā Antonija ar ģimeni pārcēlās uz Malnavas pagasta “Birztaliņām”. Antonija ar mātes Janīnas un tēva Broņislava palīdzību sākusi pamazām rakstīt “Birztaliņu” vēsturi. “Birztaliņu” vecajā klētī glabājas dažādu laiku gludekļi, sirpji, piena pārstrādes trauki, sveramie un mērāmie instrumenti. Senču mantojuma apzināšana un saglabāšana sagādā Antonijai un viņas saimei prieku, ļauj apzināties ģimenes vērtības, māca, ka viņi ir cits citam vajadzīgi.” (No Irēnas Kaupužes ieteikuma vēstules.)

 

 

 

 

 

Rulle_VS_9Vija Rulle: “It kā jau apbalvojums ir pelnīts, noausts jau ir krietni daudz. Bet pašnovērtējums mazliet par zemu, šķiet, kāpēc tieši man, daudzas taču ir labas audējas. Aužot i dziedu, i runājos, kad kaut kas sametas, iet spoles pa gaisu. Reizēm naktīs varu uzcelties, paaust un gulēt tālāk.”

“Vija “apauž” vienu kolektīvu pēc otra – Rūjienā, Valmierā, Rīgā, Ikšķilē un Vācijā Minsteres latviešu skolā. Darbnīcā top arī villaines, lielie lakati un audumi vestēm. Šā gada Dziesmu un deju svētkiem jau apģērbti deviņi kolektīvi. Vija atrod laiku arī dziesmai Rūjienas korī “Ziemeļzeme”, vasarā brauks uz Dziesmu un deju svētkiem.” (Vēstules no Dzidras Grīnbergas, Ināras Žingeles un Vijas meitas Lolitas.)

 

 

 

 

 

 

Sislo_VS_9

Karīna Šišlo: “”Saldajam dzintaram” bija jāatnāk, jo vēlējos cilvēkiem atgādināt par svarīgo – sirsnību, prieku… Tās ir lietas, kas ir kā rasas pilieniņi, bez kuriem bilde nevarētu būt pilnīga. Ideja apmeklēja mani skaistā rītā, kad sēdēju un sapņoju. Idejas nemīl sasprindzinājumu.”

“Karīna Šišlo paralēli režisores darbam Rīgas kultūras un tautas mākslas centra “Mazā ģilde” bērnu un jauniešu teātra studijā “Vinnijs” uzsākusi arī uzņēmējdarbību. Tās pamats – mīlestība pret Latviju, latviskajām tradīcijām un vērtībām. Karīna ir radījusi galda spēli “Varoņceļš”, arī hokeja fanu cepuri Latvijas karoga krāsās ar Lāčplēša ausīm. Karīna ir ēdamā suvenīra “Saldais dzintars” idejas un dizaina autore.” (No Līgas Miķelsones vēstules.)

 

 

 

 

 

 

Melne_VS_9Andra Zubko-Melne: “Dzimtas pētīšana sniedz pamatīgumu, dzimtas salidojumā jūtam, ka kaut kas mūs saista un ir skaidrs, ka visi vēstures līkloči atspoguļojas dzimtā. Nu jau esmu atradusi 523 dzimtas pārstāvjus. Meita ieteica: vajag arī mūs, jaunos, lasīt kopā.”

“Andra ir īsts patriots, kam rūp sava novada, bet galvenais – savas dzimtas izpēte. Viņa ir izpētījusi un izveidojusi dzimtas koku septiņās paaudzēs. Šobrīd ir apzināti aptuveni pieci simti dzimtas pārstāvju. Pats saviļņojošākais notikums bija 2011. gada 6. augustā, kad Andra sarīkoja pirmo dzimtas saietu. Uz šo pasākumu ieradās 105 dzimtas pārstāvji. Tagad koks sakuplojis līdz 444 personībām. Andra spēj pastāstīt un iepazīstināt ar katru atzaru – tie ir “Likteņa līdumnieku” cienīgi stāsti, kas turpinās.” (No Mārītes Zubko un Mārītes Veļikānes vēstules.)

