Brāļu kapi – Latvijas simbols par spīti svešām varām 3
Rīt Rīgā Brāļu kapos notiks svinīga ceremonija, atzīmējot simtgadi kopš tur guldīti pirmie Pirmajā pasaules karā kritušie latviešu strēlnieki.
Brāļu kapi Rīgā ir mūsu zemes 20. gadsimta sarežģītās vēstures piemērs. Katra vara vēlējusies tajos kaut ko sagrozīt, mainīt, piemērot sev. Tomēr Brāļu kapi nekad nav zaudējuši savu kā neatkarīgas Latvijas valsts simbola nozīmi.
Memoriāls kā kopdarbs
Ja runā par Rīgas Brāļu kapu memoriālu, parasti uzsver, ka tas ir tēlnieka Kārļa Zāles nopelns, taču kapu veidols radās un veidojās, Zālem sadarbojoties ar arhitektu Pēteri Federu, Aleksandru Birzenieku, ainavu speciālistu Antoniju Zeidaku un vēl citiem. Laikabiedri atceras, ka darbs tapis pastāvīgos strīdos. Zāle tikai ar grūtībām pakļāvās arhitektu argumentiem par kompozīciju, tēlu samērības un detaļu koriģēšanu. Jāatgādina, ka Mātes Latvijas tēlu pie kapu gala sienas “nolika” arhitekts, akadēmiķis Feders, kamēr Zāle to vēlējies kapu vidū.
Visu pārdesmit gadu ilgo Brāļu kapu veidošanas procesu arhitektūras vēsturnieki iedala divos posmos. Pirmais, no 1915. līdz 1923. gadam, beidzās ar Rīgas pilsētas dārzu direktora Zeidaka sākto kapu labiekārtošanu, piemiņas vietai pamazāk iegūstot tagadējo plānojumu un izskatu – Pārdomu ceļu, Varoņu terasi un iedziļināto kapulauku. Nākamais posms, līdz svinīgajai iesvētīšanai 1936. gadā, saistījās ar šā iekārtojuma tālāku izkopšanu un uzlabošanu, memoriāla ainavu tēlnieciski un ainaviski jau veidojot Zālem.
