Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
27. oktobris, 2015
Drukāt

Brāļu kapi – Latvijas simbols par spīti svešām varām (3)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja
Uzziņa

Rīgas Brāļu kapu hronika

1924. gada 18. novembrī svinīgā ceremonijā likts Brāļu kapu ansambļa pamatakmens, kaut pirmie iekārtošanas darbi sākās jau pavasarī.

1927. gada 20. novembrī atklāja pirmo K. Zāles skulptūru grupu "Mirstošie jātnieki".

1936. gada 11. novembra pievakarē Rīgas Brāļu kapus iesvēta arhibīskaps Teodors Grīnbergs.

1942. gada 24. februārī Rīgas Brāļu kapos gulda tēlnieku Kārli Zāli.

1981. gadā Brāļu kapu galvenā ceļa kreisajā pusē aizsāka kompartijas veterānu, personālo un militāro pensionāru apbedīšanu.

1989. gadā Rīgas pilsētas izpildkomiteja pēc sabiedrības spiediena piekrīt izbeigt apbedījumus Rīgas Brāļu kapu teritorijā.

1993. gada 2. februārī AP pieņem lēmumu "Par Brīvības pieminekli un Rīgas Brāļu kapiem", kurā ir punkts: "Sakārtot Rīgas Brāļu kapu ansambli atbilstoši to izveidi autoru iecerei, nodrošinot arī nepieciešamo pārapbedīšanas darbu veikšanu".

Rīt Rīgā Brāļu kapos notiks svinīga ceremonija, atzīmējot simtgadi kopš tur guldīti pirmie Pirmajā pasaules karā kritušie latviešu strēlnieki.

Brāļu kapi Rīgā ir mūsu zemes 20. gadsimta sarežģītās vēstures piemērs. Katra vara vēlējusies tajos kaut ko sagrozīt, mainīt, piemērot sev. Tomēr Brāļu kapi nekad nav zaudējuši savu kā neatkarīgas Latvijas valsts simbola nozīmi.

Memoriāls kā kopdarbs

Ja runā par Rīgas Brāļu kapu memoriālu, parasti uzsver, ka tas ir tēlnieka Kārļa Zāles nopelns, taču kapu veidols radās un veidojās, Zālem sadarbojoties ar arhitektu Pēteri Federu, Aleksandru Birzenieku, ainavu speciālistu Antoniju Zeidaku un vēl citiem. Laikabiedri atceras, ka darbs tapis pastāvīgos strīdos. Zāle tikai ar grūtībām pakļāvās arhitektu argumentiem par kompozīciju, tēlu samērības un detaļu koriģēšanu. Jāatgādina, ka Mātes Latvijas tēlu pie kapu gala sienas “nolika” arhitekts, akadēmiķis Feders, kamēr Zāle to vēlējies kapu vidū.

Visu pārdesmit gadu ilgo Brāļu kapu veidošanas procesu arhitektūras vēsturnieki iedala divos posmos. Pirmais, no 1915. līdz 1923. gadam, beidzās ar Rīgas pilsētas dārzu direktora Zeidaka sākto kapu labiekārtošanu, piemiņas vietai pamazāk iegūstot tagadējo plānojumu un izskatu – Pārdomu ceļu, Varoņu terasi un iedziļināto kapulauku. Nākamais posms, līdz svinīgajai iesvētīšanai 1936. gadā, saistījās ar šā iekārtojuma tālāku izkopšanu un uzlabošanu, memoriāla ainavu tēlnieciski un ainaviski jau veidojot Zālem.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Paldies Viesturam par rakstu, Dacei un Jānim par komentāriem!!! Manuprāt Brāļu kapi ir piemiņas vieta neatkarīgas Latvijas brīvības cīņām un to dalībniekiem, par spīti padomju varas mēģinājumiem atņemt latviešiem tās īpašo starojumu un nozīmi, kas trimdas latviešu bērniem, kas zīmēja Mātes Latvijas tēlu svētdienas skolās, tā īsti pat nezinot kopsakaru, simbolizēja Latviju – tēvu un māšu dzimtās mājas, tikai savējiem vien zināmus, godā un cieņā turamus varoņus, pilnīgi pretēji Latvijā dzimušajiem, kur daudziem vēl šodien tas ir palicis kā tāds neatklāts noslēpums. Dziļāku pārdomu vērta ir Daces doma par iztrūkstošajiem Uzvaru pieminekļiem latviešu tautas brīvības cīņās. Varbūt tas ir kā lakmusa papīrīts, kas skaidri uzrāda, ka latviešu cīņa par Latviju vēl nav galā…