 

 

 

 

 

Karkle_VS_9

Anna Kārkle: “Folklora ir bagātība ko atstājuši senči, jo viņi māca mums dzīvot, mums nav jāaizņemas gudrība no citam tautām. Bērniem stāstu, ka zem paklāja jāpaliek nātre, lai ļaunums mājās neienāk. Nevajag uz sliekšņa kāpt, jo tam pāri laime staigā. Logi jāmazgā, jo tikai tad laime ieskatās mājās. Tā ir gudrība, kas nekad nezudīs.”

“Kopš 1990. gada Anna Kārkle ir Līvānu 1.vidusskolas folkloras kopas “Ceiruleits” un Latviskās dzīvesziņas pulciņa vadītāja. Līvānu bērnu un jauniešu centrā vada folkloras pulciņu jaunākā skolas vecuma bērniem, ir interešu izglītības folkloras jomas metodiķe Līvānu novadā un Valsts izglītības centra (VISC) Dienvidlatgales novada bērnu un jauniešu folkloras kopu koordinatore. Anna Kārkle ir izveidojusi Līvānu novada tradicionālās kultūras atbalsta centru, kur ir iespēja iepazīties ar folkloras ekspedīcijās pierakstītajiem materiāliem.” (Rakstīja Jolanta Praņevska un Evita Kleina.)

 

 

 

 

 

 

Ivanova_VS_9Gaida Ivanova: “Jūtos novērtēta un priecīga, mani kolēģi lielā pulkā šodien ir atbraukuši līdzi, tie ir svētki! Var strādāt, cik labi gribi, bet jābūt kādam, kas par tevi uzraksta.”

“Mēs savā novadā esam lepni ar tautu deju kopas “Gaida” vadītāju Gaidu Ivanovu – talantīgu, labu un gudru deju skolotāju. deju kopa “Gaida” darbojas jau vairāk nekā 25 gadus. Gaida prot atrast to īpašo kontaktu gan ar maziem dejotājiem, gan ar pusaudžiem. Viņai piemīt lieliska spēja celt pašapziņu, aizraut un iedvesmot. Viņa ne tikai māca dejot, bet arī domā un organizē kolektīvu braucienus uz festivāliem un konkursiem Latvijā un ārzemēs.” (No Initas Pokšānes vēstules, atrakstīja arī Rainers Trubačs un Natālija Rubīne.)

 

 

 

 

 

Zirne_VS_9

Inga Zirne: “Jūtos izcili, re, kur blakus sēž vēstules autore! Tas, ka mūs, laureātes, te sumina, ir vēstuļu autoru nopelns – viņas ierauga un uzraksta. Un, ja no 300 vēstulēm, Vizmas rakstītais ir pievērsis žūrijas uzmanību, man ir prieks par to.”

“Triju Valmieras koru diriģente un kolektīvu dvēsele, Jāzepa Vītola Valmieras bērnu mūzikas skolas skolotāja un diriģente, Valmieras Drāmas teātra vokālā pedagoģe, autoritāte mūzikas vidē, harismātiska, cilvēkus mīloša persona, labestīga un ļoti godīga. Ingas kori: politiski represēto vīru koris “Baltie bērzi”, Valmieras kultūras centra sieviešu koris “Jumara”, kamerkoris “Kaķi”. Inga ir kora labais gariņš, dāsna, ar augstu inteliģences pakāpi, viņas rokai piemīt kāds īpašs magnētisms, kas liek balsīm ieskanēties un acīm iemirdzēties, tā ir bauda – būt Zirnīša tuvumā.” (No Vizmas Vaseres vēstules.)

 

 

 

 

 

 

Kikuste_VS_9Rudīte Ķikuste: “Dzimtas pētīšana dod pašapziņu. Man, bērniem, visiem apkārtnes ļaudīm sniedz apziņu, ka mēs neesam tukšā vietā nezin no kurienes ienākuši, mēs te esam dzīvojuši un aiz mums ir tik daudz cilvēku.”

“Rudīte Ķikuste jau daudzus gadus vāc savas dzimtas vēsturi. Riekstiņu dzimtas koks zaro Doles salā jau kopš 1700. gada. Pērminderi, enkurnieki, plostnieki un liellaivu īpašnieki, dzimtā bijuši arī audēji un celtnieki – ne velti senču mājām dots nosaukums “Vēver-Būmaņi”. Rudīte kopā ar arhīvu pētnieci Silviju Pilveri ir savākusi liecības par vismaz septiņām lielākajām dzimtām Doles salā. Sapnis – Daugavas muzejā izveidot ekspozīciju par Doles salas dzimtu vēsturi.” (No Ināras Pomeres vēstules, vēl saņēmām kolektīvo, ko parakstījuši 23 Rudītes draugi.)

 

 

 

 

 

 

Livina_VS_9

Ilze Līviņa: “Par laureātes godu esmu ļoti pārsteigta, jo Latvijā ir ļoti daudz sieviešu, kas daudz dara. Te jāpasaka paldies cilvēkiem, kas redz otra darbu un iedrošinās par to uzrakstīt. Kā uzraksta, tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Pieteicējs ir vēl aktīvāks nekā es. Protams, ļoti skaisti un jauki.”

“Ilze Līviņa ir Alūksnes novada vidusskolas direktore, taču viņas sirds un dvēsele pieder arī latviešu tautas dejai un pūtēju orķestra darbībai visā Latvijā. Ilze vada Alsviķu pagasta deju kolektīvu “Jandāls” un “Vēlreiz”, E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestra defilē grupu un ir kolektīva horeogrāfe. Viņas vadībā orķestris ir līderis valstī defilē programmu izpildījumā, ko katru gadu apliecina 4. maijā valsts mēroga skatēs pie Brīvības pieminekļa. Ilze ap sevi pulcina dažādu paaudžu ļaudis, kuriem svarīgs latviešu tautas gods un tradīcijas.” (E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestra vārdā raksta Ilona Riekstiņa.)

 

 

 

 

 

Kaisere_VS_9Ivita Kalnozola-Kalsere: “Bērnībā man vecāmāte daudz stāstīja. Kad gada laikā nomira abi vecāki, slimnīcās biju redzējusi tik daudz bēdu un nelaimju, ka gribējās pasaulei dot ko gaišu. Tapa pasaku māja. Un sākās pasaku vakari. Esmu vēl jauna, īsts stāstnieks sākas no kādiem 60 – 70 gadiem, man ir kur augt.”

“Ivita Kalnozola-Kalsere dzīvo Raganas mājā – tā šo nelielo koka māju ceļa malā sauc gan vietējie, gan ciemiņi. Viņa ir stāstniece, latvisko tradīciju apzinātāja, glabātāja un tautās nesēja – Sēmes Pasaku raganiņa! Katra tikšanās Ivitas jeb Pasaku raganiņas mājā ir kā neaizmirstams piedzīvojums. Nav tādas lietas, ko šī 35 gadus jaunā sieviete neprastu – viņa ada, šuj, krāso, naglo, rīko svētkus. Ivita ir arī amatierteātra “Āža dziesma” vadītāja. No Ivitas staro neizsmeļams dzīvotprieks, vēlme apkārtējiem dot un dot, mums jāprotas tikai paņemt un priecāties līdzi!” (Raksta Sēmes tautas nama un Zentenes kultūras nama direktore Anita Zēne.)

 

 

 

 

 

 

 

Konkursa laureāte ir arī aušanas darbnīcas “Vēverīšas” vadītāja Dagnija Kupče, kura konkursa noslēguma pasākumā nevarēja piedalīties, jo piedalījās Hanzas pilsētu pasākumā Vācijā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+