  2. Latvijas simbolam par spīti svešām varām jaabuut muusu UZVARU pieminekljiem!!! Uzvarai Saules Kaujaa, Uzvarai pie Mehotnes (Mezhotne, Mezhotne vecaa, Saules spiidums skaljsh, Austrumzemgales Plecaa, Atminju pliivurs sens… V. Ljuudeens, apmeeram taa, bet ne preciizi), UZVARAI paar vanjku ordaam 1917. gadaa, kopiigai uzvarai kopaa ar Igaunjiem Briiviibas Ciinjaas, Uzvarai paar Stuchkas mongoloiidu sarkanajaam ordaam, Uzvarai Ziemassveetku Kaujaas, Pieminjai par ‘Muuzhiibas skartajiem’ Latvieshu Streelniekiem, Uzvarai paar vaacuiu Landeswehr’u, Uzvarai par godu Ceesu Skolnieku rotai, Uzvarai paar simtkaart nolaadeeto vanjku-padomiju savieniibu, Uzvarai (!!! Sic!!!) Kurzenmes cietoksnii (shii Uzvara izglaaba simtiem tuukstoshu Kurland’es beeglju, tajaa starpaa arii manus vec-vecaakus), Latvieshu Legjionaaru Uzvaraam (Lettische freiwillige SS15, SS19 – vieni no Waffen-SS, kuras VISI muusdienu militaarie veesturnieki veertee kaa viss-kaujasspeejiigaakaas vieniibas kaadas vien Pasaule ir redzeejusi!!!) ! Piemineklji Mezhabraaljiem, vik taadi ir??? Kur ir shie Piemineklji??? Kur??? Taa vietaa antinji piedaavaa ‘kapu sveetkus’!!! Nozheelojami, mani daargie tautieshi Latvieshi!!!

  3. Paldies, Viestur, par plašo rakstiņu. Biski papildināšu.
    Līdz 1995. , kad Daudišs pieņēma savu likumu, Brāļu kapus sauca par Brāļu kapiem, pēc likuma pieņemšanas – par Rīgas brāļu kapiem, tādejādi leģitīmi apstrīdot mūsu svētvietas unikalitāti, jo, viņaprāt, jau pasaule pilna ar visādiem brāļu kapiem, tapēc vajadzīgs apzīmējums, lai latvieši nenomaldās savas piemiņas vietas meklējumos. Tas nekas, ka uz Kārļa Zāles kapu plaksnes rakstīts – Brāļu kapu autors – ja vajadzēs, nomainīs kapu plāksni ar atbilstošu uzrakstu. Gailīts jau meistars uz kapu plākšņu sariktēšanu. Tā Jānis Cinis, no vairāk kā 2500 latviešu ģimeņu izsūtītāja, Brāļu kapos pārvērties par vienkāršu apakšpulkvedi ar tradicionālo kristiešu krusta zīmi uz kapu plāksnes – sak, nākat nu, bērniņi, aizdedzat kādu svecīti arī pie mūsu varoņa. Gailīšveidīgos nenosodu, jo latviešu purva bridējam jau raksturīgi par čarku pastrādāt kādu nelietību, – tie izzudīs tāpat kā sēļi – kurš par tiem tagad raud – krievs , vai?
    Cita lieta, ka Varoņu dienā latviešu brīvības cīnītāji sarokojas ar pāžveidīgajiem, bet tā jau viņu izvēle. Man arī nepatīk tie starmeši Brāļu kapos un lustīgie strēlnieku marši Varoņu piemiņas vakarā.

Draugiem Facebook Twitter Google+